Pietiek mākslas!

13/05/1999

Sestdien, 2012.gada 16. jūnijā, 19.00 / Dailes teātra mazajā zālē

Laiks dejot 2012  ietvaros

Editta Braun Company (Austrija ) 

schluss mit kunst  (60’)

 

 

Horeogrāfija, režija:  Editta Braun

Sadarbībā ar režisoru : Arturas Valudskis

Sadarbībā ar horeogrāfu : Juan Dante Murillo Bobadilla

Mākslinieki : Tomaz Simatovic, Spela Vodeb, Manel Salas Palau Dramaturģija /Dramaturgy: Gerda Poschmann-Reichenau

Teksts: Kurt Palm, Bernhard Jenny, Christian Felber

Skaņas kompozīcija: Thierry Zaboitzeff
 Gaismas dizains : Thomas Hinterberger
Vizuālais materiāls: explosive egg, Editta Braun

Fotogrāfs: Bettina Frenzel

 

Pietiek mākslas!? No vētras un spriedzes līdz politiskai aģitācijai / propagandai un revolucionārai mākslai: simtiem gadu mākslinieki ir vēlējušies apgaismot, modināt, sludināt…, bet vai māksla patiešām spēj ko izdarīt, lai mainītu pasauli? Tā ir jāmaina – šodien vairāk kā jebkad.

Šobrīd, dažādas globālās krīzes pārklāj viena otru, padarot situāciju vēl ļaunāku. Klimata izmaiņas, finanšu krīze, atkritumu piesārņojums, izmiršana, bads šeit un pārsātinātība tur – populāri vārdi, kas plūst mums pāri. Realitāte mūs applūdina. Visi zina, bet kas ir jādara? Ko mēs varam darīt? Alternatīvas ir atkāpšanās vai sacelšanās. Aiztaisīt ausis vai celties kājās. Tagad, nekavējoties. Mums nav vairs laika aplinkus vēstījumiem. Ballīte beigusies. Un, kur tur vēl ir vieta mākslai?

Laiks iztek. Mēs vairs ilgāk nevaram sūtīt mākslinieciski noslēpumainus, izskaistinātus vai dīvainus vēstījumus, kas skatītājus nogurdina un mulsina. Varbūt māksla ir nevajadzīgs balasts, kā pretdarbība nenovēršamam liktenim. Sānceļš, ko mēs vairs nevaram atļauties, bezatbildīga izklaide no mūsu pašu liekās greznības, nāvējoša slēptuve no tā, kas ir būtisks, opijs cilvēkiem. Sānceļš, kas patiesībā stabilizē tieši to sistēmu, kuru cenšas kritizēt?

Sauklis ”Pietiek mākslas!” – jābeidz sisties pa krūmiem, tam jābūt mūsu kaujas saucienam.

Vai mēs varam izmantot mākslu kā vēl vienu iespēju, lai gūtu jaunu perspektīvu, neizdomājamu pieredzi un, caur pārsteigumiem un negaidītiem pavērsieniem un citādu pieeju trenēt mūsu smadzenes domāt un just citādi un tādējādi varbūt (varbūt!) attīstīt radošās spējas, kas nepieciešamas, lai izdzīvošanu padarītu iespējamu?

Mākslinieki sāk ar pretestību saviem radošajiem centieniem, ko pieredz ik dienu. Viņi atbrīvo skatuvi un sagatavo telpu neaizšifrētam tekstam no interneta, politiskai analīzei un saviļņojošām runām. Ar ķermeni, sirdi un dvēseli viņi jūt stāstus, argumentus un prasības, ļauj sev iekrist paradoksā radīt mākslu aplūkojot globālu katastrofu, un ar izmisīgu kaisli izdibināt politiskās mākslas dziļākos nostūrus tās plašākā nozīmē.

 

————————————————————————————————-

Edita Brauna (Editta Braun)

Dzimusi Austrijā, ieguvusi akadēmisko grādu Zalcburgas Universitātē, mācījusies deju un aktiermākslu Ņujorkā, Parīzē un Grieķijā. Pasniedz Zalcburgas Universitātē. Piecpadsmit gadu ilgās radošās darbības laikā izveidojusi savu virzienu, kam raksturīga iejūtīga spītība un gaiša bezrūpība ar patiesu untumu un virzošu spēku. Viņas darbu poētiskā būtība ir diezgan būtisks arguments pret apkārt valdošo vilšanos pasaulē. Edītes Braunas darbiem piemīt ekspresīvs stils, kas guvis spēcīgu ietekmi no teātra un performances mākslas, kur bieži līdzās pastāv gan humors, gan patoss un ko caurvij sabiedrības kritikas elementi.

Nopietna meistarība, precizitāte un sabalansētība starp kompozīciju un horeogrāfiju ir radoša elpa dramaturģijas, horeogrāfijas un dejas procesam.

 

————————————————————————————————————

 

Atbalsta:

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.