Marija Zenčenkova

Šoreiz viss bija citādi. Ziniet, kā? Bez sākuma un bez beigām. Mēģinot izskaidrot sev šīs sajūtas, jo fiziski jau katrs festivāla darbs beidzās kā pienākas – ar paklanīšanos, aplausiem un ziediem –, es paliku ar vienu vienīgu atslēgvārdu – patiesīgums. Stāstu, kustību, vārdu, ideju, domu, emociju, faktu, skatienu, ieceru patiesīgums, kas savukārt var būt jebkāds – amizants, neērts, satriecoši skaists, vienkāršs, dziļš, tiešs, smalks, sarežģīts, saistošs, īsāk sakot – dzīvs. Jā – tieši tā! Katra performance kā dzīve, pasniegta uz skatuves. Dzīve kā process, kas patiesībā nekad nebeidzas, bet tikai transformējas. Mani pārsteidza šī atklāsme, un galvā skanēja: “Beidzot!” Beidzot deja ir pamanījusi savus skatītājus un neskatās uz tiem no augstāka pakāpiena, beidzot ir pieņēmusi un parādījusi pasaulei arī savus trūkumus un nepilnības, beidzot auditorijā bija ne tikai horeogrāfi un dejotāji, bet arī nekad neredzētas, nepazīstamas sejas, beidzot mēs – skatītāji un mākslinieki – esam mainījušies.

Es gribu atzīmēt faktu, ka ir mainījusies abpusējā attieksme – it kā starp skatītājiem un māksliniekiem būtu nobrukusi neredzama siena, kura vairs netraucē saprasties; ir palikusi tīra māksla, kuru vēl vairāk gribas apbrīnot un pētīt.

Te būs neliels ieskats festivāla vienas dienas programmā.

Horeogrāfe Alise Madara Bokaldere, Latvijas Kultūras akadēmijas šī gada absolvente, ar darbu “Manu acu tulkojums” atklāja vienu no festivāla dienām Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Pie sava darba apraksta programmiņā autore atzīmē: “Izrāde ir balstīta tajā, ko es redzu,” un uzdod jautājumu skatītājiem – ko tie redz, ko tie pamana? Es atbildēšu.

Es pamanu visu, bet, jāpiebilst, tikai tad, kad apstājos no ārējā skrējiena un fokusējos uz to, kas notiek iekšā. Tad es pamanu – visas sajūtas, manas un svešas, nejauši noķertas; tad es spēju atšķirt, vai emocijas kontrolē mani, vai es – savas emocijas. Tas pieprasa pacietību un spēku. Man palīdz klusums, tāpat kā Tev. Tu saki – klusums ir pamats kustībai, un es piekrītu – gan iekšējai, gan ārējai kustībai.

Alises darbā piedalās divas spēcīgas dejotājas – Jana Jacuka un Laura Kušķe. Viņas ir nedalāmas, abas ir viens vesels organisms – cilvēks. Nepārtrauktais emocionālās koncentrēšanas un fiziskās kontroles darbs, kura laikā dejotājas atrodas “kontaktā”, atļāva skatītājiem izelpot tikai pašās beigās kopā ar dalībniecēm. Apbrīnojami, ka ķermeņi runā skaļāk par vārdiem un vēstījums ir nolasāms pirmajās minūtēs. Dzīvais vokālais pavadījums papildināja izrādi un apstiprināja manu spriedumu, ka horeogrāfei bija ļoti skaidra vīzija, ko un kā teikt skatītājiem.

“Viņa dejo” uz skatuves ir neiedomājama kombinācija – horeogrāfe Santa Grīnfelde, dejas kritiķe Inta Balode un scenogrāfe Krista Briģe. Viņas runā, dejo, pēta, meklē risinājumus, rada mākslu mākslā, runā ar skatītājiem, fantazē un performē par kustību un deju, par radīšanas procesiem, par svarīgāko un nopietnāko ar fantastisku humora izjūtu. Var rasties sajūta, ka pārāk daudz procesu priekš vienas izrādes, bet es teikšu – nepietika. Gribējās vēl un vēl vērot, klausīties, iedziļināties, piedalīties un… smieties par viņām un caur viņām par sevi. Jo viss, ko viņas sadarīja, bija tik patiess un dzīvs – viņas bija tik atklātas, neko netēloja. Mākslinieki tik reti publiski stāsta par to, kā rodas viņu darbi, kā ne vienmēr tur valda apgarotības un iedvesmas atmosfēra, par savām šaubām, par to, cik komiski tie paliek savā vēlmē būt pamanītiem un kam ir gatavi, lai to panāktu.

Varbūt maldos, bet vēlos ticēt, ka tieši šī izrāde satuvināja mākslu ar skatītāju. Cerams, šo izrādi varēs pieredzēt vēl.

Turpmākajā dienas gaitā bija skatāmi vairāki horeogrāfijas darbi procesā.

Ilzes Zīriņas “Klusais gids” ir sākums darbam, kuru viņa pati izdzīvo kā tūriste un kā gids vienlaikus. Horeogrāfe piedāvāja skatītājiem pavērot atšķirību starp kustību, kas veidojusies no intuīcijas, un kustību, kuru veidojis intelekts. Milzīgs iekšējais darbs ar sevi, jo īsā laikā jāpārslēdzas no stāvokļa uz stāvokli un jāļauj ķermenim translēt gan intelekta, gan intuīcijas idejas. Pārsteidzoši, ka novērojumu gaitā uz skatuves es redzēju divas atšķirīgas personības un divas dažādas kustību kvalitātes. Interesanti, kā šī izrāde attīstīsies tālāk, jo bija skaidrs, ka vēstījums šim ceļojumam nav tikai par sākumpunktu attiecību pētījumu.

Dmitrija Gaitjukeviča “Nr. 12” darba sākumu, kuru prezentēja festivāla “Laiks dejot” ietvaros, izdejoja Aldis Liepiņš; tas bija ļoti konstruktīvs, intriģējošs, spēcīgs un dramatisks sākums. Piedāvātās pirmās 10 darba minūtes spēja piesaistīt uzmanību un likt domāt, kāds būs turpinājums. Efektīgs tīzeris topošai izrādei.

Festivāla dienu noslēdza horeogrāfes Elīnas Lutces darbs, par kura nosaukumu es šaubos, jo, parādoties uz skatuves, viņa teica – “Aizmirstiet visu, kas rakstīts programmiņā” (tur bija pieteikts “Brīvais laiks”). Elīnas performanci es uztvēru kā strukturētu improvizāciju, kuras laikā horeogrāfe pēta sevi un savu brīvo laiku attiecībā pret viņai apkārt esošām mehāniskām ierīcēm – tādām kā elektriskā tējkanna, telefons, modinātājs, elektriskā zobu birste, tosters. Šis darbs man lika padomāt par tēmu – vai ar mehāniskām ierīcēm, ar kurām šodien ir pārpildītas mūsu mājas, mēs tiešām jūtamies mazāk noslogoti un brīvāki? Vai tas tējkannas klikšķis – signāls, ka ūdens ir uzvārījies,– patiesībā nerada manī trauksmes sajūtu?

“Laiks dejot” šogad bija jauns, daudzveidīgs, svaigs, motivēts. Pastāvēs, kas pārvērtīsies, – ko arī novēlu turpmāk.

Titulfoto: skats no izrādes “Manu acu tulkojums”, foto Margarita Germane