Es staigāju pa zemes virsu kā zivs; man ir grūti un man slāpst. Es iegrimu dzelmē un nokritu jūras dibenā. Man nevajag dzīvot, lai saprastu, ka esmu miris. Pār manu kaklu līda čūska; es tai gribēju nocirst galvu, bet man nepietika spēka, jo cīnijos ar vētru… Un es zaudēju. Mani saplosīja gabalos, kad jau gulēju nekustīga. Es biju auksta un nesmuka. Ai, kā man nepatika, ka esmu nesmuka… Krunkaina un beigta. Tu zini kā izskatās nāve? Es arī nē, bet tur ir pārāk skaisti, lai nepamēģinātu.

Tie milijons sapņi bija dzīvi, un tad es atcerējos, es neesmu sapņotāja, es esmu darītāja, mīlētāja, izdzīvotāja. Es nometu lieko, locījos un kaucu aiz sāpēm, atmetot veco ādu, jo es jau biju nodevēja, neviens cits. Es redzu gaismu, bet smoku uz to peldot. Man vajag Dievu, pati es nevaru. Elpa. Ūdens virsma plakana kā spogulis. Tie ir meli, bet nekas, man derēs, jo esmu lielākā mele starp mums visiem. Tagad es zinu, vētra nenāk, vētra esmu es, un to es nevaru uzvarēt. Es varu tikai padoties un ļaut tai radīt sevi no jauna. Un tagad mēs vienkārši bezjēdzīgi skatāmies tālumā un gaidām kuģi.

Līgas Libertes Dejas Teātris piedāvā sava 10 pastāvēšanas gada jubilejas izrādi “Pēc Vētras”. Emocionāls un sirdi plosošs lidojums dejā, kas neatstās vienaldzīgu.

Pirmizrāde 2019. gada 29.janvārī Latvijas Dzelzceļa Muzejā // Uzvaras bulvāris 2a