Personiska deja subjektīvā brīvībā jeb Izdejot brīvību. Recenzija par Diānas Gavares darbu “Savu ceļu noaudīšu”

21/12/2020

Ieva Nagliņa

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Diānas Gavares darbs “Savu ceļu noaudīšu” skatāms šeit.

Dejas video var uztvert dažādi – skatīt to vairākos līmeņos vai no atšķirīgiem aspektiem. Es neskatīšu šo dejas video no tautas dejas horeogrāfijas viedokļa, jo nepārzinu to profesionāli. Aprakstīšu vizuālo valodu un simbolus, ko tajā saskatu, kā arī subjektīvi personiskos iespaidus. Esmu pārliecināta, ka tieši personiskajā vai pat emocionālajā līmenī jebkuru mākslas darbu var uztvert arī bez priekšzināšanām konkrētajā jomā. Tas ir patiesākais uztveres līmenis, bet arī tas, kurā būs visvairāk dažādības – tieši tik, cik atšķirīgs esam katrs no mums. Nepastarpinātā bez-uzslāņojumu saskarē ar autordarbu dominēs individuālas sajūtas un iespaidi.

Uz ko skatīties?

Bez dejas te pievienojas vēl citi mākslas veidi – video, mūzika un tērps. Deju var nodejot jebkurā vietā (iztēlojieties vismaz trīs). To var baudīt klātienē no dažādiem rakursiem atkarībā no skatpunkta. Tāpat video var vērot kā neatkarīgu autordarbu. Dejotājas tērpā, tie, kuri pārzina tautas tērpu vēsturi, izlasa stāstu pēc apģērba detaļu lietojuma, atpazīst novada izcelsmi. Arī skaņdarbs ir kā atsevišķa estētiskā izejviela, kurai šajā gadījumā vislielākais pluss ir tā instrumentālais raksturs. Visi elementi sakausēti vienā, šoreiz kalpo tieši dejai. Tērps un mūzika ir dejas autores izvēlēti instrumenti sava vēstījuma atklāšanai, savukārt visa video kompozīcija pakārtota dejas izcelšanai un seko dejas ritmam un noskaņai.

Ko ieraudzīt?

Dejas veids, forma un vieta ir mērķtiecīgi izvēlēti. Deja norit uz VEF Kultūras pils grandiozi plašā ieejas portāla sāna. 1960. gadā celtā ēka var asociēties ar kultūras pasākumu norises vietu vai dažādu jomu pulciņiem un tautas kolektīviem, un aktīva kultūras dzīve tur norit joprojām. Citiem tā reprezentē monumentālu padomju laikā tapušu arhitektūras pieminekli, kultūras vēstures mantojumu, spilgtu neoklasiscisma stila paraugu. Ēka šajā gadījumā izmantota kā fons jeb skatuve dejai – sava veida pjedestāls. Pils ir kā slieksnis jeb robeža, varbūt aizsargs – deja notiek ārtelpā, bet pilsētas ikdienas dzīve rit fonā aiz kolonnām.

Pirmo reizi video noskatījos 18. novembrī √ Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienā – līdz ar to uzmanību piesaistīja visas patriotiskās detaļas: fakts, ka skan tautas dziesma; dejotāja ir tautas tērpā; fonā plīvo Latvijas karogs. Tas tikai pastiprina šīs tautas dejas simbolisko iedarbību uz skatītāju, vai nu atmodinot vai radot no jauna latviskās identitātes tautiskās saknes.

Personiskā brīvība

Dejas tēma ir “brīvība”. Tas, ka horeogrāfe izpilda deju pati un video kadrējums ir gana pietuvināts, lai veidotu diezgan tiešas attiecības starp skatītāju un dejotāju, vedina uz secinājumu, ka Diāna Gavare vēlas vēstīt par brīvību kā kaut ko ļoti personisku. Brīva kustība dejā, kas attēlo attiecības starp cilvēku un pasauli. Brīvība, kas izdzīvota noteiktā identitātē – etniskās un kultūras saknēs –, caur ko uztvert pasauli.

Starp sajūtām, kādas šī deja manī rada, dominē vieglums, gaišums, atvērtība un nosvērtība. Ja raksturotu šo deju kā gleznu, tad tajā ir gaumīgas krāsas bez asiem kontrastiem, sabalansēts līniju ritms, ko veido katra rokas, kājas un visa ķermeņa kustība, emocionāli pacilājoša, smalki uzbūvēta kompozīcija. Caur statiskām, līganām, lēnām un straujām kustībām atklājas atvērtība un elegance. Man šī deja liek domāt par to, cik skaisti, ja tautas dejas tradīciju var iznest bez patosa, bet ar lielu sirsnību un patiesumu. Deja atklāj cēlu stāju un pārliecību par sevi.

Ieva Nagliņa ir mākslas izstāžu kuratore, māksliniece un kultūras projektu vadītāja. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju (grafikas nodaļu), turpat ieguvusi maģistra grādu (2007). Kopš 2011. gada strādā Rīgas Porcelāna muzejā par ekspozīcijas un izstāžu kuratori. Kopš 2012. gada vada biedrību “Grafikas kamera”. Kopš 2015. gada raidījuma “Subjektīvie mērījumi” (par vizuālo mākslu) vadītāja radio NABA 95,8 FM. Dažādos laikrakstos rakstījusi recenzijas par mākslas izstādēm. Bērnībā īsu brīdi dejojusi tautas dejas, turpmāk vienmēr ar prieku vēro dažādus (īpaši – laikmetīgās) dejas priekšnesumus.

Attēls: ekrānšāviņš no video