Dita Jonīte

“Cirks” un “klaunāde” ir pirmie atslēgas vārdi, kas uznirst apziņā, kad atveras Liepājas teātra priekškars un sākas horeogrāfa Sergeja Zemļanska iestudētās “Precības”. Pēc pamošanās Rolanda Beķera Podkoļosins un Sanda Pēča Stepans riņķo ap stilizētu gultu (koka rāmis-kaste cilvēka augumā), rādot, ka ir rīts un kungs īsti negrib ne mosties, ne ģērbties. Šādi spēles noteikumi, ansambļa aktieriem dauzoties un pastāvīgi uzsverot komisko, saglabājas visu izrādes laiku. Kopumā izrāde patiešām rada iespaidu, ka Gogoļa stāsts tiek izstāstīts viegli lidojoši un skatītājs uz pusotru stundu tiek ieaicināts visai nereālā pasaulē.

Šo nereālo pasauli, kas precīzi atklāj autora dotos apstākļus, radījis mākslinieks Maksims Obrezkovs. Iestudējumam viņš sacerējis jaudīgi skaistu vizuālo noformējumu, kur katra izrādes sekunde spēles laukā pārdomāti izkārtota un Mārtiņa Feldmaņa precīzi izgaismota. Viegli bīdāmas kulises, maksimāli atsegts skatuves dziļums, multifunkcionāli rāmji-kārbas, ģeometriski konkrēti silueti un mizanscēnas. Aktieru tēlus lielā mērā veido spilgti kontrastainais grims un daļai aktieru ansambļa – ar polsteru palīdzību deformēts ķermeņa apjoms. Gara līgava, resni precinieki ar milzīgiem dibeniem, pārmēru apaļīgu formu kalponīte, kura savā vulgaritātē burtiski staro. Īsta bufonāde.

Vērojot šo krāšņo formu, tomēr jādomā – kāda būtu izrāde, ja šo smuko visumu atņemtu un paliktu tikai aktieru ķermeņu kustība? Un kāpēc horeogrāfs Sergejs Zemļanskis kategoriski norobežojas no apzīmējumiem “dejas teātris” un “kustību teātris” (sk. Undīnes Adamaites interviju), drīzāk savus iestudējumus identificējot ar “plastiskām drāmām”? Maza atkāpe vēsturē un šodienas kontekstā: pirmkārt, Latvijā mūsdienās ar deju saprotam/pieņemam daudz ko vairāk nekā baletu, bet, otrkārt, vārdam “plastika” vismaz sarunvalodā ir drusku nievajoša nokrāsa, kas nāk no padomju ēras, kad oficiāli atzīts bija tikai balets un visāda citāda “plastikošana” tika uzskatīta par izskaužamu pagātnes palieku. Ja teātra specifikā iedziļināmies vēl smalkāk, tad patiesībā jebkura grodi sakomponēta teātra izrāde ir “plastiska drāma”. Laikmetīgajā teātrī ciešā sazobē strādā viss kopā – aktieru ķermeņi, skatuves gaisma, skaņa, režija, teksts. Un ir iespējams, ka teātra un dejas robežas tik ļoti saplūst, ka nemaz nav iespējams pateikt, vai tā ir dejas vai teātra izrāde.

Patiešām, atšķirībā no Zemļanska iepriekš iestudētās izrādes “Indulis un Ārija”, te dejisku kustību un dejas kā tādas ir vēl mazāk. Šoreiz priekšplānā ir cirka klaunāde un komiskā groteska. Bet brīžiem šķiet, ka aktieri tomēr drusku maldās kustību vispārinātībā, mēģinot savu telpu aizpildīt ar klišejiskiem dežūržestiem – notraukt puteklīti no frakas, gar otras kājas bikšu staru nopucēt kurpes purngalu, puķu pušķi auklēt kā zīdainīti utt. No otras puses – klaunāde jau arī nozīmē to, ka atpazīstamā ķermeņa valodā tiek parādītas konkrētas lietas vai emocijas.

Spilgtajā izrādes rāmī aktieru eksistence nav viegla. Jāatrod ļoti spilgta forma, lai, piemēram, pārvietošanās pa skatuvi no punkta A uz B, neizskatītos tikai pēc parastas staigāšanas ar vairāk vai mazāk deformētu gaitu. Brīžiem neizdodas. Izrādē gan ir arī nedaudz sarežģītākas horeogrāfiskas epizodes, kā, piemēram “deja” pie galda (sveiciens horeogrāfa asistenei Lienei Gravai un viņas fragmentam izrādē “Piafa”), stilizēti krievu tautas deju motīvi, Agafjas un Podkoļosina nedaudz deformēts valsis. Šajā bezvārdu stāstā ir iekomponētas arī vairākas citas “atrakcijas” – potenciālo līgavaiņu skatē Ilzes Trukšānes Agafja griežas uz vidukļa trenažiera diska kā pudele jautājumu un atbilžu spēlē, “lietišķajā randiņā” ar Kaspara Kārkliņa Jaičņicu abi ar Agafju apdzīvo vertikālu plakni (sveiciens Vladislava Nastavševa “Mitjas mīlestības” dekorācijai). Anetes Berķes tuklā kalponīte Duņaša “dejo” ar grīdas pucējamajām lupatām pie kājām (sveiciens Agneses Vanagas dejām Nacionālā teātra izrādē “Sieviete”). Krēsli (ieņemamie amati?) uz aktieru galvām kā līgavaiņu maskas. Viena bilde seko citai, un mana skatītāja uzmanība tiek noturēta līdz izrādes beigām, jo interesē – kas vēl sekos, ko vēl režisors būs saštukojis.

Tomēr atkal un atkal gribas atgriezties pie stāsta. Arī tādēļ, ka nesaprotu, kāpēc programmiņā jādrukā librets, ja izrādes veidotāju mērķis ir Gogoļa lugu izstāstīt bez vārdiem? Vai izrādes librets no programmiņas krīt ārā “simboliski” (jo ir atsevšķa lapiņa)? Tieši tāpat kā no izrādes ārā izkritušas individuālās un personīgi unikālās katra aktiera kustību iespējas. Šajā izrādē redzam striktu horeogrāfa uzliktu formu, kurā aktieriem bijis jāiekļaujas kā alvas zaldātiņiem. Un tas viņiem arī izdevies, turklāt aktieri spēlē azartiski. Piekrītu, ka “saimniecībā” noder visa veida pieredze. Cerēsim, ka “Precības” kļūs par kases gabalu. Skatītājiem vajag arī komēdijas. Bet es tikmēr uzdrīkstēšos klusiņām gaidīt tādu izrādi, kurā teātra spēks un enerģija būs izaugusi no šo konkrēto aktieru talanta, emocijām un iespējas skatuves kustībā meklēt ko jaunu un nebijušu.

Titulbilde: skats no izrādes “Precības”, fotogrāfs Ziedonis Safronovs.