Anna Pierhuroviča

Grūti noformulēt, kāda veida radošā izpausme ir performance “Dejo dejo dejo”. Grūti noformulēt vienā terminā, lai tas iekļautos kādā konkrētā kategorijā. To pamatoju ar notikuma piederību dažādiem demonstrēšanas veidiem: 1) prezentācija kā izstāde, kurā apmeklētājam ir iespēja notiekošo vērot kā vizuālās mākslas darbu, katru izstādes eksponātu (dejotāju) aplūkojot no visām pusēm; 2) prezentācija kā izrāde ar dramaturģiju, scenogrāfiju, kostīmiem, apgaismojumu; 3) prezentācija kā radošs process vai pat radošs pētījums par kustības nozīmi.[1]

Šī performance ir process. Vēlos to nosaukt tieši tā, jo vārds “process” norāda uz plūsmu, notikšanu un virzību (tātad kustību) – tas notiek izrādes laikā un turpinās vēl ilgi pēc tās, jo liek domāt par to, kā es (skatītājs) reaģēju uz redzēto kustību. Kā to uztveru un kā to izpilda dejotāja, kāpēc kustība notiek, kāpēc man vajag iemeslu šai kustībai. Ļoti iespējams, ka darbībai nav iemesla, tā vienkārši ir, lai skatītājam radītu vēlmi uzdot jautājumu par to.

Man ļoti patīk, ja izrāde/priekšnesums izaicina prātu un liek analizēt. Priekšnesuma burvība ir tā, ka uz katru vērotāju tas atstās pavisam citādāku iespaidu. Jāatzīst, ka manas domas par šo priekšnesumu ievērojami mainījās, kad ļāvu redzētajam „uzsūkties un nosēsties”.

Neapspiežu zinātkāri un vēlmi saprast to, ko redzu, tāpēc sarunājos ar vienu no dalībniecēm – Elīnu. Viņa stāsta, ka projekts ir bijusi (un joprojām ir) ļoti patīkama un baudāma pieredze, kā arī izaicinājums, jo dalībnieces nav profesionālas dejotājas, un tas radījis zināmu dilemmu pašā izrādes laikā: „Domāju par to, vai dejot tā, lai ir smuki, jo skatās profesionāli dejotāji un mākslinieki, vai dejot tā, lai uztver manu vēstījumu.” Šī dilemma ir svarīga, jo spēj izmainīt kustības veidu, līdz ar to arī  skatītāja izpratni par to un secinājumu, ko kustība nozīmēja priekšnesumā. Izaicinājumu rada fakts, ka dalībnieces skatītājiem ir pieejamas no visiem skatupunktiem, tas nozīmē, ka nav aizkulises, kur noslēpties. Viss ir redzams, viss ir nozīmīgs.

Jāpiebilst, ka projekta laikā tiek uzturēta Dejas dienasgrāmata, kas aplūkojama šeit. Dienasgrāmatā domas un atziņas piefiksē visi iesaistītie dalībnieki. Kā minēts vienā no daudzajiem ierakstiem, „detaļām ir nozīme”. Tā patiešām ir. Manu uzmanību piesaista duets ar īpašu kustību manieri, tas stāsta par to, cik tuvu ir pārāk tuvu, kad viena no partnerēm pēkšņi notrauc otras dejotājas roku no savas. Iepazīstoties ar ierakstiem, kā arī ar Elīnas stāstīto, gūstu priekšstatu par šī priekšnesuma radošo procesu, kas sācies pagājušā gada 26. oktobrī: „[..] solis ārpus komforta zonas. Izaicināt sevi un saprast savu ķermeni, un iepazīties ar sevi pašu.[..] man ir svarīgāk piemērot kustību sev, nevis sevi kustībai [..] meklējam tempu, meklējam ķermeniskumu [..]Pielāgošanās ir milzīga atbildība, nesabojāt otra ideju/kustību [..]Sajutos kā zilonis trauku veikalā [..]Es neesmu vainīga, ka nav laika!” Projekta dalībnieki ļoti daudz strādājuši ar sevi, strādājuši ar saviem partneriem, lai atrastu veidu, kā izrādes formu realizēt katrā no individuālajiem solo numuriem, duetiem un citām formācijām.

Projektā dalībniecēm dota tehniskā bāze laikmetīgajā dejā un kontaktimprovizācijas paņēmienos, lai šīs iemaņas un zināšanas varētu izmantot savas lomas realizēšanā. Tāpēc šī izrāde – process ļoti lielā mērā ir kā manifestācija dalībnieču radošumam. Zinot, ka viņas nav profesionāles, tas ir fantastiski! Katra no dejotājām savās kustībās demonstrē konkrētu emociju gammu, skatītājam ir iespēja novērot, kā šī emocija un attiecīgi kustības maniere ir mainījusies atkarībā no vietas telpā un izrādes notikumiem. Ļoti, ļoti vēlos uzteikt dalībnieču zināmo profesionalitāti, saglabājot savu lomu arī tad, kad kāds skatītājs nostājas burtiski aci pret aci.

Vai es uz šo izrādi iešu atkārtoti? Jā! Vai es to iesaku apmeklēt citiem? Obligāti! Kā arī iesaku nesteigties, bet veltīt šim pasākumam vismaz stundu, lai pilnvērtīgi izbaudītu priekšnesumu, vērotu, prātotu, ko redzētā kustība nozīmē man un ko tā nozīmē visai izrādei. Dejo – domā – dejo – nedomā?

[1]Laikmetīgās dejas projekts „Eju dzīvot deju”