Laura Jasmane*

Abi Latvijas Nacionālajā operā nule kā pirmizrādītie baleti – Džeroma Robinsa “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” un Aleksandra Ekmana “Kaktusi” – ir kompakti un dramaturģiski intensīvi viencēlieni. Tāpēc šeit iederas lakoniskas abu autoru biogrāfijas. Aleksandrs Ekmans (1984) – zviedru horeogrāfs-zvaigzne, radījis šķīstošas siena kaudzes Zviedrijas Karaliskajā baletā, zaļu bumbiņu lietavas Parīzes operā, viņa “Gulbju ezerā” uz Norvēģijas Nacionālās operas un baleta skatuves ik izrādi tiek izlieti pieci tūkstoši litru ūdens. Džeroms Robinss (1918–1998) – horeogrāfs-zvaigzne, piecu “Tony” balvu un divu “Oskaru” laureāts, “Vestsaidas stāsta” režisors un horeogrāfs, Ņujorkas baleta trupas mākslinieciskais vadītājs, džezisku un teatrālu, minimālistisku un romantisku neoklasisku baletu autors, kura darbi turpina dzīvot visā pasaulē.

Viens viencēliens + otrs viencēliens = viens balets

Vakarā, kurā apvienoti divu pasaulslavenu horeogrāfu darbi, jāmeklē arī tiem kopīgais. Ne velti abu izrāžu salikums operas mārketinga materiālos dēvēts par “jauniestudējumu”. Skatītājs vedināts domāt, ka “Koncerts” ironizē par klasiskās mūzikas koncertu publiku, “Kaktusi” ­– par laikmetīgo deju un tās kritiķi kā snobisku viszini, “īstās” darba interpretācijas un vērtējuma autoru. Tomēr sadraudzējoties abi darbi veido ko jaunu – humoristisku cilvēka un viņa miniatūrās eksistences panorāmu. “Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)” un “Kaktusi” rada ne tikai vizuāli un muzikāli, bet arī intelektuāli patīkamu izrāžu vakaru.

“Koncerts (jeb Briesmas ikvienam)”

Šis 1956. gadā tapušais darbs daudziem pazīstams kā “tas smieklīgais balets”, kurā ierasti savāktās balerīnas jauc deju soļus un “neveikli” cenšas savas kļūmes notušēt. Bez šaubām – Džeroma Robinsa repertuārā ir citi, horeogrāfiski augstvērtīgāki, aizraujošāki un fiziski izaicinošāki darbi. Tomēr par humoru svarīgākas ir pārējās “Koncerta” izejvielas. Vispirms tas ir etīžu-skeču formāts, kas ar teatrālu horeogrāfiju, spilgtiem rekvizītiem un precīzām stāstu kulminācijām rada dramaturģiski veiklu, izklaidējošu baletu. Otrkārt, šī izrāde ne tikai reflektē par klasiskās mūzikas publikas untumiem, bet arī “pastiepj” Friderika Šopēna skaņdarbos ieaustās emocijas, ļaujot pasmieties gan par poļu komponista mūzikas manierīgo trauslumu un traģiku, gan par to, kā šīs sajūtas un skaņdarbu forma atspoguļojas klasiskajā baletā. Mazurkas svinīgums tiek uzsvērts bravurīgos žestos un galantu dejotāju trīcošu celīšu virknē, samāksloti vērienīgās kustībās tiek izcelts eksaltēts aizkustinājums, savukārt prelūdija šajā baletā atkārtota pat trīs reizes – dažādās tonalitātēs un sižetos atlobot Šopēna mūzikas slāņus un varbūt arī imitējot baleta pavadījuma repetitīvo dabu.

“Koncertā” ļoti veiksmīgi dozēta Šopēna klaviermūzika un orķestra partitūra, kas viļņiem te pazūd, te uzrodas, lai atkal un atkal mūzikai piešķirtu jaunu elpu. Šī baleta virzītājspēks ir pianiste – izrāde ir viņas uzstāšanās, kuras mūzikas fonā lidinās dejotāji. Vienmēr elegantā, rūpīgā un stilīgā trupas koncertmeistare Natālija Dirvuka jau sen bija pelnījusi savu lomu uz skatuves. Kad strādāju Latvijas Nacionālā baleta trupā, bieži biju lieciniece mirklim pirms treniņstundas, kad baletdejotājas bija beigušas vāļāties pa grīdu un beidzot uzslējušās stāvus, lai kaulu pa kaulam iekustinātu ķermeni pie stieņa, un zālē mērķtiecīgi, bet vērīgi iesoļoja Natālija. Šajos brīžos viņa bija vairāk balerīna nekā “īstās” balerīnas. Varbūt “Koncerta” iestudējums Latvijas Nacionālajā baletā neviļus sanācis arī kā veltījums viņai – bez mūzikas dejotājs dzīvot nevar.

Trupa ir precīza – melnā scenogrāfija izceļ debeszilās puantēs tērpto kāju kontūras (scenogrāfs Sols Steinbergs, kostīmu māksliniece Airīna Šarafa), bet šķiet, ka savs nopelns ir arī “īstam” skatienam citam uz citu, ko atļauj abi viencēlieni. Nevis slepena vai horeogrāfijā iekodēta saskatīšanās, lai sinhronizētu deju soļus, bet dzīvs, cilvēcīgs skatiens. Tas rada no klasiskā baleta spriedzes atbrīvotu atmosfēru, kas ļauj uzelpot arī skatītājam. Dejotāji jūtas ērti un neieslīgst “Koncerta” teatralitātē; izrādes tēli ir pilnīgi un neatstāj daudz vietas individuālām interpretācijām. “Koncerta” galvenās lomas izpildītāja Jolanta Lubēja vienmēr bijusi ļoti tehniska balerīna, kas šķietami izslēdz otru – emocionālo un tēlaino – pusi. Tomēr jau vairāku sezonu garumā Jolanta pārliecina ar aktiermeistarības spējām, un šajā izrādē viņa ļoti organiski iemieso naivo, ekscentrisko, aizrautīgo un trauslo varoni.

Varbūt tieši Ekmana “Kaktusu” kontekstā “Koncerta” humoristiskās etīdes kļūst arī par fabulām – tajās ilustrēta cilvēka naivā ticība savai unikalitātei, impulss iedzelt (iedurt) otram, topot ievainotam pašam, un bara instinkts, kas spēj visus padarīt sīkus un absurdus kā kukainīšus.

“Kaktusi”

Mūzika – stīgu kutināšana, plūkāšana un stiepšana – “Kaktusiem” uzdod asu un vērienīgu toni. Stīgu kvartets, kas aristokrātiski slīd pa skatuvi, lēnām šķērso proscēniju un aizsedz jaunās, atlētiskās baleta mākslinieces Aleksandras Treimanes lielisko solo. Tā horeogrāfijā – nejaušajās virzienu maiņās un ķermeņa daļu izolācijās – ir kas pašmērķīgs, kas ļauj ieraudzīt izrādes pavadošajā tekstā pieteikto ironiju par laikmetīgo deju. Šis mirklis ir laikmetīgās un klasiskās mākslas cīņa par vietu saules (prožektora) gaismā, kas tematiski labi iederas Latvijas baleta vidē. “Kaktusi”, kuri pasaules pirmizrādi piedzīvoja laikmetīgās dejas mekā Nīderlandes Dejas teātrī II 2010. gadā, ir nemainīgi aktuāli. Aleksandrs Ekmans kacina, bet neslēpjas aiz ironijas, viņš ir ierasti rotaļīgs un tiešs, atklāts un īsts, un katrs viņa jauniestudējums ir dziļi personisks. Izrāde noslēdzas ar teicēja balsi, kas izsaka to, ko laikmetīgajā mākslā apmaldījies skatītājs mēdz klusītiņām jautāt sev: “Vai šīs ir izrādes beigas? Šim vajadzētu būt finālam, ne?” Tomēr šķiet, ka tā ir arī paša horeogrāfa saruna ar sevi.

Dramatiskās gaismēnas (gaismu mākslinieks Toms Visers) izrādei piešķir Karavadžo gleznām raksturīgo dramatismu, tā paplašinot “Kaktusu” koncepciju ārpus laikmetīgās un klasiskās mākslas sāncensības un raisot jautājumus par kultūras mērķiem, progresa finālu un iedomātiem ideāliem. Ekmana baletu scenogrāfijā (nereti un arī šoreiz viņš pats ir savas izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks) telpa tiek aptverta visās tās dimensijās un dejotāji kļūst par vizuālās ainavas daļu. Šķiet, ka viena no šīs izrādes formulām ir spēle ar klasisku formu un laikmetīgu saturu: uz baltajiem podestiem novietotie grieķu statujām līdzīgie ķermeņi ieņem pozas, kas atgādina Kīta Heringa popārtiskos cilvēka zīmējumus. Varbūt tieši tāpēc konceptuāli nepārsteidz, bet ar izpildījumu iepriecina izrādes antikulminācija – Roberta Najes un Nikolas Annas Blomas duets. Galu galā rodas nedaudz paredzama, tomēr aizraujoša un visos izrādes slāņos augstvērtīga ekspresekskursija Rietumu mākslas vēsturē.

Ne velti izrādē dejotāju darbības komentētas kā novērojot eksotisku dzīvnieku baru dokumentālajā filmā: paskat, tie rāpjas, lien, atkārto kustību kombinācijas, imitē solistu, lec un sastingst uzspēlēti asimetriskās pozās! Katrs savā izgaismotajā kvadrātmetriņā izpūš un no sevis izsit soļus, kas līdzinās kaujinieciskajai maoru tautas dejai – hakai. “Skrien, skrien, skrien!” aicina teicējs, un dejotāji lēkšo viņam līdzi. Kur? Ne jausmas. Tomēr trupa ar uzdevumu tiek galā.

Titulfoto: Latvijas Nacionālā baleta trupa izrādē “Kaktusi”, foto: Agnese Zeltiņa

*Laura Jasmane ir Dance.lv baleta nozares redaktore, bijusi baleta māksliniece Latvijas Nacionālajā baletā, ieguvusi maģistra grādu filozofijā.