Piedzīvot deju un pierakstīt sajūtu

19/05/2015

Lija Liepiņa*

Ceturtdienas vakars ir klāt, un velosipēds caur viegli līņājošo miglu aizved uz Horeogrāfijas vidusskolu. Santa Grīnfelde vada projektu “Eju dzīvot deju”, kurā no rudens līdz pavasarim lēnām uzplaukst izrāde/izstāde “Dejas dienasgrāmata”. Es piedalos. Šis būs mans redzējums dienasgrāmatā.

Santas projektos esmu piedalījusies vairākkārt. Man vienmēr ir licies, ka viņa dod to telpu, kurā es jūtos labi dejā. Pat tajos brīžos, kad jāpieņem izaicinājumi. Santas tehnikas klasēs es spēju iekļauties un iedzīvoties, brīvajā – improvizācijas daļā ļauties tam, kas nāk vai arī nenāk.

Eju Dzīvot Deju. Tā ir pētniecība. Kur es nonākšu šoreiz savā dejas izdzīvošanā. Tehnikas uzdevumos izlocītais ķermenis un prāts nonāk improvizācijas telpā, kur ne vienmēr ļaujas. Katra reize ir citāda un vienreizēja. Tas ir jāpieraksta. Jāpieraksta sajūtas, domas un atziņas. Jo es augu un eju tālāk. Aprīlī, ļoti iespējams, domāšu ko citu nekā oktobrī, kad viss sākas.

Mēs dejojam un rakstām. Kaut vienu domu saglabāt uz papīra pēc divu stundu garumā piedzīvotā. Kā Laura saka: “Tieši tās dejas diensasgrāmatas dēļ ir ļoti daudz pārdomu par to, ko es daru.” Dažkārt gan ir ļoti grūti ietērpt vārdos izdzīvotās sajūtas un šķiet, ka vārdi ierobežo. Ka nespēšu un nepaspēšu atrast īsto formulējumu, un pēdas paliks neprecīzas. Jo šī ir reize, kad dienasgrāmata tiek publiskota, kad jau no sākuma esam nolēmušas ar dienasgrāmatu dalīties. Nav vairs tikai kustība, kas, lai arī ir personīgi mana, skatītājam var šķist abstrakta, un sajūta, ka viņš blenztu dvēselē, nav tik tieša. Bet līdz ko es paveru balsi un pasaku skaidri, ko esmu piedzīvojusi un atklājusi, sāku baidīties par saviem vārdiem. Lai gan kādēļ? Vai tikšu pareizi saprasta. Jo esmu izdzīvojusi kaut ko sev ļoti svarīgu. Tādēļ es bieži cenšos pateikt mazāk, vārdu plūdi var aizplūst garām jēgai.

Projektā līdz izrādei/izstādei mēs esam septiņas – atšķirīgas, ar dažādu pieredzi, viena otru papildinošas. Dažas dejojušas pie Santas jau agrāk, dažas pirmo reizi. Alise: “Santa strādā tā, ka es varu atrast caur deju sevī kaut ko jaunu.” Austra: “Man ir vajadzīga tā iespēja kādu brīdi būt kontaktā ar sevi, būt radošai, atrast savu ķermeni.”

Eju Dzīvot Deju

Mēs runājam par savu iekšējo dejotāju. Kādos brīžos izdodas viņu, savu iekšējo dejotāju, sastapt; kā ļaut viņai vairāk piedalīties. Ļauties, atbrīvoties un necensties. Nogurdināt ķermeni un prātu, lai tam vairs nebūtu ko teikt. Tad tas notiek. Kad esam aizmirsušas gaidīt, tad pēkšņi top kaut kas jauns un prāta nevadīts. Jā, varu droši teikt, ka viens no mūsu projekta mērķiem – satikties ar savu iekšējo dejotāju – ir sasniegts. Un gribas vēl un vēl.

Mums katrai ir savi jautājumi, kas nodarbina. Projekta vidū Santa mums piedāvā izvēlēties katrai savu tēmu, pie kuras strādāt. Piedāvājumā ir kvalitātes, ar kurām jau esam strādājušas gan tehnikā, gan improvizācijā – ritms, elpa, komforta zona, pieskāriens un izaicinājums. Alise izvēlas savu tēmu – brīvība, un es savu – atvērta telpa un fokuss uz ārpusi. Interesanti, ka, lai ko arī izvēlētos, tā izrādās tikai ārējā čaula. Dziļumā slēpjas tas, kas mani nodarbina, mans filozofiski personīgais jautājums. Lai kā tēma būtu nodēvēta, mēs katra satiekamies ar savu izaicinājumu. Tas izpaužas kustībā, nākas darīt kaut ko, kas nav ērti. Mums nav jāķidā skaļi tas – katras pašas jautājums, un tas ir labi. Caur kustību tiek risināts kaut kas vairāk, neapzinātā līmenī, nav vajadzīgs to izlikt skatlogā. Bet laikam tieši tas ir tas, kas piešķir kustībai dziļumu. Tas ir teksts ar zemtekstu. Savādāk laikam arī būtu garlaicīgi gan mums, gan skatītājiem izrādē. Kā Ilze saka: “Cilvēkam, tīri dabiski, ir ērti būt komforta zonā (..), uz ilgstošu laiku tā nav nekāda attīstība.” Virzīties ārpus komforta zonas, lai spētu domāt/redzēt mazliet ārpus rāmjiem. Būt kaut kādā attīstības un sevis pilnveidošanas ceļā. Nākas sevi mazliet lauzt un dažreiz gribas padoties. Bet, kad atrādām viena otrai paveikto, no malas viegli ir redzama nepatiesība un nepilnības. Tā nu, piebikstot viena otrai un uzmundrinot, mēs turpinam, līdz pēkšņi ir pienākusi izrādes/izstādes diena. Tas ir noticis pārāk ātri, materiāls vēl nejūtas pavisam “gatavs”. Bet te atkal varētu sākt filozofēt, kas īsti ir “gatavs”. Jāpieņem situācija, kāda tā ir.

Lai atkāptos no tradicionālā izrādes formāta un visiem priekštatiem, kas nāk līdz ar to, Santa ir nolēmusi, ka šī būs daļēji izstāde. Tas ir arī veids, kā dalīties ar uzrakstīto tādu, kāds tas ir. Te ir papīrs, uz kura rakstīju novembrī, skatītāj, nāc un lasi! Bez uzlabojumiem; ja ir vaļas, var pat apspriest rokrakstu. Mēs esam Smiļģa teātra muzeja divās telpās. Viena ir balta un gaiša, tiešām atgādina izstādes telpas. Otra diemžēl ir melns kvadrāts. Kad prožektori apgaismo izrādes dalībnieces, protams, tas atgādina īstu izrādi. Krista Ose, kas visu projekta laiku ir piedalījusies un dokumentējusi procesu bildēs un video, ir izveidojusi scenogrāfiju no aprakstītajām dienasgrāmatas lapām, kas karājas no griestiem acu augstumā. Mums katrai ir uz zemes uzvilkts kvadrāts – sava telpa, uz tā malas arī ir uzrakstīta tēma. Skatītāji var staigāt kā izstādē, apstāties, kur vēlas, lasīt uz lapām uzrakstīto un vērot notiekošo. Ir arī daži krēsli – kā jau izstādē. Tomēr, kad skatītāji ierodas, izskatās, ka tie nejūtas varen ērti apstaigāt izstādi. Ieejot pirmajā, gaišajā telpā, tie vēl jūtas kaut cik brīvi, lai arī nesaprot (vai negrib?) doties tālāk. Otrajā, tumšajā telpā, vairums iestrēgst pie durvīm, daži kautrīgi šķērso telpu, lai nobāzētos kādā no krēsliem. Reti kurš cirkulē un lasa lapas. Lai gan interese ir. Kautrīgākie uzdrošinās pievērsties rakstītajam vien tad, kad turpat, soļa attālumā, nekustas dejotāja.

Dejas dienasgrāmata_2

Mēs atkārtojam savu programmu trīs reizes pēc kārtas. Skatītājiem ir brīvs ierašanās un aiziešanas laiks. Kopumā izrāde ilgst divas stundas, beigās zāle ir puspilna ar skatītājiem, vai nu tiem pieklājīgākajiem vai ar lielākajiem interesentiem. Atkārtojot materiālu, neatstājot spēles telpu, ir dažādas sajūtas. Gribas izdarīt aizvien labāk, tajā pašā laikā nogurstam. Gribas pārkāpt nogurumam un atdot visu enerģiju. No sākuma ir saspringums. Tas ir ne tikai uzstāšanās satraukums, bet arī nedrošība par materiālu, kas, lai arī ir dejots neskaitāmas reizes, nav kā akmenī kalts. Nav arī pārliecības par secību – kurai jau bija solo un kurai vēl būs. Tomēr izrādās, ka viss brīnumaini notiek tāpat. Nekas nenojūk. Un tad, kad pirmais satraukums ir garām, mulsuma brīži pārgājuši, izrādās, ka var arī ļauties. Izrādās, ka arī izrādē var pamosties iekšējā dejotāja. Izdodas palaist prātu, vairāk saspēlēties un improvizēt. Rezultātā ir gandarījums. Tā piepildošā sajūta, kas, manuprāt, ir lielākais ieguvums uzstājoties.

 

*Lija Liepiņa ir ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Kultūras akadēmijā un viņai patīk diedzēt sēklas.

Komentāri

Komentēt

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.