Inta Balode

Vēlos dalīties stāstā, cik dažādi var saprast un dzirdēt, un vērtēt vienu un to pašu tekstu. Varbūt šis stāsts var būt par iemeslu jēdzīgai sarunai par to, kas nepieciešams vai nav nepieciešams laikmetīgās mākslas pieredzei. Esmu pateicīga Satori.lv par šo ceļojumu.

2020. gada 12. februārī saņēmu ziņu no Annas Andersones (Satori.lv): “Labdien, Inta! Mums Satori ir padomā rakstu sērija, kurā dažādu kultūras jomu eksperti (kino, teātra, laikmetīgās mākslas u. c.) raksta par to, kā skatīties/klausīties dažādu mākslas žanru darbus – respektīvi, kādas kvalitātes vērtēt, censties uztvert; kā domāt par šo žanru. Tāds profesionāļu “ceļvedis” neprofesionālam mākslas skatītājam. Vai Jūs negribētu uzrakstīt par laikmetīgo deju?”

Piekrītu, solu, ka līdz 20. martam varētu to izdarīt. Annai tas der, ielieku rakstu darbu plānā.

18. martā rakstu: “Sveiciens! Kā klājas jaunajos apstākļos? Esmu daudz maz uzrakstījusi tekstu. Tikai nezinu, vai tagad aktuāli, kad tāpat nekas nenotiek.”

Anna: “Sveika! Tas nekas, varēsim lēnām piečubināt tekstu līdz pilnībai.”

Inta: “Līdz pilnībai gan vajadzēs mūžību un tāpat nebūs.”

Nosūtu.

3. maijā pēc sarunas par rakstu, kas veltīts laikmetīgās mākslas nevalstisko organizāciju lomai kultūrā, Annai jautāju: “Un kā ar to manu rakstu par laikmetīgās dejas skatīšanos? Paliek, gaisā karājoties, kamēr atsāksies dzīvās izrādes?”

Anna: “Kādā gatavības pakāpē ir raksts? Sapratu, ka jau esi gatava sūtīt, bet tekstu nesaņēmu un nospriedu, ka varbūt vēl ir šis tas pielabojams.”

Inta: “Nopietni nesaņēmi? Sūtīju jau pirms vairāk kā mēneša. Mistika! Paskatīšos, kas tur noticis. Smieklīgi šis. Es domāju, ka jums pandēmijas dēļ ar šo pauze, mierīgi gaidu. Atradu rakstu, bet, ja jau esmu tā nomarinējusi, paskatīšos vēl ar šodienas acīm un tad nosūtīšu. Īpaši gan droši vien nelabošu uz to, ka viss tagad video, jo jācer, ka tas tomēr nebūs mūžam un dzīvajām mākslām reiz atkal būs dzīve.”

Tagad tiešām nosūtu.

16. septembrī rakstu: “Sveika, Anna! Klau, vai ar to manu tekstu mistika turpinās? Tā arī neesi neko sacījusi, vai derēs vai ne.”

23. septembrī Anna raksta: “Sveika! Lūdzu, atvaino par ilgo klusumu, minstinājos ar atbildi, jo diemžēl esam izlēmuši rakstu nepublicēt un domāju, kā labāk izskaidrot, manuprāt, pārpratumu un formulēt, kāpēc šāds lēmums. Tagad saprotu, ka laikam neprecīzi izskaidroju, ko sagaidām no šīs raksta. Ar jautājumu “kā skatīties/saprast laikmetīgo deju?” mēs negribējām uzrunāt vai pārliecināt mērķauditoriju, kas ar laikmetīgo deju nav saskārušies vai pēc izrādes noskatīšanās ir neizpratnē, kāpēc tas viss. Tam, protams, šāda veida rakstā ir vērts pieskarties un no tā nemaz nevar izvairīties, bet galvenokārt gribējām piedāvāt profesionāļa redzējumu uz laikmetīgajā dejā svarīgajiem elementiem un palīdzēt jau ieinteresētiem skatītājiem saskatīt dejā vairāk, saprast to labāk, spriest profesionālāk. Manuprāt, raksts ir interesants un dzīvs, bet šķiet, ka tā sarunbiedrs īsti nav mūsu lasītājs, kuru gribam uzrunāt kā līdzvērtīgu, vienlīdz ieinteresētu. Bet teksts, protams, ir tāds, kas nenoveco – varbūt ir vērts to piedāvāt kādam citam medijam?”

Inta: “Sveika, Anna! Nu nevajadzēja nemaz minstināties un uzreiz droši teikt, kā jums liekas. Protams, varu to piedāvāt kaut kur citur, jo nekas tur vecs nekļūst. Būtu gan ļoti interesanti, ja es drīkstētu klāt likt šī teksta vērtējumu Satori.lv acīs. Vai drīkstu? Man liekas, tas varētu kalpot kā ļoti foršs impulss interesantai sarunai par laikmetīgo deju. Par uzdevuma pārprašanu. Jā, sapratu, ka tas vairāk cilvēkiem, kas bauda visādas citas mākslas un vēl meklē vārtus uz laikmetīgo deju.”

Atbildi no Annas nesaņemu, bet domāju, ka sarunā viss ir gana pieklājīgi, iekļauju abu pušu teikto vārds vārdā, tāpēc atļaujos šo materiālu izmantot ievadam. Vienlaikus mani turpina tirdīt nemiers par to, ko sadzirdu Annas komentārā “lasītājs, kuru gribam uzrunāt kā līdzvērtīgu”. Domāju, ka uztveru cilvēkus pat ļoti līdzvērtīgi, neskatoties uz to, ko viņi zina vai kas viņiem patīk. Vieglas un rotaļīgas formas savos rakstos lietoju, jo ticu tāda veida sarunas iedarbībai. Ticu, ka tikai tad, ja es māku savu sarežģīto domu izstāstīt vienkāršiem vārdiem, es patiešām esmu pati savu domu un tēmu sapratusi.

25. septembrī nosūtu tekstu (to varat izlasīt šeit) vairākiem cilvēkiem, kuru viedokļus respektēju: “Čau! Kad nu Tev sanāk, es labprāt priecātos, ja pateiktu, ko domā par šo tekstu. Paldies! Inta”

Lūk saņemtās atbildes. Publicētas apmēram saņemšanas, nevis man patikšanas secībā.

Dita Jonīte: Stilīgi. Tavs rokraksts. Bišķi lecīgi ir, bet nekas ekstrēms. Principā jau viss kā allaž, advokatizējot laikmetīgo deju.

Agnese Bordjukova: Paldies par tekstu! Lasīju divas reizes, jo pēc pirmās reizes domāju, vai nav kaut kur tāda viegla atkārtošanās, bet nē, nav – otrajā reizē pat pārliecinošāk šķita viss tevis rakstītais. Tiešām labs un galvenais, ka reāli izmantojami ieteikumi. Ļoti atbilstoši un par tēmu. Tā man šķiet. Vai bija kādas šaubas vai pretrunīgi viedokļi?

Hmm, augstprātīgi un pamācoši neizklausās. Tāds foršs formāts – manuālais vai instrukcija. Var noderēt gan studentiem, gan arī ne tik daudz par laikmetīgo deju zinošiem cilvēkiem. Izskaidro dažādas nianses, kas paver plašāku skatījumu. Skaties klusām, skaties tieši, dejo ar muskuļiem – viss ļoti pa tēmu. Domāju arī dažam labam horeogrāfam tas ir labs jaunums, ka skatītāja muskuļi dejo līdzi.

Elīna Gediņa: Es domāju, ka šis teksts ir brīnišķīgs–asprātīgs un raits! Paldies! Varbūt šis ir jānodrukā kā buklets un jāpārdod līdzi programmiņai?

Maija Treile: Ļoti labs! Publicējam Dance.lv?

Ieva Struka: Es varu tikai apbrīnot to, kā Tu savu personību un humora izjūtu spēj padarīt “izlasāmu” vārdos! Man pietrūka “desmitā padoma”, lai visu varētu izdrukāt un pielikt pie sienas. Bet, ja nopietni – šo būtu vērts paplašināt uz laikmetīgās mākslas pieredzi kopumā. No otras puses, ko darīt ar virkni viduvējo un slikto darbu. Laikam jau tā man, personīgi, ir lielākā problēma. Laika dzīvē maz, mākslinieku daudz, gribētos tikai to labo, ja ne izcilo, bet viduvējais visās jomās ir tik daudz. Tu rakstā rosini par to nesatraukties, tāpat kā par sliktu izrādi, bet kā savu skatītāja pieredzi attīrīt no sēnalām?

Rūdolfs Gediņš: Kopumā diezgan precīzi un asprātīgi. Vistrāpīgāk man subjektīvi šķiet TICI SEV un DEJA IR TĀDA PATI MĀKSLA KĀ CITAS. Rindkopa par horeogrāfiem kā situāciju radītājiem un pētniekiem ir varena.  Man tikai, lai justos pilnībā pārstāvēts, gribētos, lai vairāk uzsvērts, cik daudz apzināti, intelektuāli un konceptuāli (dažkārt vairāk kompozicionāli) izsvērti lēmumi veido laikmetīgās dejas izrādes. Ka ir svarīgi, ka tiek darīts tieši tā, tieši šeit un tieši tik ilgi. Ka tas nav “nu te es biku pakratīšu roku un.. nu, tad laikam varētu kaut kā nokrist zemē”. Tas jau viss it kā tur ir pateikts citos veidos un sadalīti, tik  saku, kāda sajūta radās.

Inga Surgunte: Dažādas domas.

Pirmkārt, man liekas netaisnīgs Tavs sašutums par šo skatītāja jautājumu – kā man uz to skatīties? Man arī visu laiku ir šāds jautājums. Ar visām mākslām. Tāpēc Tev arī nepiekrītu, ka visas citas mākslas cilvēki ir gatavi saprast; ar laikmetīgo vizuālo mākslu, ar laikmetīgo mūziku un teātri taču ir tas pats – skatītājs mulst un  meklē pēc atbalsta. Laikmetīgo vizuālo mākslu paskaidro anotācijas un ekskursijas, Pēteris Vasks pats runā ievadlekcijas pirms saviem pirmatskaņojumiem, izrādēm ir koncepciju apraksti, intervijas ar režisoriem, recenzijas. Es domāju, ka ir ļoti svarīgs viss šis atbalsta mehānisms, kas sagatavo ceļus skatītājam uz mākslas darbu, kurš būs patiešām jaunrade un neies ierastās sliedēs. Manuprāt, neizpratne par neizpratni ir Kultūras akadēmijas “balto cilvēku” snobisms. Mēs sakām – māksla ir visiem un arī tu esi spējīgs to saprast –, bet nespējam ieraudzīt, ka paši to saprotam tāpēc, ka esam sēdējuši attiecīgos skolas solos, gadiem trenējušies, patērējot šādu mākslu un vēl pastāvīgi uzturot sarunas ar pašiem  māksliniekiem. Tādu privilēģiju nav bijis lielākajai daļai sabiedrības. Un man liekas, ka ir vērtīgi jau tas vien, ka viņi brīnās un jautā.

Otrkārt, par to, kas man patika un kam piekrītu. Skaisti uzrakstīts, kā vienmēr, ar talantu un kaislīgi. Ļoti patika tās dažas atbildes – pievērst uzmanību ķermeniskajam un fizikai, neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, nesagaidīt dramatisku vērienu. Tie ir padomi, kas man arī ir palīdzējuši. Kad Olga [Žitluhina – red.] vienreiz pateica, ka laikmetīgajā dejā nav stāsta (libreta nozīmē), man burtiski klapes no acīm nokrita! Bet, atcerēsimies, man bija šāda privilēģija – būt viņas tuvumā, kad tas tiek pateikts. Sarunas par laikmetīgo deju joprojām ir ļoti noslēgtas.

Un šausmīgi skaisti uzrakstīts par to ķermenisko pieredzi, skatoties deju. Man likās, ka man vienai ir tā, ka pēc laikmetīgās dejas izrādēm ir fiziska sajūta, ka pati protu visas šīs kustības.

Vārdu sakot, man liekas, ka cilvēkam ar zināmu sagatavotību mākslu patēriņā šāds raksts būs tiešām palīdzīgs, ja tāds  ir mērķis. Savējiem tas vēlreiz apliecinās, cik viss ir smalki un reizē vienkārši. Bet cilvēkam bez jebkāda bekgraunda tas neizteiks neko, jo jau pati valoda ir savējo valoda, datoriķim neizlasāma.

Jana Jacuka: Izlasīju un domāju, ko teksts dotu manu darbu saprašanai? Laikam īsti neko, bet tas ļoti labi palīdzētu, piemēram, skatoties Kristīnes Brīniņas darbu “Atkāpšanās” vai Alises Madaras Bokalderes izrādi “Lolojums”. Pagāja diena un sapratu, ka man visu laiku jādomā par to rakstu. Man patīk, ka ļoti sagribējās runāties. Tas nav pabeigts un noslēgts, tas ir atvērts sarunai.

Sintija Siliņa: Apbrīnoju, ka tu spēj turpināt par to runāt vēl un vēl. Tas ir “Idiot’s Guide” laikmetīgajā dejā, bet ne sliktā nozīmē. Uzraksti to pašu arī ar svešvārdiem, tad visiem būs skaidrs.

Kristīne Jirgensone: Laba “instrukcija”. Man patīk, ka bez agresijas par tēmu, ka kaut ko saprast var tikai īpaši indigo cilvēki. 🙂 Un vēl labi, ka maz svešvārdu un salīdzinajumu, kam jāmeklē avoti.

Toms Veselis: Esmu labprātīgs laikmetīgās dejas skatītājs. Izlasīju tavu rakstu un vēlos dalīties sajūtās. Pirmkārt, ļoti jauks teksts, tiešām izbaudīju tā lasīšanu. Tas man atgādina laikmetīgo deju pašu, tādu plūstošu, gaistošu, netveramu, abstraktu un intīmu. Šajā gadījumā gan intīmu tev pašai, tu tā kā paver mazu lodziņu, kurā lasītājam ieskatīties tavā iekšējā pasaulē.

No savas ierobežotās pieredzes laikmetīgajās mākslās esmu novērojis trīs skatītāju tipus. Tādi, kas vienkārši skatās un bauda, kā es pats. Tādi, kas iespringst un visu pāranalizē. Un galu galā tādi, kas jau atnāk ar viedokli un tā arī nav spējīgi atbrīvoties un uztvert deju.  Lai gan man tevis rakstītais bija tīkams, es nejūtos ieguvis kādu jaunu skatījumu uz to, kā skatīties vai neskatīties laikmetīgo deju. Es jau esmu šeit un tu mani apstiprini. Nezinu cik lietderīgi tas ir ārpus tādas kā ego pašapmierināšanās. Analizatoriem atkal tu pasniedz tās pašas galvassāpes, ko laikmetīgā deja pati. Viņu visa sāpe it tajā, ka laikmetīgo deju nevar ielikt rāmīšos un klasificēt kā sienāžus. Un tad tavs risinājums ir vairāk laikmetīgās dejas, tikai teksta formā. Varētu to pārsaukt par laikmetīgo tekstu un tad nu izšaut visu pulveri abstrakcijā. Viedokļa nēsātāji ir smagi cilvēki, jo ap kaklu jāstaipa viedokļi kā tādas svaru bumbas. Man nešķiet, ka kaut kas mazāk kā šoka terapija varētu viņus izkustināt. Iespējams, virsrakstiem jābūt tik izaicinošiem, lai katra dabīgā ziņkārība neļautu neizlasīt atlikušo. Varbūt teksts varētu būt nedaudz izaicinošāks, pretrunīgāks, domu izraisošāks. Paldies par lielisko pieredzi, ar nepacietību gaidu publikāciju un nākošu ieskatu tavā pasaulē.

2020. gada 27. novembrī pagājušas 18 dienas, kopš Latvijā otro reizi izsludināts ārkārtējais stāvoklis Covid-19 pandēmijas dēļ. Saslimušo skaits ir 10 un nu jau pat 20 reizes lielāks nekā pavasarī. Vienlaikus, varbūt es maldos, bet bailes sabiedrībā ir daudz mazākas, un šoreiz man negribas piebilst, ka šī teksta daļas par dzīvo pieredzi varbūt ilgi vai vairs nebūs aktuālas. Būs vēl aktuālākas. Jo varbūt būs jāmācās no jauna.

Foto: Inta Balode