Atbalstītāji un sadarbības partneri
Inta BALODE
2011. gada 30. aprīļa rīta pusē Latvijas Kultūras koledžā (LKK) bija skatāmas skices no divām topošām laikmetīgās dejas izrādēm. Īpaši ārvalstu viesiem Latvijas Jaunā teātra institūta (LJTI) rīkotās Latvijas teātra un dejas skates ietvaros savus darbus prezentēja Ilze Zīriņa ar savu kompāniju ZI.temp.dance un Dmitrijs Gaitjukevičs sadarbībā ar mūziķi Edvīnu Ozolu. Abas idejas „nesadalīja”, tas ir, neļāva žūrijai izšķirties par vienu izrādi, kad gada sākumā konkursa kārtā tika piešķirts britu kritiķu organizācijas ziedojums dejas izrādes veidošanai.
Tā nu CriticalDanceAward tika sadalīts uz pusēm, un divi horeogrāfi ieguva katrs pa 500 EUR, lai kaut vai mazliet tiktu atbalstīti savu ideju realizācijā. Pirmizrādes gaidāmas Starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla LAIKS DEJOT 2011 ietvaros, kas notiks no 10. līdz 16. jūnijam. Tad arī vairāk par pašām izrādēm, bet šoreiz piedzīvotais LKK atgādināja par kādu būtisku jautājumu – cik lielā mērā nepieciešams skatītājam skaidrot dejas izrādes ieceri, saturu, formu utt.?
Abi horeogrāfi pirms saviem darbiem teica īsus ievadvārdus. Ilze Zīriņa īsumā pastāstīja par savu trupu, savu dejotāju izglītību, par to, ka darbs struktūras ziņā ir gandrīz pabeigts, trūkst tikai atsevišķu detaļu. Atlikušais laiks līdz pirmizrādei jūnijā tiks izmantots, lai dejotāji iedzīvotos izrādē. Savukārt, Dmitrijs Gaitjukevičs bija izvēlējies Latvijā līdz šim neierastu stratēģiju. Horeogrāfs skaidroja savu darba metodi – to, kā viņa idejas vispirms dzimst kā vizuāli tēli, to, kā viņš iztēlojas sevi skatītāju vietā, lai spētu ieraudzīt savu darbu. Dmitrijs uzsvēra, ka viņš tic, ka ir iespējams uzminēt skatītāju reakciju. Horeogrāfs skaidroja arī sava darba ideju – par ko tā vēsta, kā tā strukturēta, kā tiek meklēts un atrasts kustību materiāls, kādu emocionālo stāvokli izrāde apspēlē, kā tā jautā, bet neatbild, par to, cik lielā mērā darbs ir strukturēts un cik daudz ir improvizācijas.
Ir ļoti interesanti dzirdēt niansētu horeogrāfa stāstījumu par metodēm un redzējumu par izrādi, ko tūlīt redzēsim, jo īpaši, ja darbs vēl tikai top. Taču jājautā, kā tas palīdz vai traucē izrādei un ietekmē skatītāja attieksmi. Vispirms – ja daudz skaidro, var nodomāt divas lietas – uzskata mani par muļķi vai arī pats sev vēl mēģina definēt, kas tas ir. Mākslas darbam būtu jārunā pašam par sevi. Otrs variants – ja es pārāk rūpīgi klausos un tad mēģinu runāto atrast izrādē un neatrodu, tad rodas zināma frustrācija. Var vainot sevi par nemācēšanu saskatīt, var vainot horeogrāfu par skaidru runāšanu, bet neskaidru darīšanu. Trešais variants – horeogrāfa izvēle niansēti stāstīt un aprakstīt savu darbu ir daļa no izrādes un no komunikācijas stratēģijas, kuras mērķis var būt konfrontēt verbāli sniegto informāciju ar redzēto. Īpaši, ja horeogrāfs uzsver, ka strādā ar vizuāliem tēliem.
Problēma par dodamās informācijas apjomu rodas pirms katras pirmizrādes, tādēļ dejas izrāžu programmiņas un publicitātes teksti droši varētu kļūt par pamatu disertācijai. Ir gadījumi, kad horeogrāfs gribētu iztikt vispār bez jebkādām runām un programmiņām; ir reizes, kad horeogrāfs nezina un nevēlas zināt, kāds publicitātes teksts tiek izplatīts par viņa vai viņas darbu; citos gadījumos tiek izmantots, kāds ļoti daudznozīmīgs citāts vai izteikums; nereti tiek īsumā skaidrotas darba metodes; bieži ir izlasāms tikai nosaukums un iesaistīto personu un atbalstītāju vārdi. Taču kopumā var teikt, ka horeogrāfi šķiet esam sadzirdējuši pārmetumu, ka viņi nerunā par saviem darbiem, un nu redzami dažādi savas daiļrades komentēšanas varianti. Ej nu atšķir, ko horeogrāfs saka un ko mārketinga cilvēki.
Ja kāds atrodas uz skatuves, tad tā JAU ir izrāde. Jebkura verbāla konstrukcija, kas no turienes izskan, ir izrādes daļa. Uzkāpt uz skatuves, lai racionāli izskaidrotu, par ko ir izrāde, ir līdzīgi kā restorānā skaidrot viesiem, no kā un kādā veidā izgatavoti pasniedzamie ēdieni. Dažiem tas varbūt ir interesanti. Taču lielākā daļa cilvēku uz restorānu iet, lai vienkārši izbaudītu ēdienu smaržu un garšu un pasniegšanas procesu.
Manuprāt, ja uz skatuves grib runāt, tad vienīgi ar alegoriju – sniedzot skatītājiem emocionālu un intelektuālu baudījumu no dzirdētā.
Šis ir interesants jautājums. Principā esmu par to, ka runāt vajag (ne jau obligāti, protams). Piekritīšu Ramonai, ka labāks variants ir runāt pēc: 1) ja runā pirms izrādes, tad skatītājs tiek atstāts pasīvā lomā – viņam vēl īsti nav ko pajautāt, par ko diskutēt vai iebilst horeogrāfam (vai teātra gadījumā – režisoram) un citiem māksliniekiem, kuri izgājuši uz šo sarunu; 2) līdz ar to runātājs zināmā mērā programmē skatītājus un var censties iznesties ļoti smalks (tas nekādā gadījumā neattiecas uz rakstā aprakstīto situāciju, jo nemaz nebiju tur klāt), šādā gadījumā var izraisīties hrestomātiskais kailā karaļa sindroms.
Attiecībā uz runāšanu/ nerunāšanu man ir bijusi dažāda pieredze, lielākoties – pozitīva. Piemēram, režisors Kristians Smedss regulāri runā pirms savām izrādēm, un tas nekad nav licies traucējoši. Augstu vērtēju Eihes un Burānes ĢIT ieviesto tradīciju izrādes veidotāju sarunām ar skatītājiem pēc izrādes. Jāatzīst, ka profesionālu iemeslu dēļ gandrīz vienmēr pirms izrāžu skatīšanās ievācu kādu informāciju, tāpat, vismaz Latvijā, parasti ir zināmi citi iestudējuma autoru/ dalībnieku darbi un metodes, palasītas kādas intervijas – līdz ar to nav jau tā, ka skatos tikai konkrēto darbu, konteksts un kaut kādas zināšanas vai iedomas par autora/-u gribēto vienmēr ir klātesoši. Domājot par sliktajiem piemēriem attiecībā uz skaidrojumiem pirms izrādes, pirmais prātā nāk pirms 2 gadiem Novgorodā, starptautiskajā teātra festivālā “Kingfestival” piedzīvotais – tur bija viena trupa no Izraēlas, ar kuru sanāca sapazīties, zināmā mērā sadraudzēties, jau festivāla atklāšanas vakarā. Viņi bija atveduši bībeles motīvos balstītu izrādi un ļoti interesanti runāja gan par bībeles interpretācijas jautājumiem, gan laikmetīgas teātra valodas iespējām. Es ar pārējiem žūrijas “jaunā kritikas cerība” vai kaut kā tamlīdzīgi, pārstāvjiem, spārnota un cerību pilna devos uz izrādi. Pirms sākās izrāde režisore vēl minūtes 15 stāstīja apmēram to pašu, ko mūsu neformālajās sarunās, savukārt, sekojošā izrāde bija…nu, galīgi nebija (katrā ziņā tā nebija talantīgu mākslinieku neveiksme, bet pretenciozs amatierisms). Turpmākās festivāla dienas mēs centīgi izvairījāmies no draugiem izraēliešiem vai satiekoties apmainījāmies ar liekulīgi sirsnīgiem smaidiem un klusēšanu (arī no viņu puses – neviens neprasīja, kā tad mums patika). Man liekas, ka runāšanai klātienē jēga ir tad, ja tiek gaidīta pretreakcija no skatītāja (nedomāju, ka tiesības uz sarunām ar māksliniekiem ir tikai profesionāļiem – kritiķiem, žurnālistiem; kā saka kāda mana cienījama kolēģe (muzeju sfērā gan) labākie pasākumi sanāk, ja tu kā vadītājs par vakara tēmu zini mazāk, tad var uztrāpīt īstos jautājumus (profesionāļiem bieži ir tā nelaime, ka viņi jūtas visu zinām, cenšas demonstrēt paši savu erudīciju un augsto domu un patiesībā vairs nav ieinteresēti izpētes objektā). Katrā ziņā es esmu PAR runāšanu. Jautājums tikai – kad un kā.
Variants tāds – horeogrāfs ar skatītāju var runāt PĒC izrādes! Paliek tie, kas to vēlas. Cilvēki ir dažādi! Vienmēr būs skatītāji, kuriem interesē horeogrāfa skaidrojumi un koncepcijas izklāsts un būs skatītāji, kuriem tas tikai traucē.
Ā, jā – replika par mūzikas izvēli neattieca uz rakstā nosauktajām izrādēm, tās es neesmu skatījies.
Manuprāt, nevajag skaidrot. Racionālā sapratne, protams, ļauj skatītājam justies drošībā, taču fatiski jau uz deju izrādēm lielākoties iet tādi skatītāji, kuri nebaidās no sajūtām (parastie cilvēki pavada laiku pie televizora). Sevišķi jau būtu jāizvairās no detalizēta skaidrojuma, kas emocionāla vienreizēja pārdzīvojuma vietā dod banālu socializāciju tādās vai citādās klišejās.
Vienlaikus, domāju, nevajadzētu arī stresot par to, cik nu tur oriģināli sanāk alegoriskie, metaforiskie vai vēl kādi apraksti izrādei. Piekāst aprakstus! Vienkārši veidojiet izrādi, ielieciet tajā sajūtu, un skatītājiem būs pārdzīvojums. Tie, kuriem patīk dzeja un proza, ies uz dzejas un prozas lasījumiem.
P.s. Esmu skatītājs, nevis dejotājs vai tml.
P.p.s. Toties būtiska nozīme ir tam, ko es dzirdu. Lūdzu nemociet mani ar savu “kreatīvo” eksperimentālo mūziku un tamlīdzīgām pretīgām skaņām. Es eju uz deju izrādi tāpēc, lai atpūstos no ikdienas stresa, nevis lai saņemtu vēl vienu stresa devu ar jūsu izvēlēto mūziku. Tas ir svarīgi!! Cieniet savu skatītāju! Ja jums patīk destruktīvs troksnis, tad klausieties to vienatnē, bet nebojājiet citiem dzīvi.
P.p.p.s. Patiess paldies par dejas izrādēm!