Prāts vai iztēle? Par Krišjāņa Santa un Ievas Gaurilčikaites izrādi “Labrys”

15/07/2019

Marija Saveiko

Skatuve iezīmējas brīdī, kad Jana Jacuka un Ieva Gaurilčikaite – šīs izrādes izpildītājas – straujiem soļiem pārkāpj neredzamo robežu, kas atdala reālo pasauli no performances telpas. Izrāde notiek starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot” ietvaros uz AB dambja, pašā “saliņas” galā zem klajas debess. Izrādes laukumam nav klasiskā skatuves un skatītāju rindu izkārtojuma – šī telpa koncentrējas ap noteikta daudzuma krēsliem, saliktiem tikai autoriem zināmā kārtībā. Skatītājam, sēžot krēslā, ir iespēja rotēt ap sevi un tādējādi noturēt savā redzes lokā dejotāju virzību pa laukumu visas izrādes garumā.

Dejotājas parādās uz laukuma it kā no nekurienes, kaut arī viņu ceļš līdz skatuvei ir redzams no paša sākuma. Sasniedzot krēslus, abas palēnina gaitu, kas dod sirreālas telpas sajūtu, it kā gaisa vietā atmosfēru piepildītu cita, biezāka konsistence. “A coridor appears as I walk” – pasaka izpildītājas ”An immersive movement choreography” – bet abām mutes ir ciet un lūpas nekustas. Pēc dažām sekundēm, kad pāriet balss efektu radītais iespaids un maņu orgānu sistēma atsāk normālu funkcionēšanu, acis pamana, ka abām dejotājām mazās mugursomās ir speciāls skaņu aprīkojums un plaukstās – podziņas, ko uzspiežot atskan sākumā it kā haotiskas frāzes, vēlāk arī ciparu kombinācijas un citas skaņas.

Foto: Sandra Poļegoško

Izpildītājas “runā” vienādas frāzes ritmiski jauktā secībā, viņas izskatās identiski viena otrai – no kurpēm līdz matu sakārtojumam, viņas sāk kustību ar vienādu intensitāti kopīgā virzienā. Tad, pateikušas viena otrai ciparu kombināciju, kas izklausās kā abām zināma parole, viņas atdalās, katra aizejot savu ieprogrammēto ceļu šajā mākslīgi veidotajā krēslu labirintā. Viņu ceļu trajektorijas ir ieskicētas libretā, bet mans prāts nekādīgi negrib pārnest plakani uzzīmētās melnās shēmas no baltā papīra uz skaistajām dejotājām tik bagātīgā vidē.

Foto: Igors Saveiko

Pieņemot izrādes vietas izvēli kā faktu, tik un tā uzdodu sev jautājumu – kāpēc tieši šeit? Lai kas būtu man apkārt, tas uzreiz pēc noklusējuma kļūst neatdalāms no tā, kas notiek uz skatuves. Apkārtējā ainava arī ir scenogrāfija, kas sajūtu līmenī tiek uztverta kā ideālā, jo, liekas, ļauj nepieradinātiem skatītājiem justies brīvi, piemēram, brīžos, kad izpildītājas staigā pusmetra attālumā no viņiem; bet vienlaikus tā šķiet arī traucējoša. Iespējams, tāpēc, ka apkārtnes skati šai pat mirklī veido paši savu izrādi. Upes klusais ūdens, pirms-saulrieta debesis, Vanšu tilts, jauns mēness starp mākoņiem – visi šie spēcīgie objekti vai nu atsevišķi, vai apvienojoties veido stāstus, ik pa laikam nejauši pārņemot uzmanību no performances uz sevi.

Kā vienmēr, atceros nesteigties ar analīzi un pagaidīt, dot laiku notiekošajam izvērsties visā pilnībā. Kādā brīdī, kad apkārtējās skaņas, dejotāju balsis un monotonā virzība pa laukumu kļūst hipnotizējošas, es iedomājos – ko mēs tagad redzētu, ja sēdētu dažus metrus augstāk par zemi? No šādas perspektīvas atklājas spēle-labirints ar divām spēlētājām; to mijiedarbība un sekošana iekodētam matemātiskam algoritmam ir galvenie faktori, kas nodrošina pozitīvu spēles iznākumu – zīmējumus, ko iecerējuši autori, un beigās – kopīgu izeju no labirinta. Šajā spēlē nav konkurences, tās nav sacīkstes. Viena otrai ir palīgs un atbalstītājs. Izpildītājas ir koncentrējušās, pārliecinātas savās kustībās, patstāvīgas, bet īsie un ātrie skatieni, ar ko viņas apmainās, kā apliecinoši signāli – “viss notiek pareizi, ejam tālāk” – norāda, ka šis ir uzdevums, kas jāpaveic kopā.

Brīdis, kad spēle pēkšņi apstājas, izrauj mani no fantāzijas, kur visi skatītāji vēro izrādi no augstām tribīnēm. Pēc frāzes “Vai tu saproti, kur tu maldies?” izskanēšanas kļūst skaidrs, ka starp krēsliem atstāto neredzamo pēdu zīmējumā ir notikusi kļūda. Bez jebkādām emocijām izvērtējušas situāciju, dejotājas atkāpjas pāris soļus atpakaļ, no šīm pozīcijām veiksmīgi izlabo iepriekš veikto novirzi un atsāk savu ceļošanu pa labirinta koridoriem. Viņas atsāk virzību, es palieku turpat – pie kļūdas vai drīzāk ar kļūdu savā iekšējā sistēmā. Vai man bija jārēķina līdzi? Vai bija kāds, kurš, atkodis algoritmu, sekoja līdzi un paredzēja tikko notikušo kļūmi? Vai tas bija iestudēts fragments vai tomēr kļūda cilvēciskā faktora dēļ? Jautājums aiz jautājuma bombardē galvu, un pēc skatītāju sejām saprotu, ka ne tikai manējo. Racionālais sāk cīņu ar sajūtām, simbolisms – ar matemātiku. Mēģinājums saprast redzēto beidzas ar apjukumu. Kas bija manu acu priekšā – atbilde nav atrasta. Sajūtos kā kuģis, kam pie stūres rata pielikti divi kapteiņi, bet katram ir savs maršruts. Kura karte man jāizvēlas, caur kādu filtru jāskatās šī izrāde? Spēle “labirints” noteikti ir beigusies, bet darbība uz laukuma joprojām notiek, kaut arī ir jūtama tuvošanās nobeigumam. Pēc īsa laika dejotāju ceļi krustojas, viņu sejās parādās neviltota prieka smaids, viņas pamet labirintu kopā.

Vai es tiešām nekontrolēti ļāvos procesam, kas ieveda mani citā prātā stāvoklī, kur realitāte saplūst kopā ar iztēli? Vai “kļūda” bija signāls atgriezties šajā pasaulē? Nokļuvusi tajā atpakaļ, es sēžu un sajūtu, ka “nepieradinātais skatītājs” esmu es, un domāju – cik labi, ka apkārt ir Vanšu tilts, Daugava un mākoņi, kas nejauši pārņem manu uzmanību uz sevi.


Titulfoto: Sandra Poļegoško