Ģirts Estere skatītājus sagaida pie ieejas durvīm ar apskāvienu, uzdāvinot izdegušu svecīti un pielīmējot sirsniņu pie ķermeņa. Šis mazais žests jau pirms performances sākuma nosaka attiecību veidu, kādā skatītājs tiek aicināts ienākt darbā un tā norises vietā. Performatīvais lasījums “Māsa, tagad es esmu putns” notiek “Ex Libris” telpā radošajā kvartālā “Veldze”.

Skatītāji sēž cieši līdzās cits citam un atrodas tuvu Ģirtam Esterei, performancei atvēlot vien nelielu telpas daļu. Fiziskais tuvums kļūst par vienu no darba būtiskajiem dramaturģiskajiem elementiem. Mēs ne tikai klausāmies un vērojam Esteri, bet esam kopā ar viņu kā draugi, kas sasēduši cits citam blakus vienā istabā, lai dalītos personiskās sarunās, nekautrējoties mazliet sāpīgi, bet tomēr gaiši pasmietos par sevi un viens par otru.

Kopā ar filozofi, baleta mākslinieci un kritiķi Lauru Jasmani, dodoties uz performanci, pa ceļam runājām par dāsnu mākslu – mākslu, kas ne tikai kaut ko parāda skatītājam, bet veido attiecības ar viņu, pa īstam daloties tajā, kas ir personisks, nepaslēpjoties aiz formas un koncepta. Dāsnums šādā izpratnē nav tikai atvērtība vai emocionalitāte. Secinājām, ka, lai būtu dāsns, ir jābūt arī drosmīgam. Dāsnums paredz risku būt nesaprastam, pārprastam, neatzītam vai atstumtam, kā arī pieļauj iespēju, ka skatītājs ienāks radošajā materiālā, kas nav līdz galam izskaidrots vai noslēgts.

Dāsns mākslinieks riskē, daloties ar to, kas viņu pa īstam urda, personiskā formā, nevis radot to, ko jau iepriekš varētu pieņemt par labu vai veiksmīgu. Man šķiet, ka tieši šādā riskā rodas mākslas dzīvīgums. Ticu, ka dāsna māksla ir tā, kas pa īstam kustina un maina skatuves valodu.

Domāju, ka “Māsa, tagad es esmu putns” tieši šādā nozīmē ir dāsns darbs. Tā dāsnums slēpjas nepastarpinātā klātbūtnē un gatavībā publiskot arī to, kas vēl tikai formulējas.

Mākslinieka balss

Lasījuma struktūru veido Ģirta dienasgrāmatas ieraksti, kas tapuši no 2024. gada septembra līdz 2026. gada martam. Tajos iespējams sekot sevis meklējumu aizsākumiem, kuros mākslinieks mēģina saprast, kā veidojusies Esteres dzimtes identitāte un kādu lomu tajā spēlējuši tuvi cilvēki un vide. Dienasgrāmata nav tikai personiska materiāla krātuve. Tā kļūst par veidu, kā vērot pārmaiņas sevī, atklājot identitātes veidošanās procesu un tiesības šo procesu nezināt līdz galam.

Tas man šķiet būtiski arī laikmetīgās dejas kontekstā. Ķermenis nav tikai kustības instruments. Tas ir pieredzes nesējs un vienlaikus sociālās telpas objekts. Tas, kā ķermenis izskatās, kā kustas, ko velk mugurā un kādā balsī runā, nav atdalāms no tā, kā to lasa apkārtējie. “Māsa, tagad es esmu putns” nav tikai performatīvs lasījums par identitāti. Tas ir darbs par skatīšanos un skatienu, par pašreprezentāciju un citu cilvēku tiesībām interpretēt ķermeni. Un arī par tiesībām šo interpretāciju nepieņemt.

Ģirta Esteres prakse šajā ziņā turpina pētīt: kā es varu būt kopā ar citiem, nezaudējot sevi? Tas ir arī jautājums par jebkura cilvēka iespēju veidot attiecības ar pasauli, nezaudējot tiesības pašam noteikt savu klātbūtni tajā.

Ģirta Esteres balss performancē neparādās viena pati. Būtiska dramaturģiska loma ir “Antony and the Johnsons” albumam “I Am a Bird Now” (2005). Dziesmu nosaukumi kļūst par ievadiem nākamajiem dienasgrāmatas ierakstiem, iezīmējot sava veida dramaturģiskus pieturas punktus. Mūzika un teksts savstarpēji papildina viens otru, un albums kļūst par vēl vienu balsi, kas skan līdzās Esteres balsij.

“I Am a Bird Now” ir albums, kurā personiskā pieredze, ievainojamība un dzimtes identitātes jautājumi tiek pārvērsti mākslinieciskā valodā. Tādējādi Estere ne tikai lasa savu dienasgrāmatu, bet savā ziņā sarunājas ar citu mākslinieku. Antony balss kļūst par atbalsta punktu, no kura iespējams vēl precīzāk sadzirdēt pašam savu.

Ģirts Estere ļoti precīzi strādā ar attiecību starp tekstu un mūziku. Lasījuma ritmu nosaka ne tikai runas temps, bet arī pauzes un apzināta apstāšanās, dodot telpu albuma tekstam kā komentāram. Atsevišķos brīžos Estere ļauj mūzikai turpināt iesākto pēc nolasītā teksta. Brīžam Estere dzied līdzi vai izteiksmīgi plāta muti, gandrīz kā kampjot gaisu, iztēlojoties sevi dziedam dziesmu. Tas maina skatītāja uzmanības fokusu un ļauj arī iekšēji reflektēt par tikko dzirdēto.

Estere asprātīgi darbojas arī ar rekvizītiem un pašu telpu. Viņa necenšas pilnībā kontrolēt notikuma gaitu, bet ļauj neparedzamajam kļūt par darba daļu. Piemēram, negaidīti izlādējies dators netiek uztverts tikai kā tehniska problēma, bet iekļauts performances telpā un padarīts par notikuma sastāvdaļu. Šāda spēja reaģēt uz neparedzamo piešķir performancei dzīvīgumu un saglabā klātbūtnes sajūtu.

Performance veidota no daudzām precīzām detaļām: žesta, reakcijas uz tikko izlasīto, kustības, balss tembra un ritma. Rozā radio, spalvas, svece, sudraba kleita, kaprona cimdi ar mirdzumiem, pieliktie mati, sarkanā gliteru lūpukrāsa un lakotie garie zābaki veido vizuālu sistēmu, kurā ne tikai telpa, bet arī pats mākslinieks kļūst par “sievišķības altāri”¹ kā sevis atbrīvošanas manifestācija. Putns, ja to simboliski asociējam kā brīvības zīmi, ir ieligzdojies katrā mazākajā detaļā.

Daļu šo elementu Estere jau izmantojusi iepriekšējos darbos. Tas ļauj tos uztvert kā atkārtotus prakses elementus, kas laika gaitā iegūst jaunas nozīmes. To nozīme rodas attiecībā pret ķermeni, kas tos lieto, un sociālo telpu, kurā ķermenis parādās.

No atsvešinātības uz attiecībām

Pirmo reizi runāt par kvīru identitāti, pašpieņemšanu un kaunu Ģirts Estere uzdrošinājās, šķiet, 2021. gadā autobiogrāfiskajā izrādē “Best Friend”. Kustību materiāls balstījās gandrīz piecpadsmit gadu garumā rakstītā dienasgrāmatā, kuras rakstīšanas impulss radās no urdošas vēlmes atzīties, ka viņš ir iemīlējies savā klasesbiedrā – heteroseksuālā puisī. Turpmākajos darbos jautājums par identitāti jau tika formulēts tiešāk, runājot par dzimtes neviennozīmīgumu, atsvešinātības sajūtu un vēlmi būt brīvam. Katrs nākamais darbs turpina meklēt atbildes uz jautājumiem: kā būt ķermenī, kuru citi mēģina nosaukt, klasificēt un izskaidrot? Kā būt pasaulē, ja nejūties tajā ieraudzīts? Vēlāk praksē parādās arī mēģinājums šo atšķirību ne tikai aizstāvēt, bet ar to veidot attiecības.

Šī pāreja no sevis aizstāvēšanas uz attiecību veidošanu īpaši spilgti parādījās “Apskāviena praksē”, kur Ģirts Vērmanes dārzā rozā kleitā ar zīmi “Apskausi mani?” aicināja garāmgājējus uz apskāvienu. Savukārt darbs “Shame. Initiation” un tā turpinājums “You Are My Sister” pievēršas kaunam, dehumanizācijai, līdzcietībai un nenormatīvu ķermeņu pieredzei.² Performanci “Māsa, tagad es esmu putns” iespējams skatīt kā vienu posmu plašākā praksē: no atsvešinātības un kauna uz pašreprezentāciju, redzamību un attiecībām ar otru.

Par rūpēm

Pētniece Rebeka Tedmena norāda, ka kvīru performance vēsturiski ir palīdzējusi veidot kopienas saites un kolektīvās izdzīvošanas un pretestības formas. Vienlaikus mūsdienu kvīru performancē arvien nozīmīgāka kļūst rūpju ētika – ne tikai kā tēma, bet arī kā pieeja, kā tiek veidots darbs, kopiena un attiecības ar skatītāju.³

Man šķiet, ka Ģirta Esteres performancē rūpes sasaucas ar to dāsnās mākslas ideju, par kuru runāju sākumā, taču tās šeit nav sentimentāls žests. Rūpes izpaužas kā uzmanība pret otru cilvēku, pret viņa ievainojamību un tiesībām pastāvēt ārpus normatīva priekšstata par to, kā ķermenim vai identitātei būtu jāizskatās.

Viens no mākslinieka dienasgrāmatas ierakstiem ir veltīts Stambulas konvencijai un Latvijas publiskajai telpai. Šeit personiskais materiāls tieši sastopas ar politisko realitāti. Diskusijas par iespējamo Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas spilgti parādīja, cik atšķirīgi sabiedrībā var būt priekšstati par dzimti, vardarbību un diskrimināciju. Tās atklāja arī to, cik atšķirīgi var tikt interpretēti jēdzieni, kas saistīti ar dzimti, diskrimināciju un cilvēka tiesībām, un kā šādas izpratnes atšķirības var veicināt aizspriedumus un naidīgu attieksmi pret cilvēkiem, kuru pieredze neatbilst vairākuma priekšstatiem.

Kas notiek ārpus mākslas telpas?

Pēc performances mēs iznākam “Ex Libris” pagalmā. Ģirts Estere joprojām ir spožajā grimā un kleitā, tikai aukstā vakara dēļ apsedzies ar mēteli. Garām iet divi vīrieši. Viņu reakcija uz Esteres izskatu ir nievājoša un agresīva. Estere pasmejas un pasaka kaut ko par to, ka viņi netiek pāri šķiršanās faktam. Šis mirklis mani sastindzina. Apbrīnoju Ģirta Esteres izkopto izdzīvošanas spēju, draudīgo situāciju pārvēršot humorā. Bet šajā pārejā no skatuves uz publisko telpu skaudri un sāpīgi kļūst redzams tas, par ko performance līdz tam runā netieši.

Mākslas telpa var radīt drošības sajūtu. Tā var dot cilvēkam laiku, uzmanību, skatītāju, kas ir gatavs klausīties. Taču pēc performances šī aizsargātā telpa beidzas. Ķermenis paliek tas pats, bet mainās telpa, kurā tas atrodas. Vai cilvēkam ir nepieciešama skatuve, galerija, festivāls vai cita droša radoša telpa, lai viņš drīkstētu būt redzams? Māksla var radīt telpu, kurā iespējams izmēģināt citādu esamības veidu, bet kāpēc ikdienas publiskā telpa šo iespēju joprojām apdraud?

Atgriežoties pie dāsnās mākslas, varbūt tās būtiskākais dāsnums ir tieši šis: ļaut otram būt blakus, nepiedāvājot gatavu skaidrojumu. Ģirts Estere mums šo telpu uz kādu brīdi atver. Un varbūt ar to arī pietiek, lai mākslā varētu patverties.

1 Ģirta Esteres izmantots formulējums darba “Māsa, tagad es esmu putns” anotācijā https://www.fazeevents.lv/event-details/masa-tagad-es-esmu-putns/. 
2 Ķirķis, Juta Ance. Nelūgtais pakalpojums: Ģirts Dubults “Apskāviena prakse”. 24.10.2022. Pieejams: https://theatre.lv/lv/nelugtais-pakalpojums-girts-dubults-apskaviena-prakse/. Skatīts 23.09.2026.
Par ceremoniju “You Are My Sister” (2026) Stokholmas Mākslu universitātē – https://www.skh.se/english/news/events/events-spring-2026/makor-anchor/ceremony-you-are-my-sister/. Skatīts 23.09.2026.
3 Tadman, Rebecca. Who Cares?: Ethics and Practices of Care and Making Change in Contemporary Queer Performance Production. Contemporary Theatre Review, 2023, 33(1–2), pg. 61–79. Pieejams: https://doi.org/10.1080/10486801.2023.2173598

*Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja. Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu laikmetīgās dejas horeogrāfijas specialitātē, un Liepājas Universitātes rakstniecības maģistrantūru, kā arī studējusi jauno mediju mākslas programmā.

Titulfoto autors: Andrejs Strokins