Marija Saveiko

Jana Jacuka – dejotāja un horeogrāfe, Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente. Nominēta “Dejas balvai 2017–2018” kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotāja” par izpildījumu izrādēs „Y”, „Bedre” un „Manu acu tulkojums”.

Kāpēc tu dejo?

Agrāk man ļoti nepatika dejot. Pirmajā studiju gadā bija daži uzvedumi, kas izraisīja manī paniku un bailes. Tad bija izrāde “Cheek to Cheek”, ko veidoja Olga Žitluhina – kad mēs rādījām to jau otro reizi, kas bija otrajā kursā martā, pēc diezgan ilga laika es beidzot tiešām izbaudīju būšanu uz skatuves.

Atbildēju pati sev uz šo jautājumu pirmajā studiju gadā, un mana atbilde joprojām nav mainījusies. Es esmu kautrīgs cilvēks, un dažreiz man nepatīk runāt, bet tad, kad esmu uz skatuves un sāku kustību, es varu pateikt daudz vairāk un esmu daudz drošāka par to, ko saku ar kustību. Izrādēs, ja zinu, par ko runāju un kāpēc, es varu izteikties ļoti skaidri. Uz skatuves man pilnīgi pazūd jebkādi bloki.

Kāds ir tavs kā mākslinieces sapnis?

Man nesen parādījās – mēs, dejotāji, būtu baigi krutie kaskadieri. Sapņoju būt kaskadiere filmās, jo sapratu, ka visa mana dejošanas pieredze ļautu to darīt. Mēs, dejotāji, ļoti uzmanīgi attiecamies pret savu ķermeni, pārdomājam kritienus, un mūsu ķermenis mūs var izglābt riska situācijās – tas nenotiek ar prātu, bet ķermenis pats zina, kā nokrist. Es gribētu būt kaskadiere kādā “Avatar” tipa filmā Holivudā. Kā saka – “Go big or go home”. Kaskadieri – viņi lido. Es bieži lidoju sapņos. Tā sajūta, kad ķermenis pakāpeniski atdalās no zemes, sapņos ir tik īsta, ka man liekas, ka kādreiz piedzīvošu to realitātē. Nezinu, kā vai kad, bet ticu, ka lidošu. Tāpat kā zināju, ka man ir jādejo. Atceros – kādā 8. klasē klausījos mūziku, un man galvā radās “bildes” ar kustību. Tad sāku iet uz dažādām meistarklasēm, skatīties arī kaut ko vairāk no dejas un sapratu, ka tās “bildes” īstenībā ir dejotāji no izrādēm vai cilvēki no meistarklasēm. Man tās “bildes” visu laiku bija, es tikai ilgi nezināju, kas ir laikmetīgā deja. Tiklīdz iepazinos ar to, man bija pilnīgi skaidrs, ka jāiet mācīties. Sešpadsmitos gados jau visiem stāstīju, ka būšu dejotāja un horeogrāfe, kaut arī man nebija nekādas pieredzes.

Tāpēc esmu tik priecīga par nomināciju – ir piepildījies mans bērnības sapnis būt dejotājai. Sabiedrība atzīst mani par dejotāju.

Vai tevī notiek cīņa par to, kas tu vairāk esi – dejotāja vai horeogrāfe?

Šobrīd abas izpausmes tiek forši sabalansētas – gan dejoju un kustos, gan pati taisu horeogrāfijas. Man liekas, ka dejotājs ir arī horeogrāfs – viņš ir darba iekšējais horeogrāfs, un tad ir arī ārējais horeogrāfs. Katram no šiem horeogrāfiem ir atšķirīgas lomas.

Kādam rakstura īpašībām jābūt horeogrāfam?

Horeogrāfam jābūt labam manipulatoram. Strādājot teātrī, ir jāmāk manipulēt to baru, tie cilvēki ir jāpārliecina par to, ko viņi dara. Tas nav viegli. Jābūt arī labam psihologam. Horeogrāfs nedrīkst padoties, viņš ir pēdējais, kurš padosies.

Pastāsti par savu darbu teātrī.

Man kā horeogrāfei nebija nekādas pieredzes darbā ar aktieriem, nezināju, kā strādā horeogrāfs teātrī. Akadēmijas laikā mūs vienmēr brīdināja: “Izbaudiet to, ka strādājat ar dejotājiem, jo ar nedejotājiem būs pilnīgi citādi!” Savā ziņā tas tiešām tā ir. Tagad, strādājot teātrī, ļoti daudz mācos – man liekas, ka joprojām kaut kādā mērā neesmu pabeigusi studijas. Mana sadarbība ar režisoru Viesturu Kairišu sākās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē “Mumu”, kur galvenie varoņi ir lelles. Šai izrādē horeogrāfija bija jāveido ar lellēm – man bija jāveido arī leļļu režija, kas bija ļoti interesanti un ar ko es saskāros pirmo reizi. Sapratu, ka man ļoti interesē kustināt to, kas nekustās pats. Ko kustīgais var darīt, lai nekustīgais pakustētos? Kas tam cilvēkam, kas vada lelli, ir jāpaveic ar savu ķermeni, lai es ticētu, ka lelle man kaut ko stāsta?

Tālāk ar lellēm turpinājām strādāt Latvijas Nacionālajā teātrī izrādē “Baltiešu gredzens”. Tur gan lellēm nav galvenā loma, bija iespēja strādāt arī ar aktieriem un ķermeni. Man bija interesanti pētīt, kā praktiskās lietās meklēt horeogrāfiju. Es nevarēju visu mājās izdomāt, atnākt un uzlikt, viss bija jādara “tiešraidē”, visu laiku uz vietas jādomā. Aktieriem ir daudz foršu ideju, viņi paši daudz ko piedāvā, kas ir liels pluss horeogrāfam – tad viņi ir tie “iekšējie horeogrāfi”. Aktieri domā pilnīgi citādi, viņiem ir sava iekšējā loģika – tāpat vien viņi neko nedarīs, viņi pieprasa visam paskaidrojumu vai izdomā to paši, ļoti ātri domā un risina lietas. Tas ir tas, ko es mācos no aktieriem.

Aktieri no Nacionālā teātra domāja, ka būs deja – horeogrāfs asociējās ar vārdu “deja”, kas viņu izpratnē ir iestudēti soļi. Viņi bija pārsteigti par to, ka dejas vispār nav, bet horeogrāfija ir. Man arī paveicās – Viesturs Kairišs ļoti labi jūt un redz kustību, tāpēc man bija diezgan viegli strādāt.

Kāda ir māksla, ko tu veido?

Protams, var tēmēt uz augsto mākslu, bet uzskatu, ka sākumā jāuzrunā cilvēki, kas tev ir tuvu – jāiet pakāpeniski, soli pa solim.

Kādas ir tavas sajūtas un pārdomas par to, ka esi nominēta Dejas balvai?

Jāsāk ar to, ka palaidu garām faktu, ka tiks nominēti arī dejotāji. Piesakot balvai savu darbu “Faux Pas”, nepiefiksēju, ka var pieteikt arī dejotājus, domāju, ka tikai pašus darbus un horeogrāfus. Tad pēc laika atvēru LSM.lv ziņu par Dejas balvas nominantiem un ieraudzīju savu vārdu kategorijā “Laikmetīgās dejas dejotājs/-a”. Es ļoti uzticos savai intuīcijai, un tā teica, ka būšu saistīta ar Dejas balvu, bet tāpat tas man bija pārsteigums, jo negaidīju, ka būšu nominēta kā dejotāja. Esmu ļoti priecīga par nomināciju tieši šajā kategorijā. Iestājeksāmenos akadēmijā man uzdeva jautājumu: “Kā tu sevi redzi – kā dejotāju vai kā horeogrāfi?” Toreiz atbildēju – kā horeogrāfi, un arī pirmos divus gadus akadēmijā man kā dejotājai gāja grūti. Šis savā ziņā man apstiprina – lai tevi atzītu par labu dejotāju, nav obligāti jāiet baletskolā, nav obligāti jātrenējas no pašas bērnības. Labs dejotājs tomēr ir kaut kas cits – varbūt iekšējais kodols, varbūt kaut kas, ar ko tu atšķiries no citiem, varbūt personība.

Kā tev šķiet, vai tas ir labi, ka dejai Latvijā tagad ir sava atsevišķa balva?

Mēs tagad esam vienu soli tālāk savā iedomātajā attīstības tāfelītē. Tas ir forši. Mēs ar kursabiedriem vēl runājam par to, ka gribētu, lai dejai būtu sava telpa. Dzirdēju frāzi – “Mūzikai nevajag teātri, teātrim vajag mūziku”. Deja tāpat kā mūzika jau ir pilnvērtīga māksla, tai neko nevajag. Un Dejas balva dod iespēju jaunajiem māksliniekiem saprast, ka viņus arī redz.