Prīts Rauds: „Mākslā ir svarīgs jautājums, kāpēc tu domā, ka man tas tagad ir jāredz? Nevis vispār, bet tieši tagad?”

Inta Balode

Kultūras forums, 2010.gada 17.-24.septembris

No 14. līdz 28. augustam Tallinā notika Augusta dejas festivāls (Augusti Transufestival). Devos turp uz divām dienām, lai redzētu vienu igauņu izrādi (Mihkel Ernits “Bodysnatchers”), kas notika Brīvības laukumā, un prestižās Briseles dejas skolas P.A.R.T.S. pēdējo absolventu darbus, kā arī viņu dejoto Annas Terēzes Kersmakares Drumming. Par festivālu nerakstīšu, jo tā direktors Prīts Rauds intervijā skaidri un gaiši pasaka, ka nav ko runāt, ja redz tikai daļu. Turu muti par kopumu, varu pieminēt P.A.R.T.S. skolas zīmogu – ārkārtīgi nopietna, profesionāla attieksme pret darbu bez kāda augstprātīga cinisma pat, ja darbs ir konceptuāls un gana provokatīvs. Savukārt, komplicētais Drumming zīmējums tika izdejots ar tādu kustības, partnera un telpas izjūtu, ka skudriņas skrien pa muguru. Paralēli dejas festivāla salīdzinoši nelielajam formātam Tallina šajās dienās dzīvoja arī kāda megaprojekta zīmē: Atzīmējot Arvo Pērta 75. dzimšanas dienu, jaunatrastā industriālā telpā metālapstrādes rajonā pie Somu jūras līča Noblessneri Valukojas tapis lieluzvedums In principio. Pērta skaņdarbus emocionāli un vizuāli sakāpina Von Krahl teātra režisors Pēters Jalakass un diriģents Tenu Kaljuste, piedāvājot spēcīgu pieredzi, kur savijas reliģisks misticisms un kliedzoša Dieva pamestā cilvēka vientulība. Bet nu, kamēr mēs šai pasaulē esam iemesti, varam pasēdēt uz betona maliņas teātra NO99 priekšā un parunāt par dejas sapņiem.

Inta Balode: Kopš esmu saistīta ar Latvijas laikmetīgo deju, jūs manā apziņā esat mītiska personība: Prīts Rauds ir veiksmes stāsts, lai ko arī viņš neuzsāktu, viss izdodas, attīsta mākslas formu, piesaista finansējumu utt. Laikmetīgā deja un teātris Igaunijā sasniedzis tagadējo līmeni, lielā mērā pateicoties jums. Ko jūs domājat par šāda veida apgalvojumiem?

Prīts Rauds: – Šajā jomā strādāju jau gandrīz astoņpadsmit gadu, un vairums cilvēku, kas sāka kopā ar mani, to vairs nedara. Tādēļ esmu ne tik daudz mītiska, bet savā ziņā vēsturiska persona. Mazās valstīs daudz iespējams panākt ar personiskām pūlēm. Mums ir vajadzīgas personības, un personības ir ne tikai šeit Igaunijā, bet arī Latvijā un Lietuvā. Tas ir viņu darbs, kā dēļ šīs mākslas formas pastāv. Latvijā to nebūtu bez Olgas Žitluhinas dejā vai Latvijas jaunā teātra institūta teātrī, Lietuvā –  bez Audroņa Imbrasas. Mākslinieki ir, viņi vienmēr dara to, ko grib, bet galvenais ir tas, kā viņus organizēt.

Tomēr Olga Žitluhina nereti mēdz teikt – ak, ja mums būtu Prīts Rauds, mums jau sen būtu dejas māja…

-Mans viedoklis šajā jautājumā ir ļoti skaidrs – organizators nedrīkst būt mākslinieks, jo par māksliniekiem cilvēki vienmēr domā, ka viņi izdara mākslinieciskas izvēles pat, ja tā nav. Līdz ar to paralēli draugiem viņi iegūst arī ienaidniekus. Ja tu esi mākslinieks, tad ir jābūt ļoti brīvam no aizspriedumiem un jāmēģina visu darīt nevis tā, kā tu gribi, bet tā, kā grib citi. Un, protams, vienlaikus darīt arī kaut ko, ko tu pats vēlies, jo citādi zūd interese. Vēl ir svarīgi palīdzēt konkurentiem, lai tu nebūtu vienīgais. Piemēram, Igaunijā pirms trim četriem gadiem Kultūras ministrija sāka atbalstīt vēl vienu dejas organizāciju (bez Prīta Rauda vadītās Kanuti Gildi Saal – I.B.). Uzreiz pēc tam laikmetīgā deja vairs nebija vienas cilvēku kliķes dīvainā ideja. Tā kļuva par mākslas formu, un tagad, lai tai uzbruktu, vairs nepietiek ar to, ka iznīcina vienu cilvēku. Protams, ir arī labi piemēri, kad paši mākslinieki kaut ko uzsāk, bet, piemēram, Audronis nav mākslinieks, un tāpēc neizskatās, ka viņš reklamē pats sevi, kā ļoti bieži izskatās, ja mākslinieks ir arī organizators. Es neesmu tik kompetents Latvijas un Lietuvas situācijās, bet, no malas skatoties, tāds ir mans komentārs.

-Vai jums rūp situācijas Lietuvā un Latvijā, vai cenšaties sekot, kas tur notiek?

-Protams, man tas rūp, jo mēs vienmēr esam stiprāki tad, ja arī kaimiņi ir stipri. Bet es nevēlos pārāk daudz tajās iedziļināties, lai vismaz censtos palikt objektīvs.

-Jūs saviem festivāliem neizvēlēsieties kādu izrādi no Latvijas tikai tāpēc, ka tie ir kaimiņi?

-Nē. Es domāju, ka tie laiki ir beigušies, un es būtu arī ļoti vīlies, ja kāda Latvijas organizācija izvēlētos kādu darbu no Igaunijas tāpēc, ka tas ir igauņu. Tas būtu kā rādīt mērkaķus zoodārzā. Tiem ir jābūt labiem mērkaķiem, viņiem ir jāmāk izpildīt labus trikus (smejas) un tad viņus ir jāaicina. Tas attiecas arī uz to, kā reklamēt, piedāvāt deju vai teātri ārpus valsts. Esmu daudz, jo īpaši šeit, Igaunijā, kritizēts, ka mēs nedarām pietiekoši to popularizēšanai (un darīt nepietiekoši, kā es saprotu, nozīmē, ka nav pietiekoši daudz igauņu trupu izrāžu ārvalstīs). Bet varbūt tas drīzāk nozīmē, ka izrādes nav tik labas? Ir ļoti grūti panākt cilvēku interesi par to, kas šeit notiek. Tas, kas pievelk mani un manus kolēģus (un es pazīstu ļoti daudz cilvēku visā pasaulē), ir pat ne tik daudz interesants darbs, bet interesants mākslinieks ar savu balsi, savu valodu, savām idejām. Neviens nevar būt perfekts, viņu darbi dažreiz vai pat visu laiku var būt slikti, bet interese paliek, ja mākslinieks ir interesanta personība.

-Tas saistās ar jautājumu par to, kā jūs izvēlaties darbus šim festivālam un arī Baltoscandal, kas notiek Rakverē. Vai izvēles izdarāt viens pats?

–Baltoscandal izvēlos tikai es, bet Augusta dejas festivālam uzklausu komandas –  to trīs četru cilvēku, kas strādā Kanuti Gildi Saal – rekomendācijas. Patiesībā esmu ļoti slikts citu cilvēku ideju uzklausītājs. Ja kāds nāk un saka, ka ir redzējis fantastisku darbu… Manuprāt, veidot festivālu nenozīmē salikt kopā fantastiskus darbus. Tas būtu kā veidot top desmit. Man festivāls nozīmē, varbūt tas ir pārāk skaļi teikts, bet tas ir mākslas darbs, darbiem vienā brīdī ir jāsaiet kopā. Lai saprastu festivālu, ir jāredz visas izrādes, tikai tad vari kaut ko teikt par festivālu. Man ir svarīgi, lai atsevišķa izrāde atbild uz jautājumu –  kāpēc šis mākslinieks ir radījis šo darbu šajā dienā, šajā vietā? Mēs runājam par mākslu, mēs nerunājām par ekonomiku vai biznesu. Mākslā ir svarīgs jautājums, kāpēc tu dari to tagad, kāpēc tu domā, ka man tas tagad ir jāredz? Nevis vispār, bet tieši tagad?

-Vai jūs jautājat to arī pašam māksliniekam?

-Darbam pašam ir jāpārliecina, ka šī ir īstā vieta un laiks. Un, protams, es saprotu, ka visiem cilvēkiem, arī man reizēm ir slikts garastāvoklis, bet tad ir iespējams noskatīties izrādi otru reizi un pārdomāt. Gan šeit, gan Baltoscandal ir bijis tā, ka esmu redzējis darbu pirms trim gadiem, kad man tas nepatika. Bet, kad lieku kopā festivāla programmu, redzu, ka tas varētu būt ļoti labs starp diviem citiem darbiem. Tad es to paskatos vēlreiz, un reizēm tas tiešām darbojas. Patīk/nepatīk ir ļoti emocionāls viedoklis.

-Esmu dzirdējusi viedokli, ka iespējams Prīts Rauds reizēm tīšām izvēlas sliktus darbus. Lai provocētu cilvēkus.

Jā!!! Absolūta patiesība. Bet lai provocētu cilvēkus šajā konkrētajā mirklī.

-Un par konkrētu tēmu?

-Arī par tēmu, un, piemēram, ceturtajā dienā pēc pusdienas laika. Publikai tas nav jāzina, bet es zinu, kas festivālā bija pirms un kas būs pēc tam. Un tas man ir svarīgi.

-Ko jūs domājat par tagad tik populāro viedokli, ka nav svarīgi, kas tas ir – teātris vai deja, svarīgi ir, vai tas ir labi vai slikti. Vai robežām ir kāda nozīme?

– Es vairs neesmu tik jauns, bet domāju, ka vismaz sirdī joprojām esmu jauns, tāpēc man nav robežu. Vairs jau nav robežu starp valstīm, tad kā mēs varam domāt, ka pastāv robežas kādas mazas lietas iekšpusē. Man ir svarīgi, kāds es iznāku ārā no izrādes. Ir nonsenss teikt –  man nepatīk deja vai nepatīk teātris, vai nepatīk klasiskā mūzika. Ko tas nozīmē?

-Bet jūs tomēr organizējat dejas festivālu.

Tas sākās kā dejas festivāls, tāpēc mēs cenšamies nelietot pārāk daudz teksta. Bet, piemēram, arī šajā festivālā Marta Kangro un ansambļa darbā nemaz nav kustību. Tas ir laikmetīgās mūzikas ansamblis un koncertu ir horeografējis jeb režisējis horeogrāfs. Pat es varu atzīt, ka tur nav dejas.

-Ir ļoti liels kontrasts starp darbiem – P.A.R.T.S un Kangro… Redzams, ka arī jūs rēķināties ar šim divām lielajām plūsmām – konceptuālā deja un dejojoša deja. Festivāla programmā pie kāda no darbiem ir rakstīts – tā ir nākotne! Kurš no abiem virzieniem ir nākotne?

-Pašreiz redzu, ka jaunie horeogrāfi sāk kustēties vairāk nekā pirms diviem gadiem. Tie, kas izmēģināja roku konceptuālajā dejā, vai nu sāka dejot vai arī palika konceptuāli. Un tur nav nekā nepareiza. Viņi turpinās konceptuālo līniju. Tā būtu ļoti liela vienkāršošana, ja mēs domātu, ka visu nosaka tikai tas, ka tagad ir mode būt konceptuālam. Protams, daudzi mākslinieki to dara, jo tā ir modes lieta, bet ne jau visi.

-Vai tas tomēr nav saistīts arī ar finansējumu, jo īsta deja ir daudz dārgāka, īpaši tad, ja vēlies, lai uz skatuves būtu daudz dejotāju, kas savukārt dod lielākas iespējas strādāt ar enerģiju un grafiskiem risinājumiem?

-Šī noteikti ir mākslas formas finansēšanas problēma kopumā ne tikai dejā, jo arī laikmetīgajā teātrī darbi kļūst aizvien mazāki un mazāki. Īpaši, ja vēlies doties viesizrādēs. Tā ir problēma, bet te varētu iet tālāk un sākt domāt par to, kāpēc vispār darbi brauc tūrēs, kāpēc festivāli un teātri aicina noteiktas kompānijas? Kāds tam ir cēlonis? Vienmēr ir bijis tā, ka ir modes mākslinieki un nemodes mākslinieki. Mākslinieki, kas cenšas būt modē, vienmēr skatīsies uz to, kas notiek apkārt. Tur ir arī vairāk naudas, un to nevar viņiem pārmest. Bet ir jautājums, kāpēc mums vajag braukšanu tūrēs? Ir daudz mākslinieku, kas tikai tā vien dzīvo, viņi mājās vairs nemaz neuzstājas. Vai valstij, no kuras nāk mākslinieks, vajadzētu viņu atbalstīt, ja viņš mājās nemaz neuzstājas? Ir daudzi variantu. Problēma ir, ka līdz pat šim brīdim mākslu tiek mēģināts skatīt tā, it kā tur viss būtu melns un balts. Bet mēs taču vienalga runājam par mākslu. Ir jābūt ļoti dažādiem veidiem kā iegūt atbalstu, jo mākslinieki ir dažādi un mākslas produkti ir atšķirīgi, un viss ir kārtībā arī tad, ja tu nemaz nerādi savus darbus mājās, bet tad jābūt kādai iespējai, kā tādi mākslinieki dabū finansējumu un pretēji. Domāju, ka šis būs ļoti aktuāls diskusiju temats tuvākajos gados skatuves mākslu pasaulē.

-Vai jūs varat piekrist, ka ir zināma festivālu tīklu mafija, un kādam no malas tur iekļūt ir gandrīz neiespējami – gan jauniem festivāliem, gan jauniem māksliniekiem?

-Šajā ziņā es nepiekrītu, jo mēs arī esam dažu tīklu dalībnieki, kuros ir tie mafijas festivāli. Bet es piekrītu, ka ir daudz festivālu direktoru, kuri cenšas savu darbu darīt, izvēloties vienkāršo ceļu. Un vieglais ceļš nozīmē aicināt lielus vārdus. Šādā ziņā es piekrītu. Es, piemēram, cenšos neaicināt lielus vārdus. Bet, ja darbs ir labs, tad neņemt to tāpēc, ka izrāde jau ir daudz izrādīta citos festivālos, arī ir muļķīgi. Ir arī daudz bezjēdzīgu festivālu, kas radīti, lai pelnītu naudu vai lai izpatiktu kādas pilsētas iedzīvotājiem. Alus festivāla vietā sarīkosim skatuves mākslu festivālu, kas patiesībā ir vairāk alus festivāls. Iekļauj programmā ko tādu, kas visiem patīk un nodrošina veiksmīgu biļešu tirdzniecību, un –  gatavs.

-Tas sasaucas ar jautājumu par festivāla direktora personību. Ja es uzticos jums, man nerūp vārdi, nāku uz šo festivālu, skatos un paļaujos uz godprātīgi izdarītu darbu, pat tad, ja iekļaujat arī sliktos darbus, provocējat mani un reizēm liekat justies nekomfortabli.

-Jā, tā tas ir.

-Vēl par sāpīgām Latvijas problēmām ar infrastruktūru laikmetīgajai dejai – nav zāles, kur skatītājs var labi redzēt…

-Jā, bet jums ir labs sākums – Ģertrūdes ielas teātris. Tas ir vismaz kaut kas.

-Tā ir. Bet kas, jūsuprāt, mainās mākslinieciskā ziņā tajā brīdī kad ir studijas, ir teātris, ir festivāli?

-Nekas nemainās, ja ir festivāli. Tu iegūsti redzamību, publicitāti īsajā laikā, kad notiek festivāls, bet tas, kas tiešām kaut ko maina, ir darbs visas sezonas garumā. Tas, ka ir norises vietas, kaut vai ļoti mazas. Regulāri notikumi, maina ļoti daudz. Tas nozīmē, ka māksliniekam ir iespēja rādīt savu darbu, pat ja viņš zina, ka tas būs tikai pēc gada, bet šī iespēja ir. Un tas dod publikai iespēju iet uz izrādēm katru dienu, tajā dienā, kad viņi vēlas iet.

-Un viņi zina, uz kurieni iet…

-Tādā ziņā Kanuti Gildi Saal atvēršana ir daudzas reizes būtiskāks notikums nekā kāda sapņa realizēšana. Ir būtiski, ka tu vari aiziet un redzēt to, ko nevarētu redzēt citās vietās. Es atbalstītu mazās skatuves, pagrabu izrādes, bet svarīgākais ir, lai visu laiku kaut kas ir pieejams. Skatuves mākslās mākslinieks attīstās tikai un vienīgi, izdarot kļūdas. Nav iespējams, ka kāds būs tik ģeniāls, ka pirmais darbs un visi pārējie pēc tam būs fantastiski. Vienmēr ir neveiksmes. Bet šīs kļūdas var būt tikai tad, ja ir regulāra iespēja strādāt, uztaisīt izrādi – ak, Dievs, tā bija tik slikta! Bet, ja pēc gada publika redz, ka mākslinieks dara kaut ko citu..

-Tad publika vairs nenāks.

-Jā, bet varbūt pēc diviem gadiem viņi nodomās –  tā izrāde bija ļoti slikta, bet es dzirdēju, ka tagad ir labāk, jāiet apskatīties. Iespēja atļauties kļūdas nenāk no festivāliem, tā nāk tikai no regulāras skatuves, un šādam mērķim valsts teātri nav labi, jo tie nevēlas neveiksmes. Ir jābūt maziem teātriem.

-Maija vidū biju konferencē Budapeštā, kur galvenais jautājums bija – vai horeogrāfija mirst? Organizatoru impulss bija fakts, ka nu beidzot viņiem Budapeštā viss ir – desmit dejas izrādes katru vakaru, telpas un nauda, bet dejai nav nekāda dialoga ar sabiedrību, ar aktuālajām problēmām.

– Es domāju, ka Igaunijā situācija ir atšķirīga, jo šeit dejas pasaules cilvēkiem, īpaši jaunajiem, ir labs sociālais nervs, un viņi ir daļa no kopainas, viņi ir spēlētāji mākslas pasaulē. Arī daži jaunie teātra režisori. Bet par vecajiem teātra režisoriem varam droši teikt, ka viņi nav daļa no mākslas pasaules. Dejas cilvēki jau kopš paša sākuma atteicās būt daļa no teātra pasaules. Viņi vēlējās būt saistīti ar vizuālo mākslu, mūziku, pat modi, bet ne teātri. Jo tradicionālais teātris bija un vēl aizvien ir tāda mistiska lieta, ko normāli cilvēki nespēj saprast. Aktieri ir tur augšā, tie pastāv tikai tādēļ, lai tu redzētu viņus un tev ir jābūt laimīgam, ka dabūji biļeti, lai redzētu Viņu uz skatuves. Nav pat svarīgi, ko viņš tur dara. Dejas cilvēki nav un negrib tur būt, viņi ir daudz redzamāki un publika ir atšķirīga. Ja nākat uz izrādēm teātrī NO99 vai Kanuti Gildi Saal, tad tur nav daudz teātra cilvēku, bet ļoti daudz no mākslas pasaules, mūzikas. Šīs mākslas formas ir dzīves augšpusē, viņi ir visaktīvākie, kas runā un domā, un risina tos procesus, kas pašreiz notiek sabiedrībā.

-Tad viņi runā arī par krīzi?

-Jā, nevis par tām vispārīgajām problēmām, par kurām runā lielie teātri. Bet, runājot par horeogrāfiju, varbūt es esmu par stulbu, bet ideja par horeogrāfijas izņemšanu ārā ir jocīga. Neticu, ka horeogrāfija pati par sevi…

-Dzīvo vai mirst?

-Tā paliks mūžam. Nevar domāt, ka cilvēki kādreiz pārstās dejot. Un deja tāpat kā jebkura māksla var runāt par sociālās tēmām

-Tas laikam ir par to mākslinieka atbildi uz jautājumu, kāpēc to un tagad. Bet daudzi uz to vairs neatbild, viņi turpina darīt kaut ko.

-Tas arī nāk no labas dzīves. Mums arī bija divi tādi gadi, kad bija daudz naudas, un mākslinieki strādāja arī tāpēc, ka, ja tu taisīji darbus, tad dabūji naudu. Pēdējos divos gados laikmetīgā deja un teātris gāja uz leju. Varēja redzēt, ka tas nav kaut kas, par ko viņu sirdis iekšā deg.

-Jau minējāt, ka ir tik grūti izveidot tādu finansējuma sistēmu, lai tā stimulētu, bet nestimulētu arī pārāk daudz. Latīņu valodā, šķiet, stimulus ir urķis ar asu galu.

-Finansējuma ziņā pati svarīgākā lieta ir dot iespējas visiem. Jādod iespējas, nevis nauda. Es domāju, ka pat māksliniekiem naudu ir jānopelna. Jautājums par to, kā tam ir jānotiek, ir pavisam cita lieta un tēma, bet tev ir kaut kas jādara, tāpat kā visiem cilvēkiem. Nedrīkst būt tā, ka tiem, kas veido tāda veida izrādes, ir iespējas, un tiem, kas veido citādas, iespēju nav. Tas ir nedemokrātiski.

-Bet, manuprāt, arī gandrīz neiespējami.

Protams, mēs te runājam par sapņiem…

-Tallina ir laba vieta, kur latvietim sapņot. Bet, lai nebūtu tik skaisti –  sāku ar jautājumu par veiksmes stāstu, beigšu ar jautājumu par neveiksmēm. Vai jums ir bijusi kāda kļūda vai neveiksme, ko nekad negribētos atkārtot?

-Domāju, ka man ir bijusi tāda sajūta, bet es esmu arī absolūti pārliecināts, ka nevēlos to atcerēties.