Lāsma Goba

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” ietvaros. Milanas Komarovas darbs “It’s Happening Again” skatāms šeit.

Uzreiz varu teikt, ka deju, ja tā pasniegta īsā formātā un iedots vien īss, bet diezgan plašu domu izsakošs teikums, ir ārkārtīgi grūti vērtēt. Vēl jo vairāk, ja darbam ir arī nosaukums. Šajā brīdī man ir doti trīs lielumi, bet viens no tiem ir komplicēts un iekļauj vēl citas valodas, izņemot verbālo – tas ir dejas video, kurā izmantota gan vizuālā, gan kustību, gan arī audiālā valoda. Rodas jautājums – kam pievērst lielāku uzmanību un vai vispār ir vērts mēģināt kaut kā šos trīs lielumus apvienot vienā?

Sākšu ar to, ka tomēr lielāko uzmanību pievēršu dejas nosaukumam un pašam video, kas ir melnbalts, un es nevaru atsacīties no domas, ka tam ir kāda konceptuāla iecere. Tātad kaut kas notiek atkal. Kas gan varētu notikt atkal? Tas var arī ietvert ideju par cikliskumu. 

Performance sākas ar dejotājas Laumas Bergas tuvplānu, māksliniecei tuvojoties skatuvei, uz kuras tiks izpildīta īsformāta deja. Sievietes smalkais augums, kas, pateicoties melnbaltajam attēlam, iezīmējas daudz kontrastaināk, veido ārkārtīgi filigrānu kompozīciju kopā ar taisnajām arku šķautnēm un meandra ornamentam līdzīgo fasādes dekoru, kas rotājas virs tām. Paiet kāds laiciņš, līdz saprotu, ka tās ir Nacionālās operas parādes durvis, kas paliek ēnā aiz arkām, taču vēlāk to pavisam apstiprina kameras kustība, kas atklāj skatu uz Aspazijas bulvāri. Tikai šajā mirklī parādās arī Rīgas dzīvība – pāris cilvēku un garām braucošas mašīnas. Cik prātīgi un apzinīgi ir izvēlēts laiks, lai filmēšanas brīdis sakristu ar saules atrašanos Rietumos (Vai es nemaldos? Vērtējot pēc ēnu krišanas virziena, man šķiet, ka saule ir Rietumos, un tas nozīmē, ka ir vakars.), bet mazu cilvēku plūsmu pašas operas priekšā.

Ņemot vērā izvēlēto vidi, ļoti veiksmīga ir izvēle dejas video veidot melnbaltu. Ļoti skaidrie, pat asie melnbaltie laukumi patīkami izceļ dejotājas lokanā ķermeņa un muskuļu formu veidotās plūstošās līnijas, kas mainās attiecībā pret to sasprindzinājuma pakāpes un dejotājas pozīcijām. Nekas nav tik pateicīgs vērošanai kā daļēji atkailināts baletdejotāja (vai šajā gadījumā – baletdejotājas) ķermenis, izpildot horeogrāfiju, kas nedaudz attālinājusies no klasiskā baleta izpratnes, jo dejotāja sagatavotība pati par sevi kļūst par vizuālu un estētisku rīku, kas pat ne visai veiksmīgu horeogrāfiju padarīs par baudāmu skatīšanās procesu. Trenēts, maigs un savākts ķermenis. Pats skaistums! Un protams, spēcīga ir Agneses Obelas mūzika, kas nereti ir izmantota laikmetīgās dejas video klipiem.

Milanas Komarovas horeogrāfija tik tiešām ir maiga un plūstoša, gluži kā iepriekš tiku aprakstījusi dejotājas veidotās līnijas. Horeogrāfija allaž ķermeņus ietērpj konkrētās formās, kuras pamanām tieši caur roku, kāju, kakla un muguras veidotajām līnijām. Reizēm tās veido arī izlaisti mati vai skatuves tērps. Skatoties videoklipu, uztverē nerodas neviens pārtraukums. Bieži esmu domājusi – kā skatītājs atceras, kas dejā notika? Deja, ja neatkārto vienus un tos pašus elementus un nav izteikti akrobātiska, parasti veido ļoti lieganu efektu, un skatītājs nevar atcerēties, kas tajā noticis.  Skatījos video vairākas reizes, cenšoties pēc tam atcerēties, kas paliek atmiņā visspilgtāk. Un es saprotu, ka līdzīgi kā pāris reizes dzirdētā dziesmā mēs atceramies to rindiņu, kas mums pašiem visvieglāk izdziedama, tieši tāpat horeogrāfija paliek atmiņā ar kādu konkrētu kustību vai kustību virkni. Man palika atmiņā mirklis, kad Berga vieglā, bet ne ātrā rāvienā pievilka pie sevis taisnu kāju, atklājot dejotājas lielisko sagatavotību, taču no horeogrāfijas viedokļa – liela amplitūda sasniegta nevis strauji, kas nereti atstāj wow! iespaidu, bet gan ar plūstamību un nepārtrauktību. Iemesls, kādēļ ir panākts šis plūstamības efekts, par kuru es te tik daudz rakstu, ir tas, ka dejotāja, pat tad, kad šķietami ir apstājusies ar paceltu kāju (Jūs pavērojiet, tā nav sastingusi, bet gan turpina kustību!), nevienā brīdī dejotāja neapstājas. Ja arī tā šķiet – pavisam maza kustību virkne tiek izpildīta kādā no ķermeņa daļām. 

Bet jāatgriežas pie nosaukuma un Milanas Komarovas sniegtā teikuma: “Nepieciešamība pēc līdzvērtīgām tiesībām, lai gan bieži pašiem nemanīta un slēpta, ir viena no dzīves lielajām patiesībām.” Tas ir tas, ko horeogrāfe ir domājusi, radot šo darbu, bet to nosaukusi “It’s Happening Again”. Bieži nemanīta un slēpta patiesība var tikt ietērpta nepārtrauktībā, kas atklājas dejā, tādā veidā mums sniedzot ļoti plūstošu runu, kura ir hipnotiska, tomēr mēs varam itin viegli palaist garām uzsvarus vai nevaram izdalīt konkrētus vārdus. Tādēļ uzdevu jautājumu – kura kustība vai to virkne paliek atmiņā pēc dejas noskatīšanās? Līdzīgi ir arī ikdienā. Ir tik daudz pienākumu, un, pat ja liekas, ka esam “uz pauzes”, daudzi procesi turpinās, un plūstamība ir nenovēršama. Un tomēr – ir fundamentālas lietas, kas allaž caurvij dienas ritmu, un tā ir tā mūsu lielā patiesība. Bet kad mums ir laiks par to padomāt? Tam no tiesas pievērsties? Varbūt mainīt lietas?

Nedomāju, ka vide, kurā uzfilmēta deja, sniegtu kādu paskaidrojumu Komarovas vēstījumam. Tāpat liekas, ka Obelas mūzika jau ir pierasta parādība laikmetīgās dejas un modernā baleta video klipos. Līdz ar to šķiet, ka šajā gadījumā izvēlētā vides un mūzikas valoda nedod nekādu papildinājumu konceptuālajam vēstījumam. Tīrā vide dod tikai estētisku baudījumu. Arī mūzika pati par sevi nav papildinoša, lai kaut kā vedinātu domāt par līdzvērtīgām tiesībām. Domāju, konceptuālās mākslas darba vides radīšana horeogrāfiem nereti sagādā problēmas, taču arī apzinos, kādēļ tas tā. Ja deja tiek piemērota tikai konkrētai videi, tas nozīmē, ka šo mākslas darbu vairs nevar parādīt ārpus tās, jo tad horeogrāfija zaudētu savu konceptuālo ietvaru. Bet praksē horeogrāfiem jābūt spējīgiem piedāvāt savu dejas izrādi dažādos apstākļos. Tas ir iemesls, kādēļ deju jāspēj vērtēt arī pilnīgi atsevišķi no tā, kas skan, kur tiek dejots un varbūt pat – kas to izpilda. Tik tiešām ļoti komplicēti, ja padomā. Tāpēc, manuprāt, šīs horeogrāfijas galvenā īpatnība, kas rezonē ar horeogrāfes sacīto, ir tieši plūstamība un nepārtrauktība caur dažādu kustību virknējumu.

Lāsma Goba ikdienā strādā nevalstiskajā sektorā, līdzdarbojoties vizuālās mākslas pasākumu organizēšanā. Beigusi Latvijas Kultūras akadēmiju Kultūras teorijas un menedžmenta apakšnozarē, nupat iestājusies Latvijas Universitātē, antropoloģijas maģistrantūrā.

Attēls: ekrānšāviņš no video