Moralizēšana ir vecmodīga, tikpat vecmodīga kā balets, kurš līdz ar pārpildītajām Apburtās princeses izrādēm Latvijas Nacionālajā operā pierāda, ka ir cilvēkiem vajadzīgs. Radošā komanda gan aiz kulisēm, gan uz skatuves no sirds centusies par prieku sev un skatītājiem.

Pēc pirmizrādes smaidīju visu vakaru un priecājos, ka Aivars Leimanis un viņa trupas dejotāji ir gana meistarīgi un drosmīgi, lai atdzīvinātu pasaku (turklāt, cik vien iespējams, turoties pie tradīcijas) un atrastu veidu, kā bez ironijas iemiesoties modernajam cilvēkam tik jocīgos tēlos kā princeses, fejas un ļaunās burves pavadošās lielžurkas. Ja bērni nosēž trīs stundas, kaklus snaikstīdami, tad ir izdevies. Vēl lielāks prieks par pirmizrādēm bija tādēļ, ka pēc ģenerālmēģinājuma domāju – vairs neiešu uz baletu. Atgādinājums par visbūtiskāko – baletā nav nozīmes, kas tiek darīts, viss ir atkarīgs no tā, KĀ tiek dejots, ar kādu attieksmi, ar kādu rūpību un precizitāti. Baleta spēks ir trausls kā pašas balerīnas – ja dejotāji izrādi neiznesīs, tad ne dekorācijas, ne stāsts un pat ne nemirstīgais Pēteris Čaikovskis neglābs. Šoreiz dejotāji ir īstajās vietās un zina, ko dara uz skatuves.

Iespēju balets

Apburtā princese ir izrāde, kas ļauj meitenēm izcelties kādās nelielās, bet spilgtās lomās. Feju vidū izrādes prologā pazib Nataļja Lipska ar savu saulstariņa ātrumu un Rita Lukašēvica ar dejojuma muzikalitāti. Juka Mijake princeses Florīnas lomā dejo azartiski, ar prieku par katru kustības milimetru, akcenti ir muzikāli precīzi un ar prīmas dāsnumu aizvirpuļo pāri orķestra bedrei pie bravo! saucošās publikas. Arī citi divertismenta numuri ar pasaku varoņiem ir skatāmi, taču jāpiebilst, ka šis ir brīdis, kad zālē var dzirdēt knosīšanos. Komplimenti pienākas arī kordebaleta dejotājiem un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas audzēkņiem – visi dejo svinīgi un atbildīgi. Labi parādi diriģē Andris Pudāns ceremonijmeistara lomā – dejotājs ir atradis motivāciju savai būšanai uz skatuves gan spozmes mirkļos, gan zaudējot parūku no Karabosas rokas. Turklāt viņš arī burvīgi iešūpo valsi.

Liela atbildības nasta par izrādes emocionālo spēku ir Ceriņu fejas lomas atveidotājām. Iļanai Puhovai piemīt miers un iekšējais spēks, kas atbild uz jautājumu, kāpēc labais uzvar. Jolanta Lubēja ar aso precizitāti kustībās mazliet atstāj intrigantes iespaidu, jaunajai dejotājai vēl laiks iegūt līdzās tehnikai grūtāk tveramās kvalitātes. Savukārt iestudējuma tumšie spēki – ļaunā feja Karabosa (Marianna Šmidta) un viņas svīta – ir tāds ne vairāk kā skaudīgā latvieša ļaunums. Sievišķīgi apvainojusies par to, ka nav ielūgta uz pili, jauna meitene, tāpat kā princese, dejo uz puantēm, ir tikpat skaista, tikai valšķīgi izteiksmīgāka. Viņu neviens tā īsti neuzvar, drīzāk viņa piekāpjas entuziastisko labo spēku priekšā. Pasaka, ne ļaunums. Turklāt pavadones – atlētiskās žurkas – ir pat tik jaukas būtnes, ka saķer šausmās galvas, kad kundze izsaka lāstu.

Augstdzimušo atbildība

Gala vārds, lai izrāde būtu izdevusies, sakāms princesei un princim. Jūlija Gurviča Auroru dejojusi arī iepriekšējā iestudējumā. Tas ļāvis lomu piedzīvot un iedresēt līdz smalkākajām niansēm. Īpaši šarmanta ir spēja kustības raksturā pārtapt par sešpadsmitgadīgu meiteni un precīzi izspēlēt katru galvas pagriezienu, acu skatienu, sīku žestu. Vienlaikus visam tiek veltīta maksimāla koncentrēšanās. Sabīnes Guravskas Aurora ir sapņaināka un mazāk strikta. Kustības veidojas plūstošāk, ne tik fiksētā formā. Dejotāja vēl neapzinās katru savas kustības milimetru, kā to dara Jūlija Gurviča, arī tehnisku elementu izpildē brīžiem tiek dotas atlaides. Taču kopumā ar lomu tikts galā, turklāt vietās, kur vēl pietrūkst kustības izteiksmības, dejotāja labi izlīdzas ar aktiermeistarību.

Abiem prinčiem Dezirē – Aleksejam Avečkinam un Sergejam Neikšinam – ar tehniku nav jāmokās: lēcieni augsti, plaši un viegli, griezieni ap rotācijas centru, augums un iznesība arī pēc standartiem. Taču ir būtiska atšķirība. Sergejs Neikšins dejo tā, kā dejo, un laiku pa laikam pats par to patīksminās. Savukārt Aleksejs Avečkins ik solī, ik lēcienā, ik visā, ko dara, cenšas aiziet vēl kādu centimetru tālāk par savām jau tā lielajām iespējām.

Pamanāms ir arī pirmā sastāva pārākums partnerībā. Jūlija Gurviča un Aleksejs Avečkins ir saskanīgs pāris, un to nenosaka augumu proporcijas vien. Var redzēt, ar kādu uzmanību princis ik mirkli rūpējas par savu balerīnu, un arī siltie smaidi un skatieni, ko abi velta viens otram, pārliecina par to, ka viņi ir laimīgi būt kopā. Turpretī otrā sastāvā rodas aizdomas, vai tikai princim nav slepena dēka ar Ceriņu feju. Arī cīņā pret Karabosu Alekseja Avečkina Dezirē metas drosmīgāk, kamēr Sergejs Neikšins drošības pēc vairāk turas aiz fejas muguras. Atdodu savu balsi par tiem, kas, izskanot pēdējiem mūzikas akordiem (diriģents Farhads Stade) un no augšas birstot kāzu spīguļiem, aplīp ar sudrabu, jo nav sevi žēlojuši, lai mēs varētu ticēt pasakām.

Sacensības ar varavīksni

Pasaka nav pasaka bez krāsām un vizuāli skaistiem burvības mirkļiem. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ināra Gauja krāšņumu centusies panākt ar audumu krāsām un materiāliem. Karaļa un karalienes tērpi ir grezni un bagātīgi, savukārt feju un citu galminieku un viesu kostīmi laistās visās varavīksnes krāsās. Košās krāsas izrādi padara daudz saistošāku bērna acīm un lieliski piestāv fejām. Taču, redzot četrus kavalierus, tērptus gandrīz tādās pašās krāsās kā fejas un teju vienādos knapos ancukiņos, var saprast, kādēļ dejotāji nejūtas un neizskatās tādi, ko princesei izvēlēties. Mazliet jocīgs salikums ir arī rozā princeses kleitiņa un jūras zaļpelēks prinča kostīms. Īsti nav izdevies sakausēt pasteļtoņu baleta tradīciju ar multfilmu estētiku, un tādēļ ir detaļas, kas izskatās pēc kiča.

Vizuāli un emocionāli skaistākā aina ir tā, kad princese iemigusi, bet Ceriņu feja ieaijā galminiekus un ieslēpj pili vīteņos. Te lieliski apvienojas mūzika, kustība, scenogrāfijas risinājumi ar dejas ritmu un atmosfēru. Liels nopelns tajā, ka iestudējuma vizuālā puse kopumā ir skaista, ir gaismu māksliniekam Kārlim Kaupužam, kurš gaismu partitūru būvējis ar minimālām un smalkām pārejām, kas papildina darbību, veido atmosfēru un iztiek bez liekas krāsainības un pārspīlēšanas jau tā ņirbošajā telpā.

Inta Balode

Pirmpublicējums www.nra.lv