Dita Eglīte

Oktobra vidū piecas dienas laimējās paviesoties Pēterburgā, kur mērķis bija apmeklēt festivālu „Baltijskij dom”. Lai gan festivāls primāri tiek veltīts dramatiskajam teātrim, pietiekami daudz iespaidu gan tiešā, gan netiešā veidā tas sagādāja arī dejas aspektā.

Pirmais spilgtais festivāla pārsteigums man noteikti saistās ar vācu režisora, aktiera un dramaturga Luka Persevala (Luk Perceval) iestudējumu „Ķiršu dārzs”. Lielisks, lakonisks krievu klasikas iestudējums, kas tiek izspēlēts un izdejots nepilnās divās stundās. Lielu daļu izrādes aktieri sēž krēslos skatuves priekšplānā vienā rindā ar skatu pret skatītāju zāli. Taču kā viņi sēž! Gan kad runā, gan kad nerunā, ir vai nav iesaistīti konkurētajās epizodēs aktieru spēlētie varoņi, viņi visi IR stāstā klātesoši, katrs ar savu biogrāfiju un konkrētā brīža jūtu dzīvi. Kaut arī skatītājam ne mazākā mērā netiek slēpts tas, ka viņi spēlē.

Iestudējuma galvenais mūzikas vadmotīvs ir no populārās franču filmas „Vīrietis un sieviete”, arī aktieri ģērbušies sešdesmito gadu modes kostīmos. Tātad notikums ar pārdodamo ķiršu dārzu risinās aptuveni pirms piecdesmit gadiem. Tikai jaunais biznesmenis Lopahins atgādina mūsdienu pilsoni – ik pa laikam viņam iezvanas mobilais tālrunis un viņš lietišķi kārto darījumus, bez īpašām ceremonijām pārtraucot komunikāciju ar Raņevskas kompāniju. Spēles telpa uz skatuves atgādina ko līdzīgu sešdesmito gadu balles zālei, virs kuras dažādos augstumos pakārtas apgaismojuma bumbas (kā mazs sveiciens NT „Zeme un mīlestība” scenogrāfam). Šis skaistais scenogrāfijas elements arī vedina domāt par balles zāli kā pārdodamo ķiršu dārzu. Tā ir aizgājušo laiku pasaule, kurai neizbēgami sekos cits laiks un citas paaudzes. Un šajā „balles zālē”, kurā ik pa laikam uzdejo vai visas lugā darbojošās personas,  gluži kā viesis no nākotnes „uzstājas” Lopahins – apbrīnojami plastiski „purinoties” un griežoties it kā fonā skanētu tehno mūzika. Brīnišķīgs režisora, horeogrāfa Teda Stofera (Ted Stoffer) un aktieru kopdarbs.

Pie nākamās manis redzētās festivāla izrādes „Karalis Līrs” (Krakovas teātris, rež. K. Jasinskis) īpaši nekavēšos. Ja nu vienīgi piemetināšu, ka vai visu tradicionāli iestudētās Šekspīra lugas „lasījuma” laiku domāju par mūsu pašu abiem nesenajiem iestudējumiem. Jo īpaši par Indras Rogas „Karali Līru”, kurš bija ne tikai vizuāli iespaidīgs (scenogrāfs Gints Sippo), bet kuram Inga Raudinga bija radījusi arī oriģinālu kustību partitūru. Poļu versijā visi aktieri bija ģērbti minimāli stilizētos atbilstošā laikmeta kostīmos, bet spēles laukums dažus centimetrus biezā kārtā bija klāts ar smiltīm. Karalis Līrs (Daniel Olbrychski) izrādes sākumā izrokas no smilšu čupas, bet ar to arī smilšu izmantojums beidzas, ja neskaita pāris atsegtu un izgaismotu laukumu, tuvojoties finālam.

Taču kolorītākie „dejas” piedzīvojumi nu tik sekoja. Apmeklējot festivāla ietvaros organizēto zinātniski-praktisko konferenci „Staņislavkis: par un pret”, radās nepārvarama vēlme tomēr redzēt to, ko īpaši „nespīdēja” redzēt: kāda mākslinieka Andreja Barteņeva un horeogrāfes Larisas Aleksandrovas performance. Šis mākslinieks konferencē, pirmkārt, sajūsmināja ar savu vizuālo tēlu – rūtains uzvalks un krekls, kepons, kedas un milzīga bunte košrozā balonu, no kuriem viņš nešķiras arī pārvietojoties pa pilsētu. Kuluāros runāja, ka viņa iestudētās „Trīs māsas. Pirmais cēliens” ir plastiska performance ar puskailiem ķermeņiem, un neesot it kā nekas īpašs, lai tur lauztos… Diemžēl, lai cik ļoti arī negribētos mazajā zālītē (kur bija paredzēta Barteņeva izrāde) iekļūt, performanci tomēr nebija iespējas noskatīties. Tad nu neizniekojot radušos brīvo vakaru, devos uz Marijas teātri skatīt baletu „Dons Kihots”. Varbūt tā arī labāk. Jo plastiskas starpdisciplināras performances gan jau vēl atskatīšos savā mūžā un tepat Latvijā. Taču klasiski iestudētu baletu ar ideāliem dejotājiem solistos ikdienā vis neredzēt. Dažādu festivālu Gala koncertos gan ir gadījies vērot augstas klases sniegumu šī konkrētā baleta fragmentos, taču izrādes veselumā – tas ir kas cits. Īpaši sajūsmināja Bazils – Kims Kimins, kurš Marijas teātrī, kā izrādās, nav ne pirmais, ne otrais solists, bet pagaidām tikai stažieris! Lieliska bija arī Oļesja Novikova, kura arī nav vis no teātra prīmu saraksta. Var vienīgi iztēloties, kādi ir pārdzīvojumi, kad galvenās lomas izrādē dejo „īstie” solisti.  Taču arī Kimina un Novikovas duets bija lieliski saskaņots, lēcienos abi bija viegli kā pūciņas, precīzi un melodiski variācijās. Jāatzīst – tikai tad, ja klasisko baletu var skatīties šādā kvalitātē, iespējams saprast, kāda ir šīs mākslas dziļākā jēga un kāds iespējams skatītāja baudījums. Un tikai šādas kvalitātes kontekstā drīkstētu skaļi runāt par dejotāju grūto darbu, kura rezultātā uz skatuves ir TĀDS vieglums! Visos citos gadījumos grūtums ir ne tikai treniņzālē, bet arī uz skatuves… Taču nekas šajā pasaulē nav absolūti ideāls. Arī šajā vakarā domās salīdzināju mūsu LNO uzvedumu, kuram ir tik krāšņs iestudējums, notikumus pārnesot uz 20. gadsimta sākumu un kuram garšīgu kā zemenes ar putukrējumu scenogrāfiju radījis Mārtiņš Vilkārsis.

Balets nekur nepazuda arī festivāla noslēguma vakarā, kad Pēterburgas festivālā viesojās Oskars Koršunovs ar izrādi „Miranda” (pēc Šekspīra „Vētras” u.c. darbu motīviem). Divi aktieri izspēlēja traģēdiju traģēdijā. Šekspīra lugas varone Miranda Koršunova skatuves stāstā ir meitene ar īpašām vajadzībām – gan ar fiziskiem, gan ar mentāliem traucējumiem. Taču (bez mazākā patosa!) mīl un tiecas pēc mākslas. Skatītājam ienākot spēles telpā (arī skatītāji sēž uz skatuves), Miranda ir aizmigusi klubkrēslā, kas atrodas padomju laika daudzstāvu mājas standartdzīvokļa istabas centrā. Līdzās uz sekcijas bāriņa atvāztajām durtiņām ir porcelāna balerīnas figūriņa, bet aiz guļošās meitenes muguras ir vecs sprakšķošs televizors, kurā redzam baletu „Gulbju ezers”. Protams, pirmās asociācijas ar  šo baletu vecā TV kastē rodas saistībā ar padomjlaiku sēru dienām. Arī izrādē režisors cita starpā runā par šo laikmetu, parādot divus konkrētus cilvēkus – tēvu un viņa slimo meitu, kuri tiecas uz citu pasauli. Uz to, kur ir māksla, grāmatas, teātris, brīvība. Tas, kas raisa apbrīnu tieši horeogrāfijas aspektā, ir aktrises Airidas Gintautaites kolosālā organika – tēlojot klīniski neveselu jaunu sievieti, neradīt riebumu, bet gan līdzpārdzīvojumu, ļaujot ticēt, ka viņa stāsta finālā varbūt tiešām pārvērtīsies trauslā balerīnā, piepildīs savu sapni un ietieksies Tajā pasaulē. Tas arī notiek, taču Tā izrādās mirušo pasaule…

Toties liels gandarījums par dažām mākslas piesātinātām dienām tik pārsteidzoši eiropeiskajā pilsētā Sanktpēterburga!