Alda Rusina*

Mēness bumba (man to bieži gribas dēvēt par aci, kas noraugās Zemes nakts ceļos un neceļos) šovakar atkal ir visā savā košumā. Gaismu spēles, krāsu tonalitāte naksnīgajās debesīs pēkšņi atgriež stāstā un atmosfērā, kuru neiespējami pilnībā izstāstīt vārdos, taču noteikti ir vienreizēji skaisti piedzīvot…

Septiņus vakarus, no 7. līdz 12. augustam, Noblessner kultūras telpā Tallinā skatītāji varēja būt liecinieki fascinējošam Von Krahl  teātra projektam – radīšanas mistērijai “Pirmvārdi” (tā pati sev iztulkoju „Sünnisõnad”/ “Nativity words”). „Trīs vaļi”, kuru sadarbība bijusi projekta idejiskais pamatu pamats, igauņu kultūras grandi: komponists Veljo Tormis (izrāde arī veltījums viņa 85 .jubilejai), diriģents Tenu Kaljuste un režisors Pīters Jalakas.

Pamatā viss, ko turp braucot zināju par „Pirmvārdiem”, bija, ka tas ir igauņu mītos balstīts stāsts par cilvēku, cilvēci, pasauli. Protams, arī to, ka kustība šajā izrādē uzticēta mūsu buto dejotājai un horeogrāfei Simonai Orinskai. Pirmkārt, savējie ir jāatbalsta; otrkārt, zinātāji stāsta, ka projekts ir grandiozs un redzēšanas vērts; treškārt, visas biļetes izpārdotas, un publika pēc izrādes ceļas kājās un aplaudē uz „bis”… Tā nu biju tur “radīšanas” trešajā vakarā un ieniru patiesi krāšņā audiovizuālā mistērijā ar spēcīgu un ilgspēlējošu „ pēcgaršu” maņām un samaņai (lasi, apziņai).
Nē, pilnmēness tajā vakarā debesīs nebija, taču man uz skatuves tā simbols šajā mirklī šķiet bijis tik klātesošs! Kaut vai pašā mistērijas un radīšanas atmosfērā kopumā –  milzīgā ola, kas no kosmosa iekrīt ūdenī (jā, ūdens tilpne uz skatuves ierīkota patiesi iespaidīga… tāpat kā pārējie telpiskie objekti), cilvēka ēnas puses paisumi, varas suģestija, milzīgas šamaniskās bungas un bungu  rituāls, eņģeļa-grūtnieces procesija gaisā. Sirreāli un tik reāli smeldzīgi reizē… Man šķiet, kaut ko līdzīgu kauc vientuļš vilks, raugoties mēnesī…

Komats pirms sākuma…
Gaidot pie ieejas ar programmiņu rokās, kurā viss, kā izrādās, tikai igauņu valodā, nedaudz gan nolaidās spārni, apjaušot, ka tekstuālā informācija izpaliks. Taču tas tikai tāds īss mirklis, jo mani savā varā bija pārņēmis izrādes plakāts ar tik uzrunājošu un daudznozīmīgu  komatu zīmējuma centrā! Pilnīgs asociāciju sprādziens! Centrā, kā ierasts, taču ir punkts. Sākumpunkts. Beigu punkts. Un vispār, ja reiz par radīšanu – sākumā bija vārds!… Ieintriģēta nepacietībā gaidīju „Pirmvārdu” stāstu  par šo komatu.
Vēl pēc mirkļa, sēžot skatītāju zālē, informācija, ka projekts balstīts igauņu folklorā un mītos, laikam jau „iebīdīja” manu uztveri noteiktā gultnē. Pieņēmu arī to, ka pamatu pamatos pasaules radīšanas mītos līdzību ir daudz un saknes, tā teikt, ir vienas, tāpēc ļāvos asociāciju plūsmai par atrašanos Noasa šķirstā. Telpa tiešām atgādināja  milzīga kuģa vēderu, kas ir tikai loģiski, jo agrāk šeit, Noblessner kultūras telpā, bijusi kuģu rūpnīca.  Kā saka, telpa vēl pirms sākuma it kā caurstrāvoja to, kas sekos, savā ziņā jau bija simboliska izrādes konceptam.
…Kuģis ar skatītājiem lēnām un nemanāmi iepeld zvaigžņotā kosmosa tumsā, kurā lidinās balta putna tēls, skan „Pasaules radīšana” no Ingru eposa…
Nenoteiktības – melns-balts, pagātne- nākotne, dzīvība- nāve , sākums-beigas –  nedefinējama „starp” stāvokļa noskaņa ieskauj visu izrādi.
Stāsts strukturēts 12 dziedājumos no vairākiem igauņu folkloras avotiem. Cilvēka –  šoreiz tieši vīrieša – ceļš tiek izstāstīts aizraujošā tēlu, objektu un video projekciju saspēlē. Pavisam mazam priekšstatam: no olas izšķīlies „brutāls tēviņš” slāj pa pasauli, graujot, postot un nīcinot visu, kas ir viņa ceļā. Manā redzējumā tēli/ simboli, kurus viņš nokauj, ir viņa paša daļas, ar kurām viņš nav kontaktā, potenciāls un spēks, kas bezjēdzīgi tiek izšķiests vai vienkārši nav pat apzināts.
Pieķeru sevi kalkulējot – vai es zaudēju kaut ko būtisku, tāpēc ka dziesmu teksts man ir tikai skaņa un vibrācija? Vai gluži pretēji – iegūstu lielāku brīvību sava personīgā stāsta radīšanai? Vienā no ainām, kad kori un orķestris rada „ņigu-ņegu” tirgus un satrakojušās pūļa troksni, iedomājos mītu par Bābeles torni – par sašķelšanos, strīdiem, kariem, ko rada nespēja saprasties, vienoties. Un pat ja runājam vienā valodā, tik un tā runājam viens otram garām – nedzirdot, neklausoties, pārprotot. Tāpēc stāsts, ko man stāsta tēli uz skatuves ir dziļāks – dvēseles, sirds vārdu vēstījums, kurus nevajag tulkot vai izrunāt, vien tik kā just un apjaust. Pirmvārdu valoda…
Kad pēc izrādes negaidīti un neplānoti radās izdevība pašam režisoram pajautāt par izrādes ideju, viņa lakoniskā atbilde apliecināja, ka varbūt šoreiz ne visu var un vajag izskaidrot, jo izrāde ir par to, ko un kā viņš jūt sevī. Izteikt to vārdos, it sevišķi steigā un īsumā, būtu smieklīgi un arī lieki. Smalks lakonisms, bet tēlu precizitāte un intensitāte raksturo arī pašu izrādi. Nekā lieka, un tajā, kas ir, maksimāla atdeve!

Es to ļoti labi saprotu šobrīd. Tas ir līdzīgi kā izstāstīt mēness lēktu un mēnessgaismu. Prāta vai tikai „teikšanas pēc” vārdi to vienkārši nogalina…
Tad nu, atgriežoties pie sākuma par pilnmēnesi un līdzību, – tajā ir gan tumsa, gan gaisma. Gluži kā katra personīgā un kopējā cilvēces stāstā. Par vērtību nakti, par cilvēka dvēseles nakti un arī jaunu rītu bija mans ”Pirmvārdu” tāsts

*Alda  Rusina par sevi: nenotikusi (profesionāla) dejotāja tāpēc deja un kustība ir dzīves lielāko kaislību trijniekā. Līdzīgi kā citi izlādējās / uzlādējas, meditējot lotosa pozā vai kāpjot kalnu virsotnēs, man tā ir deju grīda.  Līdz zināmam vecumam pietika ar  klubu ballītēm līdz pēdējām mūzikas taktīm, bet nu jau kādu brīdi laikam iestājies briedums un sirds meklē arī cita veida apzinātību  –  pēc iespējas laikmetīgās dejas nodarbības pie Lilijas Liporas un Vides deja, kontaktimprovizācijas jami, dalība starpdisciplināro mākslu grupā IdeaGnosis un jaunākais klātbūtnes prakses atklājums – tango.