Piezīmes par dejas izrādi “Turku Kafija”

14/06/2016

Linda Krūmiņa

Ko skatītājiem sniedz izrādes nosaukums? Cik lielā mērā tas veido saturu un skatītāju priekšstatu par izrādi? Dejas izrādes “Turku kafija” horeogrāfs Branko Potočans (Slovēnija) jautājumus par nosaukumu esot saņēmis vairākkārt. Kāpēc tieši šāds? Ko tas nozīmē? Kā tas jāsaprot?… utt. Teikšu godīgi, vārdu savienojuma “turku kafija” raisītās asociācijas man ir visai blāvas. Galvenokārt domāju par mazu, stipru kafiju, kas ilgi jāvāra speciālā kanniņā un kuru dzer tikai retais. Bet ko tas nozīmē izrādes un dejas sakarā? Skaidrojums ir gaužām vienkāršs un pašam horeogrāfam personisks, jo turku kafija ir populārs dzēriens reģionā, no kurienes viņš nācis, un, dzerot to, tiek ievēroti īpaši rituāli. Tas, savukārt, viņam ir saistījies ar dejotāja dzīvi – ar treniņiem, tehniku, pieredzi, kas veido dejas garšu.

Ģertrūdes ielas teātra mājaslapā ir sekojošs apraksts: ““Turku kafija” pēta indivīda un sabiedrības attiecību krustpunktus, caur sadursmi meklējot atbildi uz ikvienam cilvēkam būtiskiem jautājumiem. Horeogrāfs izrādes tēmu piesaka šādi: “Dzīve ir kā turku kafija – tā ir garda, tai ir jēga un pamats. Lai kas notiktu, man vienmēr ir jāatbild uz jautājumiem: kas es esmu? No kurienes es nāku? Kur es eju? It’s a long way, baby. Let’s find it out!”

Teiksim tā – gan nosaukums, gan apraksts man kā skatītājai sniedz diezgan maz, vairāk mani ieintriģē un rosina doties skatīties izrādi fakts, ka to veido horeogrāfs, kurš 2009. gadā iestudējis izrādi “Männersache”, kas likusi pamatus ĢIT. Arī tas, ka izrādē piedalās trīspadsmit dejotāji un izrādes līdzautori: Agate Bankava, Ivars Broničs, Cai Rang Ren Qing, Rūdolfs Gediņš, Taisija Frolova, Eva Kronberga, Sandra Lapiņa, Elīna Lutce, Anastasija Lonšakova, Anne Birte Nord, Jānis Putniņš, Modris Opelts, Xiao Yao. Nevar liegties, lielformāta dejas izrāžu vērošanas procesā ir kaut kas pacilājošs – apjoms, ātrums, intensitāte, kopīgais spēks un radītā atmosfēra. Absolūti citādāka skatīšanās pieredze nekā solo vai duetu izrādes. Var jau spriest pavisam vienkāršoti, sakot, ka kvantitāte ir tas, kas aizrauj, bet domāju, ka ar to, lai panāktu veiksmīgu rezultātu, jāprot patiešām prasmīgi rīkoties, izlīdzinot un izceļot attiecīgos elementus. Šī izrāde ir viena no tām.

Izrādes uzbūve, šķiet, atbilda precīzi tās īsajam aprakstiņam – par visu, bet neko konkrēti, nedaudz par šo un to. Tādēļ arī prātoju: kā es kā skatītāja nolasu attiecīgās situācijas, par ko tās ir, kādi ir varoņi, tēli, tipāži, konflikti, ja tie neizriet viens no otra, nedz arī tiek iepazīstināti, kā visā izrādē klātesošie elementi. Varoņi vai pat tipāži nebija viscaur izrādē vienādi, katrs mainījās atkarībā no situācijas, neradot kaut kādu cēloņsakarību saikni. Tas radīja emocionālo distanci ar dejotājiem, liekot uztvert visu ne tik personiski, bet vairāk fiziski un tehniski. Tēlu mainība vai to neesamība neļauj skatītājam tā sulīgi iegrābties stāstā, attiecinot notikumus un sajūtas uz sevi pašu. Tādejādi skatītājs paliek kā distancēts vērotājs un fizisko prasmju apbrīnotājs. Tieši to es izbaudīju, ar apbrīnu vērojot fiziskā teātra tehniski sulīgo buķeti un klišejisko momentu atpazīstamību. Līdz absurdam smieklīgie un saldsērīgie brīži bija viegli identificējami un brīžiem pat paredzami līdz momentiem, kad kāds kustību ziņā neparedzēts risinājums liek plašāk ieplesties acīm, sarauties, vai sist ritmu līdzi izteiksmīgajam dzīvo bungu pavadījumam Jāņa Burmeistara izpildījumā.

Lai gan izrādes nosaukums vietējiem skatītājiem varētu radīt daudz un dažādas – gan atbilstošākas, gan neatbilstošākas – asociācijas saistībā ar izrādi, tomēr tās gaitā, lai arī bez cēlonības un secīguma, sajūtas un notikumi tiek atšķirti un atpazīti. Šajā gadījumā etniskajai, ģeogrāfiskajai vai sociālajai izcelsmei nozīme ir samēra maza, jo ir atrasti jauni un oriģināli (kā arī izmantoti sen pazīstami un pat klišejiski) elementi, kas sniedz tādu kā īso situācijas kopsavilkumu. Domāju, ka skatītāji tos atpazīst, pateicoties savai dziļākajai intuīcijas, zemapziņas un emocionālajai būtībai, kas nav atkarīgs no piederības konkrētai valstij vai kultūrai. Ja nav pievienoti papildu elementi, kas liecinātu par žesta divējādo dabu, tad visbiežāk apskāvienu tulkosim kā rūpes, gādību, savukārt spērienu, sitienu, cīņas kustību imitāciju kā konfliktu, dusmas, lēno pāru deju, skūpstu – kā mīlestības izpausmi utt. Interesi izrādes laikā notur šis balanss starp jau zināmo un neparedzēto, jaunu paņēmienu izmantošana attiecību demonstrēšanā, kas ietver žestus, reakcijas, darbības utt.

Vēl tikai gribētos piebilst, ka, manuprāt, fiziskā un arī dejas teātra burvība ir tajā teātra un dejas, psiholoģiskā reālisma un abstraktuma saskares punktā, kur iespējams radīt jaunu realitāti, lai vai cik absurdu, dīvainu, jokainu, bet instinktīvi vai zemapziņā visiem uztveramu un saprotamu.

Foto: Elmārs Sedols

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.