Marija Saveiko

Jau kādu laika periodu esmu novērojusi tendenci internetā – rakstus, kas sākas ar vārdiem “Mēs varam lepoties ar…”. Šādiem rakstiem parasti ir patriotiska noskaņa, kas nav nekāds brīnums, jo tik tikko mēs ilgi un skaisti svinējām mūsu valsts simtgadi, uz kuras fona arī uzskaitījām mūsu lielās un mazās uzvaras, nopelnus, tālākos plānus un mērķus. Tomēr, lasot šādus rakstus, bieži nepamet sajūta, ka autors izmisīgi mēģina pierādīt saviem lasītājiem, ka mums ikkatram patiešām ir ar kaut ko jālepojas – it kā piespiedu kārtā, it kā izslēdzot faktu, ka mūsu sabiedrība ir domājoša, vērojoša un pati spējīga pamanīt un izcelt tos momentus, par kuriem varam no sirds priecāties. Tāpēc savu rakstu par pirmo Dejas balvu ar vārdiem “Mēs varam lepoties” es nesākšu. Mans atslēgvārds ir “prieks”.

Uz katru notikumu kultūras un mākslas vidē ir vērts paskatīties plašāk, šajā gadījumā – izejot aiz paša centrālā pasākuma robežām, mēģināt ieraudzīt cilvēkus, kam radās iecere par Dejas balvas dibināšanu, atrast tos motīvus, iemeslus un faktorus, kas virzīja ideju līdz realizācijai. Pirms notika pati Dejas balvas pasniegšanas ceremonija, tika izdarīts liels darbs – publicētas lasāmas un klausāmas intervijas ar nominētajiem dejotājiem un horeogrāfiem, rīkoti visiem interesantiem atvērti vakari brīvā atmosfērā ar Dejas balvas nominantiem. Šīs aktivitātes – tā teikt, ”obligātās” mediju pasaulē – bija informācijas izplatīšana. Protams, bez tās šodien nenotiek neviens pasākums. Tomēr gribētos atzīmēt šo aktivitāšu kvalitātes un profesionālisma organiskumu, kas veidoja ap notikumu dabisku interesi bez liekas uzpūtības un pārmērīga svarīguma.

Iepriekš atzīmētais prieks nebija tikai personīgs. Tā līdzpārdzīvotāji galvenokārt bija daudzskaitlīgie dejas mākslas pārstāvji un atbalstītāji, kas pa īstam novērtē un apzinās notikuma nepieciešamību. Deja vienmēr ir bijusi neatkarīga māksla, kurai piemīt gan kulturālais, gan sociālais aspekts, pie mums un visur citur pasaulē. Dejai šodien ir lieli uzdevumi: deja domā un runā par aktuālāko pasaulē kopumā un konkrētos reģionos. Deja šodien ir kā civilizācijas atspulgs – realitāte miniatūrā – vai, gluži pretēji, sapņainas atmiņas, kas atgādina par nepieciešamību apstāties, ieraudzīt sevi it kā no malas, atcerēties, no kurienes mēs nākam un kur ejam.

Pašlaik deja piedzīvo ļoti strauju attīstību, ko ietekmē vairāki faktori – jauno, drosmīgo laikmetīgo mākslinieku jaunrade; tehnoloģijas, kas piedāvā plašas iespējas tās popularizēšanai; pieredzes apmaiņas programmas un dažādas atbalsta organizācijas. Gribētos pieminēt arī šodienas sabiedrībā valdošo tieksmi bagātināt ikdienu ar dažādām mākslas izpausmēm. Mūsu valstī dejai ir īpaša nozīme un pastāv arī īpaša attieksme pret to; tā ir kultūras mantojuma neatņemama daļa, tāpēc šķiet tikai pareizi un likumsakarīgi, ka tagad arī šīs sfēras profesionāļu darbu, ieguldījumu kultūras attīstībā, nopelnus un daiļradi atzīmēs un godinās ar savu balvu.

Šodien, atceroties apbalvošanas pasākumu, kas bija arī ļoti svarīgs notikums Latvijas dejas pasaulē, kultūrā un mākslā kopumā, ir absolūti skaidrs, ka, neskatoties uz tā nozīmīgumu, neviens nemēģināja nevienam neko pierādīt – ne ar ceremonijas veidošanu un organizēšanu, ne ar viesiem, nedz arī ar laureātu runām. Agri vai vēlu, tam vienkārši bija jānotiek. Par spīti pasākuma mērogam un svinīgumam, tā aizkustinošajos momentos nebija nekā samākslota. Iespējams, kādam tas liksies paradoksāli, bet izrādās, ka arī šādos pasākumos var panākt patiesi dabiskas emocijas. Jā, tas ir iespējams. Gaisā virmoja īsta svētku atmosfēra, ko sajuta arī tie, kas ikdienā nav tik cieši saistīti ar deju.

Mans personīgais prieks bija par vēl vienu lielu notikumu Latvijas dejas mākslas pasaulē, par visas dejas profesionālās kopienas sasniegumiem un ieguldījumiem, par iespēju pieredzēt šo notikumu klātienē ar man svarīgiem un tuviem cilvēkiem blakus.

Foto no Dejas balvas pasniegšanas ceremonijas: Margarita Germane