Pietrūkstot kopā būšanai. Skatuviskā tautas deja 2020. gadā

Elīna Gailīte
20/01/2021

“Deja ir neiznīcināma. Reiz viņa tāda ir, nepieciešams to veidot, izdaiļot un piemērot tautas psīchei. Tad deja un dejas zāle kā senos laikos būs atkal svētnīca, kur, protams, nebūs jādejo elku priekšā, bet kur dejodami mēs radīsim sev dzidrumu, daiļumu, varēsim savu dvēseli atraut no ikdienas smaguma un vienlīdz ar dzejnieka vai tēlnieka darbu varēsim sevi pārcelt uz brīdi daiļākā, labākā pasaulē. Šie īsie brīži taču palīdz mums pārciest smagās, rūgtuma pilnās darba dienas.” Tā 1933. gada 1. septembrī žurnālā “Vadonis deju valstī” rakstīja tā izdevējs un deju skolotājs Morics Grebzde. Lai arī šie vārdi rakstīti citā kontekstā, tos labi var attiecināt uz skatuvisko tautas deju 2020. gadā. 

Gada sākumā dejotāji devās uz mēģinājumiem, notika regulāri koncerti, konkursi un skates, gatavošanās vasarā gaidāmajiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Martā viss mainījās, jo Latviju sasniedza Covid-19, līdz ar to dažādi ierobežojumi. Deju mēģinājumi notika tiešsaistē, daļa kolektīvu tos atcēla pavisam, Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki tika pārcelti uz 2021. gadu. Jūnijā mēģinājumi atsākās, notika arī daži koncerti, augustā un septembrī kolektīvos notika jaunu dejotāju uzņemšana, taču rudenī epidemioloģiskā situācija valstī atkal pasliktinājās un mēģinājumi tika pārcelti uz virtuālo vidi. Arī 2021. gada sākumā strauju pārmaiņu nav, tāpēc izskatās, ka dejotāji un horeogrāfi piedzīvos neparedzamā laika gadadienu, taču nu jau pielāgojušies situācijai. 

Lielākā daļa tautas deju ansambļu un deju kopu dalībnieku ir amatieri, viņi ikdienā pārstāv visdažādākās profesijas, taču daļu brīvā laika pavada dejojot – vakarus mēģinājumos un brīvdienas visbiežāk koncertos. Tā arī ir būtiskākā atšķirība no citu dejas žanru pārstāvjiem, kuros ir lielāks profesionāļu īpatsvars. Tas, ka viss skatuviskās tautas dejas žanrs pamatā balstās uz šiem dejotājiem, ir svarīgi, jo šogad daļa no viņiem ir pametuši dejas vai nu uz laiku, kamēr nenotiek mēģinājumi visiem kopā, vai pavisam, jo tieši regulārie mēģinājumi un koncerti, kā arī balles pēc tiem, ir iemesli, kāpēc entuziasti izvēlas veltīt dejai laiku un līdzekļus. Socializācija un kultūras mantojuma aktīva kopšana un attīstīšana ir tas, kāpēc šīs dejas dejotājiem ir svarīgas, un to grūti īstenot digitālajā vidē. 

Nelielā Dance.lv aptaujā horeogrāfi ieskicēja šī gada veiksmes un neveiksmes. Paldies deju skolotājiem un horeogrāfiem, kuri izteica viedokli! Lai produktīvi un adekvāti veiktu radošo un profesionālo darbu, horeogrāfiem visvairāk pietrūkusi reāla kopā būšana ar saviem dejotājiem. Viena no horeogrāfēm uzsvēra: “Manā žanrā pilnvērtīgs darbs var notikt tikai klātienē, pandēmija ir ļoti apgrūtinājusi kvalitatīva darba procesu.” Tāpat uzsvērta dejotāju intereses samazināšanās un motivācijas trūkums tiešsaistes mēģinājumiem. Kolektīva saliedētību, grupas kopību ir grūti uzturēt, ja nevar tikties. “Ir skaidrs, ka absolūti nepieciešams ir klātbūtnes efekts gan radītājam, gan skatītājam.” Kāda cita horeogrāfe rakstīja: “Ar skolēniem strādājot, pietrūcis laika veidot kolektīva sajūtu sezonā, ko sākām septembrī. Iesākums ir bijis, bet viss “aptrūcis” nenostiprināts. Bērnu kolektīviem individuālais darbs prasa ļoti daudz laika resursu, lai ar katru strādātu produktīvi. Vadot vairākas bērnu kolektīva grupas, visiem bērniem nav iespējams vienlīdzīgi sadalīt laiku. Nav iespējas veidot un attīstīt kolektīvu dejojumu.” Tas attiecināms arī uz visiem, kuri uzsākuši dejot tikai šogad vai mainījuši kolektīvus. Pāris mēnešus varēja dejot, taču tik īsā laikā grūti pievienoties kopējai kolektīva sajūtai, identificēties ar to, līdz ar to šiem dejotājiem esošā situācija varētu būt īpaši izaicinoša.

Tāpat pie šī gada negatīvajiem aspektiem pieskaitāma horeogrāfu un deju kolektīvu vadītāju finansiālās situācijas pasliktināšanās. Ir horeogrāfi, kuri, lai nodrošinātu iztiku, sākuši piestrādāt arī citās profesijās, ir tādi, kuri apsver pilnīgu profesijas maiņu. Taču daļa, kas lielākoties ir lielo kolektīvu vadītāji vai vairāku žanru pārstāvji, profesionālajā darbībā neko nav mainījusi, jo izdevies saglabāt ienākumus tādā līmenī, lai spētu sevi uzturēt.

Lai arī kopīgi mēģinājumi nevar notikt, horeogrāfi uzsver, ka ir jāmeklē jauni veidi, kā darbu turpināt. “Profesionālajā darbā ir ļoti daudz ienācis individuālais darbs, metodisko materiālu gatavošana video formātā, video formāta nodarbības. Tiek meklēti jauni veidi, kā realizēt kādu deju, jo latviešu deja prasa pāru deju vai ansambļa dejojumu, kas lielāko daļu šogad nav atļauts. Tiek meklēti jauni risinājumi, kā saglabāt ansambļa sajūtu starp atsevišķiem dejotājiem, tāpēc tiek veidoti dažādi video projekti. Tajos, izmantojot jau esošas horeogrāfijas fragmentus vai kustības vai arī radot ko jaunu, tiek veidots video materiāls, kurā tiek izdejots apgūtais materiāls jaunā formātā. Nepārtraukti tiek meklēti jauni veidi, kā dejot un saglabāt deju.” Teju visi horeogrāfi uzsvēra, ka mēģinājumi tiešsaistē ļāvuši attīstīt jaunas iemaņas un metodes, kā pasniegt deju virtuālajā vidē. Tāpat bija iespēja paplašināt savu skatījumu uz dejas lauku kopumā, jo tiešsaistē pieejamas dažādas izrādes, koncerti un meistarklases. 

Viena no horeogrāfēm labi raksturojusi šī gada situāciju: “Deja ir nepieciešamība tiem, kas ar to saskārušies, kas to iemīļojuši kaut arī tikai hobija līmenī. Tā ir “atslēgšanās” no ikdienas rūpēm un raizēm – tā ilgu laiku ir bijusi neapzināta psihoterapija, kas tagad ir izpalikusi. Tā ir socializēšanās vieta, kur satikt cilvēkus, kam patīk darīt vienu un to pašu. Savukārt, dejas profesionāļiem šis ir bijis laiks jaunu pieeju meklējumiem, smaga izaicinājuma laiks, lai atrastu jaunus veidus, kā piepildīt ieceres. Ir iegūti jauni un paliekoši dejas materiāli, kam citkārt nebija atlicis laika, īpaši video materiāli un metodiskie materiāli. Šī perioda ietekmes seku aptveršanai laiks ir vēl tikai priekšā, tomēr ir iespējams saskatīt gan ieguvumus, gan zaudējumus, ko radījis šis pēdējais laika periods, kas sākās 14. martā.”

Horeogrāfu radošais process šajā gadā lielākoties mainījies, jo nebija iespējama jaundarbu parādīšana publikai. Viņi turpina radīt dejas un uzvedumu idejas, taču tās nepiedzīvo pirmizrādes. Tas, savukārt, var samazināt motivāciju. Viena no horeogrāfēm rakstīja: “Mazo formu darbus ir iespējams radīt gandrīz jebkādos apstākļos, bet lielās formas šobrīd ir uz nelielas pauzes.” Tomēr šogad īpaši jāizceļ tas, kas parādīts tiešsaistē un pieejams plašai auditorijai. Lai arī dejas vērtība ir tieši dzīvajā izpildījumā, ir svarīgi, ka saikne ar skatītājiem uzturēta arī esošajos apstākļos. Tika rādīti senāku uzvedumu ieraksti. Piemēram, maijā Facebook bija vērojama 2013. gadā ierakstītā izrāde “Zalkša līgava”, ko izdejoja tautas deju ansamblis “Līgo” (Daces Micānes Zālītes dramaturģija, Jāņa Purviņa horeogrāfija). Tāpat varēja vērot dažādu koncertu kompilācijas, kas izveidotas kā viens uzvedums, piemēram, “Rudens danči 2020”, kurā redzami tautas deju ansambļi “Līgo”, “Gatve”, “Kalve”, “Delveri”, “Dižadancis” un jauniešu deju kolektīvi “Vizbulīte” un “Ūsiņš”.

Viens no retajiem koncertiem, kas rudenī notika, lai arī pārcelts un pielāgots atļautajam apmeklētāju skaitam kā divi atsevišķi koncerti, ir “Savā rokrakstā”, kurā dejoja TDA “Ačkups”,“Dancis”, “Gatve”, “Līgo”, “Rotaļa”, “Teiksma”, “Vektors”. Tagad tas pieejams tiešsaistē

Ļoti būtiski ir jaundarbi, kas radīti, rēķinoties ar to, ka tiks demonstrēti tiešsaistē. Pavasarī plašu rezonansi guva Dagmāras Bārbales deja “Saules zīmē rotāties”, ar ko Facebook vietnē dalījušies vairāk nekā 18 000 cilvēku no visas pasaules. Tas bija pirmais nozīmīgais impulss, kas skatuviskās tautas dejas pārstāvjiem un šī žanra atbalstītājiem parādīja, ka deja, dejotāji un horeogrāfi neapstājas arī dažādu grūtību priekšā. Tāpat atzinību guva koncertuzvedums “Ausa saule pār Latviju” (idejas autors Edvards Cīrulis, režisori Juris Gogulis, Jānis Romanovskis), ko 11. novembrī izdejoja DA “Pērle”, TDA “Lielupe”, TDK “Zalktis”, TDA “Daiļrade”, TDK “Banga” un DA “Austris”. Jāpiemin arī Latvijas Dejas informācijas centra (LDIC) projektā “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” radītās Jura Goguļa un Diānas Gavares horeogrāfijas (Jura Goguļa darbs “Dabas atspulgā” skatāms šeit; Diānas Gavares darbs “Savu ceļu noaudīšu” skatāms šeit). Šobrīd digitālajai videi pielāgotas dejas top arvien vairāk. Un tās ļauj ne tikai dejotājiem, bet arī skatuviskās tautas dejas cienītājiem, kas veido būtisku šī dejas žanra vides daļu, saglabāt sajūtu, ka dejotāji un horeogrāfi rosās.

2020. gads nesis daudz sarežģījumu, neskaidrību par nākotni, un dejas joma ir ietekmēta patiešām ļoti būtiski. Nav zināms, kā notiks 2021. gada vasarā gaidāmie Dziesmu un deju svētki. LDIC organizētajā diskusijā 17. decembrī Dagmāra Bārbale atklāja, ka 2021. gada svētkiem dalību pieteicis mazāks kolektīvu skaits – apmēram par 160 kolektīviem mazāk nekā 2020. gadā. Skaidrs, ka visās vecuma grupās dejotāju skaits ir samazinājies, taču pagaidām nav zināms, cik ļoti. Viens no iepriekš minētās aptaujas respondentiem rakstīja, ka “dejas žanrs Latvijā ir stiprs un būs arī turpmāk”. Ar cerību, ka tad, kad epidemioloģiskā situācija valstī būs atgriezusies normas robežās, dejotāji, deju skolotāji un horeogrāfi atkal varēs kopā darboties deju zālēs un uz skatuvēm, dodamies pretī jaunajam gadam.

Nobeigumā neliels Latvijas Nacionālā kultūras centra latviešu skatuviskās dejas ekspertes Marutas Alpas atskats uz šo gadu un sveiciens:

2020. gads iezīmējas ar daudzbalsīgu un enerģisku skatuviskās tautas dejas dejotāju izteiktu nepieciešamību: “Es gribu dejot!” Un ir ko dejot, plašais deju pūrs, krāts kopš pagājušā gadsimta sākuma, šī gada sākumā tika papildināts ar XXII Jaunrades deju konkursā iegūtajām 34 dejām, ko veidojuši 12 horeogrāfi. Ir ko izvēlēties. Vai kāda no tām nākotnē kļūs par Deju svētku kopdeju, vai tiks nominēta “Zelta fonda” godam, to rādīs laiks.

Agrais pavasaris atnesa nozarei strauju pārmaiņu, izaicinājumu un pārdomu laiku. Tikām apstādināti. 5000 Zemgales un Latgales kultūrvēsturisko novadu dejotāji bija gatavi izdejot programmas “Dievs. Daba. Darbs.”, “Lobs ar lobu sasatyka” Jelgavā un Preiļos. Nesaņemts gandarījums par vadītāju un dejotāju veltīto laiku un darbu, nesaņemti skatītāju aplausi. Palika neizdejotas iecerētās deju izrādes, kolektīvu jubileju un neskaitāmi draudzības koncerti.

Dejot ar distancēšanos, mēģinājumu procesu organizēt “attālināti”, tikai individuāli!  Šie nosacījumi maina dejas nozares ikdienu kardināli. Deju svētku tradīcija ir kopdejošana, dejošana pārī, bez tās tradīciju nevar uzturēt un saglabāt. Kādi būs zaudējumi, kādu ietekmi tas atstās uz kolektīvu darbību un XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XII deju svētku sagatavošanu to varēsim apjaust pēc laika. 

Pie ieguvumiem šajā laikā varu atzīmēt radošo darbu. Virsvadītāji un horeogrāfi nesēž rokas klēpī salikuši un radošais process nav apstājies. Ir bijis laiks apzināt un iedziļināties plašajā novadu kultūras mantojumā. Ir tapušas mūzikas apdares un horeogrāfijas koncertam “Malienas mantojums”.  Sadarbībā ar komponistiem top  jaundarbi, izmantojot Kurzemes novada muzikālo materiālu.  

Nākamajā vasarā plānoti Kurzemes, Vidzemes kultūrvēsturisko novadu un Rīgas dejotāju svētki. Arī Zemgales un Latgales dejotāji ir apliecinājuši gatavību savus svētkus izdejot. Piecas mākslinieciskas grupas kopā ar apriņķu virsvadītājiem strādā pie dažādiem svētku modeļiem un dara visu, lai kādā no formām dejotājiem būtu iespējas svētkus piedzīvot. 

Dejotāji ir bijuši atbildīgi un apņēmīgi visos laikos. Vairāk par visu tiek gaidīts brīdis, kad varēs atgriezties klātienes mēģinājumos. Lai turpinātu! 

Latvijas Nacionālā kultūras centra vārdā izsaku lielu pateicību, dejotājiem, vadītājiem, virsvadītājiem un horeogrāfiem par jaunām radošām idejām un jaunu izpausmes veidu meklējumiem.

Lai deju svētku lieluzvedumā “Tēvu lapas” izskanējušie Ingas Ābeles vārdi dod stiprinājumu un apliecinājumu mums visiem!

“Tas viss jau tur debesīs turas   

Un nevajag teikt, ka burās nav vēja

Vai laukam trūkst sēklas sējai,

Jo kamēr mums vajadzēs māju

Un sievu ar staltu stāju,

Un puišu ar tikušām rokām,

Tikmēr tur debesīs rakstā lielā

Vai tepat pilsētās mazās, uz ielām, 

Baltu lielceļu vijumos, rudzu rugāju klajumos,

Laukos zaļos un zilganos novakaros –

Latvija būs.” 

Attēls: Dagmāra Bārbale “Saules zīmē rotāties”