Jaunās teātra sezonas sākumā repertuāra piedāvājumā Latvijā varēja manīt neparasti lielu igauņu izrāžu koncentrāciju. Augusta vidū divi iestudējumi viesojās Liepājas teātra festivālā “Teātris tuvplānā”, mēneša otrā pusē divi igauņu iestudējumi tika piedāvāti kā daļa no Dailes teātra jaunā projekta “Dailennāle” programmas, septembra sākumā festivālā “Homo Novus” pabija igauņu mākslinieces Maikes Londas izrāde. Un pa vidu šiem notikumiem savu vietu ieņēma arī Igaunijas Nacionālā teātra “Vanemuine” opera “Jūlijs Cēzars” un balets “Maza lūgšana. Veltījums Arvo Pertam”.

Zinot, cik dārgi izmaksā viesizrāžu projekti, varam izjust patiesu gandarījumu, ka šis process Latvijā patlaban kļuvis dinamiskāks. Tas ļauj tuvāk iepazīt citus un paskatīties uz sevi atšķirīgā rakursā. Teātra “Vanemuine” baleta izrāde ieintriģēja ar komponista Arvo Perta un horeogrāfa Petra Zuskas tandēmu un vienlaikus – lika pārcilāt atmiņā gadījumus, kad un cik bieži mēs paši savās mājās esam piedzīvojuši laikmetīgās oriģinālmūzikas un ārvalstu horeogrāfu satikšanos. Ir arī laba ziņa – pavasarī Latvijas Nacionālajā operā un baletā tiks iestudēts līdz šim aktīvāk Lietuvā strādājošās latviešu horeogrāfes Milanas Komarovas un komponista Ērika Ešenvalda kopdarbs “Ilgu zvaigznājs”.

Pirms došanās uz teātri rūpīgi iepazinos ar uzveduma programmu, kas jau laikus bija pieejama operas tīmekļvietnē. Izrādes muzikālo pamatu veido 16 Arvo Perta kompozīcijas un to fragmenti, godinot slaveno igauņu komponistu 90. dzimšanas dienā. Programmā iekļautajos Perta darbu aprakstos daudz tiek minēti dažādi reliģijas fenomeni, darbu sarakstīšanas laiks ir intervālā no 1976. gada līdz pat 2008. gadam. Čehu vieshoreogrāfam Petram Zuskam teātrī “Vanemuine” šis ir jau trešais iestudējums. (Šajā Tartu teātrī pirms tam tapuši baleti “Romeo un Džuljeta” un “Gulbju ezers”.) Vēl programmiņā atklāts tas, ka teātra direktors Aivars Mēe ierosinājis uzvedumā iekļaut arī aktierus, kuriem horeogrāfs sarakstījis “tekstus un dialogus, kas iedvesmoti no daudzu gudru cilvēku domām cauri gadu desmitiem, gadsimtiem, gadu tūkstošiem” (citēts no programmiņas – aut.). Līdz pat izrādes vakaram es gan cerēju, ka šīs priekšzināšanas par “gudrajām domām” nebojās uzveduma estētiku un kompozīciju, jo vārdi dažreiz ir tikai vārdi un programmiņās mēdz nodrukāt visādus brīnumus, kam ar izrādi ir visai attāls sakars. Turklāt kopš 2000. gadu sākuma, kad Petru Zusku atklāju kādā no Litas Beiris organizētajām Starptautiskā Baltijas baleta festivāla programmām, augstu vērtēju gan viņa paradoksālo humoru horeogrāfiju radīšanā, gan abstraktu dejas stāstu veidošanas talantu. Ne velti jau pavisam drīz pēc tam, kad viņa balets “Marijas sapnis” Prāgas Kamerbaleta izpildījumā viesojās festivālā Rīgā, šis viencēliens tika iestudēts arī mūsu repertuārā. Tam sekoja Zuskas oriģinālhoreogrāfija ar Pētera Vaska mūziku “Skaidri neredzams”, kas bija daļa no baleta viencēlienu vakara “Ad libitum”. Tāpēc biju priecīgi ieintriģēta pieredzēt izrādi, kurā Zuska “sadarbojies” ar kaimiņu dzīvo klasiķi Pertu.

Arvo Perta darbi uzvedumā sakārtoti emocionāli dinamiskā kompozīcijā, ļaujot skatītājam un klausītājam izbaudīt dažādas komponista rokraksta šķautnes. Līdzās kora un orķestra jaudīgai saspēlei bija arī vairākas kamermūzikas klusinājumā ieturētas ainavas. Pat ja atsevišķās solopartijās mūziķi uznāca uz skatuves un proscēnijā tika īpaši izgaismoti, daļēji papildinot izrādes kustību partitūru, bija patiess kārdinājums šo Perta pasaules pietuvinājumu izbaudīt acīm ciet.

Petra Zuskas horeogrāfijā un režijā manīju negaidīti daudz klišeju – piemēram, dejotāju pārskrējieni no vienām kulisēm uz otrām; kustības inervēšana, uzsitot pa vēderu; griezieni ap savu asi ar stīvu ceļgalu un 90 grādos atliektu pēdu; beigtas zivs konvulsijas; indivīda konfrontēšana pūlim u. c. Laikmetīgā baletā varētu sagaidīt arī oriģinālākas grupu kompozīcijas, bet Zuska visu balstījis sievietes un vīrieša pāru sastatījumos, kārtojot tos mazākos vai lielākos sastāvos (arī programmiņā baleta trupas dejotāji uzskaitīti kā “sievietes” un “vīrieši”). Šo matemātisko dalīšanu pa astoņi vēl vairāk uzsvēra gaiši bēši un melni kostīmi (mākslinieks Pāvels Knolle). Var jau būt, ka to diktējusi arī Perta mūzikas strukturētā kārtība, taču diez vai dejas primārais uzdevums vienmēr ir ilustrēt katru noti un takti. Tāpat iespējams diskutēt par to, kāpēc horeogrāfijā vairākkārt un dažādos veidos bija nepieciešams attēlot Kristu pie krusta vai uz cilvēku rokām. Jā, mūzikā un kora dziedājumos reliģiskie motīvi atkārtojās, bet šis uzvedums tiek piedāvāts kā balets, un baletā kustība ir patstāvīga valoda.

Acīmredzot nav bijis viegls uzdevums horeogrāfiju (un teātri) pacelt Arvo Perta mūzikas kvalitātes un jaudas līmenī. Varbūt tāpēc īpaši izbaudīju pirmās daļas pēdējos divus numurus – “Vater unser” minimālistiski atturīgo skanējumu būtu varējusi klausīties kaut piecas reizes uz riņķi. Tas līgani aizveda pie pirmās uzveduma daļas noslēguma – nedaudz ar komisku attieksmi izdziedātās un izdejotās igauņu šūpuļdziesmas (“Estonian Lullaby”, 2002/2006), kur horeogrāfijā iesaistās arī koris. Režisors un horeogrāfs Zuska komplimentus noteikti pelnījis par to, ka starp Perta muzikālo kompozīciju daļām nav asu pārrāvumu vai paužu – tās it kā pārplūst cita citā, un skatītājiem nerodas vēlme pēc katras no tām aplaudēt.

Minimālisms ieturēts arī Daniela Dvoržāka scenogrāfijā – abās uzveduma daļās figurē divi lieli kubi. No ainas uz ainu tie ieņem atšķirīgas “pozas”, kalpojot kā paaugstinājumi, slēgtas telpas vai tilti, arī burtiska ilustrācija skaņdarbam “Spiegel im Spiegel”, kas skatuviski tiek interpretēts uzveduma izskaņā. Izrādes otrajā daļā scenogrāfiju papildina lieli podesti un ekrāna niša centrā virs tiem. Atšķirībā no pirmajā daļā uzsvērtās kustības starp kulisēm, otrajā uzmanību piesaista dejotāju un koristu kustība augšup un lejup pa podestūru. Sekojot reliģisko tekstu dziedājumiem, atmosfēriskajām videoprojekcijām, dejotāju enerģiskajai klātbūtnei, izrādes otrajā daļā jau izjutu zināmu atvieglojumu, ka te bijis iespējams iztikt bez aktieru deklamācijas. Taču… viņi – aktieri Merlina Kivi un Ingmars Joela – tomēr parādās, lai kā ar pirkstu acī atkal iebakstītu kārtējo patiesību no “gudro cilvēku domām”. Nenoticu aktieriem, jo viņu uzvedība šķiet nepatiesa, iestudēta, uzspēlēta. Varbūt viņiem traucē valodas barjera, jo zālē igauņu valodu saprot tikai retais? Uzmanību no aktieriem novērš arī titri, kuros skatītāji mēģina nolasīt dziedājumu un runātā teksta tulkojumu. Tāpat aktieriem jāspēj konkurēt ar dejotājiem, kas atrodas kustībā. Turklāt aktieru nervozi stīvā ķermeņa valoda atšķiras no dejotāju plastiskuma. Vai ko līdzētu, ja aktieru un dejotāju horeogrāfija būtu vairāk saskaņota?

Pirms šī iestudējuma uz teātri “Vanemuine” raudzījos ar zināmu skaudību – šķita tik lieliski, ka zem viena jumta dzīvo mūzika, deja un teātris. Bet “Maza lūgšana. Veltījums Arvo Pertam” rāda, ka kaimiņi jeb dažādie mākslas veidi ne vienmēr ir arī ļoti labi draugi. Lai gan arī draudzībā ne visas pieredzes ir ideāli harmoniskas, laikmetīgā māksla itin bieži tomēr piedāvā dažādu satikšanās formu un robežu pārkāpšanu. Un šis noteikti bija labs mēģinājums.

*Dita Jonīte ir teātra un dejas kritiķe.

Titulfoto: Runno Lahesoo