Patiesi augstvērtīgiem mākslas darbiem nav noilguma. Par baletu “Gulbju ezers” Aivara Leimaņa inscenējumā

Regīna Kaupuža

Aicinājums izteikt pārdomas par Pētera Čaikovska baleta “Gulbju ezers” jauniestudējumu Latvijas Nacionālajā operā un baletā, kura pirmizrāde notika šā gada 2. septembrī mākslinieciskā vadītāja un baletmeistara Aivara Leimaņa inscenējumā, saglabājot Mariusa Petipā un Ļeva Ivanova oriģinālo horeogrāfiju, vēlreiz un vēlreiz lika man pārdomāt, ka patiesi augstvērtīgiem mākslas darbiem nav noilguma. Tie vienkārši dzīvo un runā ar mums pāri laikam.

Man “Gulbju ezera” izrāde ir kā renesanses laika Rafaela vai Nīderlandes zelta laikmeta Rembranta gleznas, kuras gribas skatīt vēl un vēl, neatkarīgi no tā, kurā pasaules mākslas muzejā tās izstādītas. Tās vienmēr būs mūsdienīgas, jo arvien spēj aizraut ar savu profesionalitāti, rokrakstu,  noslēpumaino krāsu spēli un vienkārši piedāvāt cilvēkiem iespēju dalīties viedokļos, domāt, reflektēt, spriest un gūt neizsakāmu gandarījumu no redzētā.

Tieši tāpat var klausīties mūziku, ko 1876. gadā komponējis viens no izcilākajiem vēlā romantisma perioda komponistiem Pēteris Čaikovskis. Savukārt 1895. gadā “Gulbju ezeru” nemirstīgu padarīja baletmeistaru Mariusa Petipā un Ļeva Ivanova izsmalcinātais horeogrāfiskais ietērps, kas kopš tā laika nenoiet no pasaules baleta teātru skatuvēm un ir baleta mākslas šedevru virsotnē.

Baletam “Gulbju ezers” piemītošo īpašo panākumu noslēpumu, kas liek to atkal un atkal iestudēt  pasaules teātros un arī pie mums Latvijā, manuprāt, vispirms nosaka leģenda, kuras tēma, lai arī sena, vienmēr būs mūsdienīga, saistoša un laikmetīga, jo vēsta mums par cilvēka mīlestību, uzticību, nodevību, ļaunumu, maldiem un piedošanu un ļauj skatītājam izrādē būt klātesošam, aizrauties un piedalīties ar savām emocijām domām un secinājumiem.

Otrs neapšaubāms iemesls, protams, ir trīs ģēniju meistardarbs. Čaikovska ģēnija radītās  mūzikas fenomens, Petipā horeogrāfijas stilistiski izjustais graciozo līniju rokraksts un režisoriskais risinājums, kā arī Ivanova dziļi muzikāli izjustais un slāvu teiku iedvesmotais simboliskais vēstījums baletā apbrīnojami sakausējās vienā veselumā.

Kopš pirmizrādes balets ir piedzīvojis neskaitāmus iestudējumus, kas bijuši gana uzticīgi Vladimira Begičeva, savulaik Maskavas imperatoru teātru pārvaldnieka un aprakstnieka, un Vasilija Gelcera, krievu baleta solista un pedagoga, radītajam libretam un Petipā un Ivanova horeogrāfijai.

Savukārt, vērtējot 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā radītās baleta versijas, nākas piekrist Guntas Bāliņas viedoklim, ka “Gulbju ezers” atrodas un dzīvo nemitīgā pārveidē, kas prasa no veidotājiem erudīciju, pamatīgu muzikāli horeogrāfisko izpēti un nenoliedzami savu, neatkārtojamu, oriģinālu un spilgtu horeogrāfiskās partitūras risinājumu.

To spilgti apliecina 20. gadsimta pēdējās desmitgadēs un 21. gadsimtā pasaules teātros iestudētās  izaicinoši drosmīgās un spilgtās oriģinālās horeogrāfijas ar atšķirīgām libreta versijām. Pieminot vien Mata Eka, zviedru dejotāja, horeogrāfa un Kulbergas baleta vadītāja, 1987. gada “Gulbju ezera” iestudējumu un Metjū Borna 1995. gadā Sadler’s Wells teātrī Londonā iestudēto laikmetīgā baleta versiju, top skaidrs, ka laikmets un horeogrāfu radītie izaicinājumi paver jaunu skatījuma diapazonu un tātad arī jaunu iespēju slūžas, kas pieļauj citādu libreta vēstījuma interpretāciju un uztveri.

Vienlaikus nevaru nepiekrist, ka laiki mainās, bet klasika paliek un nezūd baleta oriģinālās versijas, kas no veidotājiem un dejotājiem interpretiem, prasa tikpat lielu un pamatīgu erudīciju, muzikalitāti  un klasiskā baleta horeogrāfiskās valodas izpratni.

Latvijas Nacionālās operas repertuārā “Gulbju ezers” ir kopš 1926. gada, kad tas tika izrādīts pirmo reizi. Līdz mūsdienām tapuši 15 jauni šī baleta iestudējumi un atjaunojumi, ko paveikuši septiņi Latvijas baletmeistari Aleksandra Fjodorova, Anatols Vilzaks, Alberts Kozlovskis (Liepāja), Osvalds Lēmanis, Helēna Tangijeva-Birzniece, Aleksandrs Lembergs un Aivars Leimanis. Iestudējumos liela vērība tika pievērsta Petipā un Ivanova horeogrāfiskā rokraksta un stila saglabāšanai, vienlaikus režisoriskie risinājumi attīstījās līdzi laika tendencēm, kas satura izpausmi tuvināja arvien dejiskākai formai.  

Savukārt baleta vizuālais noformējums – scenogrāfija un kostīmi – piedzīvojuši sešus nozīmīgus iestudējumus. Eduarda Vītola, Daiļa Rožlapas, Edgara Vārdauņa, Eldora Rentera, Līgas Purmales veidotās atšķirīgās un neatkārtojamās skatuves gleznas nodrošināja baleta ilgdzīvošanu. Katras izrādes vienreizīgumu sniedza dejotāji un mūziķi. Īpaši jāuzsver, ka baleta “Gulbju ezers” galvenās lomas ir katra vadošā dejotāja virsotne un Latvijas publiku lutināja patiesi neaizmirstami baleta mākslinieki, kurus joprojām apbrīnojam arī ar šodienas redzējumu. Anna Priede, Velta Vilciņa, Ināra Ābele, Lita Beiris, Inese Dumpe, Jūlija
Gurviča, Haralds Ritenbergs, Vladimirs Gelvāns, Genādijs Gorbaņovs,
Aleksandrs un Andrejs Rumjancevi, Viesturs Jansons – viņu vārdi Latvijas baletā ir leģendāri.   

Šodien prieks par to, ka “Gulbju ezers” pasaulē joprojām rosina baletmeistarus rūpēties par tā nezūdamību. Tiek radītas aizvien jaunas vizuālās versijās un aizvien izsmalcinātāk horeogrāfi pievēršas Petipā un Ivanova horeogrāfiskam mantojumam, veidojot savas horeogrāfiskās versijas, kas organiski iekļaujas baletmeistaru oriģinālajā rokrakstā.

Tieši tādi ir baletmeistara-inscenētāja Aivara Leimaņa horeogrāfiskie risinājumi. Tie apliecina meistara erudīciju un klasiskā baleta horeogrāfiskās valodas izpratni. Pie īpašām horeogrāfiskām veiksmēm atzīmējama “Krievu deja” baleta 3. cēlienā, kurā daudzkrāsainajai un dziļi emocionālajai Čaikovska mūzikai lieliski atbilst baletmeistara veidotā horeogrāfiskā partitūra. 

Augstu novērtējumu baleta inscenējumam sniedzis arī izrādes viesmākslinieks, Londonas karaliskā baleta solists Vadims  Muntagirovs:  “Esmu jau 13 dažādas versijas dejojis, kas vēl var būt citādi, un tomēr tas iespējams. Man ir ļoti interesanti dejot šo jauno versiju, tāpēc ka, no vienas puses, tas ir līdzīgi, taču ir tādi mirkļi, it kā dejotu jaunu baletu. Man pirmo reizi vajag izpildīt tik daudz lēcienu, ir liela fiziskā slodze, patīkami dejot.”

Iestudējuma starptautiskās radošās komandas vārdi jau paši par sevi apliecina kvalitāti. Izrādes horeogrāfa-inscenētāja Latvijas Nacionālās baleta mākslinieciskā vadītāja Aivars Leimaņa pieredzē ir vairāk nekā 19 horeogrāfiju un baleta inscenējumu Latvijā un ārvalstīs. Spānijā dzimušais un pasaules teātros pieprasītais scenogrāfs Huans Giljermo Nova guvis bagātu  pieredzi, veidojot scenogrāfijas baletiem Itālijas, Slovēnijas, ASV,  Brazīlijas un Spānijas teātros. Savukārt kostīmu mākslinieks Roberts Perdziola ir neskaitāmu baleta izrāžu kostīmu mākslinieks daudzos pasaules teātros. Radošo meistaru kopā visjaunākais ir gaismu mākslinieks Ainārs Pastars, bet arī viņš jau ir  ieintriģējis skatītājus ar savu izaicinošo un drosmīgo redzējumu LNOB baleta izrādē “(Ne)stāsti man pasakas” un pierādījis sevi akadēmisko gaismu veidošanā. Par Čaikovska mūzikas labskanību rūpējās Mārtiņš Ozoliņš, un Farhads Stade. Bet horeogrāfiskās valodas izteiksmību slīpēja LNB repetitori Inese Dumpe, Aiša Sila, Viktorija Jansone, Genādijs Gorbaņovs, Iļja Vlasenko, Sergejs Neikšins, Raimonds Martinovs. 

Pirmizrādē patiesu prieku izraisīja baleta 1. cēliens, kas noritēja vienā elpas vilcienā.  Scenogrāfija, kostīmi, gaismas bija tik ļoti vienotas un saskanīgas ar horeogrāfiju, mūziku, un dejotājiem. Visi, darbojoties vienā elpā, ievadīja skatītājus izrādes stāstā. Atzīmējams ir LNOB baleta repetitoru un pedagogu, kā arī pašu dejotāju un solistu darbs. Vadošo solistu Jūlijas Braueres un Vadima Muntagirova dueti iepriecināja ar dejotāju savstarpējo sapratni, vienotību tehnisko precizitāti un emocionālo atklātību. 

Slavenie gulbju skati tika izpildīti profesionāli precīzi. Lielākos publikas aplausus protams saņēma mazie gulbīši.

Baleta 3. cēliens pretēji 1. cēliena viengabalainībai pārsteidz ar bagātīgi daudzkrāsainu vizuālu krāšņumu. Dejotāju izpildījums iepriecina ar māksliniecisku profesionalitāti, precizitāti un  emocionāli vitālu enerģisku sniegumu.

Nobeigumā varu apliecināt, ka visas manas pārdomas par izrādes atjaunojumu raisa lepnumu par Latvijas Nacionālā baleta nezūdamību, tā profesionālo, mākslinieciski augsto līmeni un sniedz prieku izrādi skatīties kā Rembranta gleznu. 

Vēl tikai interesants fakts – ir piepildījies Ērika Tivuma 1984. gada recenzijā par “Gulbju ezera” septīto incenējumu izteiktais pareģojums: ”Nav šaubu, ka gadu ritumā mēs atkal no jauna būsim liecinieki baletmeistaru atkārtotiem mēģinājumiem saglabāt baleta klasikas mantojumu radoši”.  

Novēlu baletam un māksliniekiem radošu nākotni.  

Attēls: skats no izrādes, foto Andris Tone

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.