Sanita Duka

Recenzija tapusi projekta “Deja domā. Kā deju uztvert, saprast un aprakstīt” otrā posma ietvaros. Artura Sokolova darbs “Dzīves ceļi” skatāms šeit.

Video deja “Dzīves ceļi” ir Artura Sokolova, Latvijas Nacionālā baleta vadošā solista, horeogrāfiska kompozīcija, ko izpilda viņš pats kopā ar savu dzīves un profesijas partneri Juku Mijaki-Sokolovu. Tēma šim darbam ir par brīvību. Vai jau jūtat, kā pūš vējš? Iesim pastaigāties gar jūru.

Šodienas pasaule ir liminālā jeb sliekšņa stāvoklī, pelēkajā zonā, kur ierastais lietu ritējums ir atcelts. Liedags, kurā notiek deja, ir jūras slieksnis. Vide ietver arhetipus (jūra, bāka) un simultāni piedāvā vairākus abstraktus fonus – pelēks pret pelēku ir jūras un debesu klajs, trīs joslās bāla ir smilšu, kāpu, meža aina, klasiskajā renesanses perspektīvā ieturēts ir krasta un jūras līnijas saplūšanas fons. 

Pelēka, apmākusies diena. Labdien! Diena, kur tu esi? Novembris klusē. Jūra atbild – ššss… Vientuļš gājējs kaut kur ļoti tālu. Iet gar jūras krastu, iet savu dzīves ceļu. Skriešus skriet. Lai paspētu, lai neapstātos, lai pagūtu. Ko pagūtu? Noķertu? Sagūstītu?

Mūzika ieplūst ainavā, salēnina, tā ir meditatīva, tā ir kā ceļa pieraksti. Komponista Max Roomsky YouTube kanālā mūziku var noklausīties un redzēt pašu autoru pie klavierēm. Klavieres skan, augšējā reģistra arpedžo ir kā nejaušs, viegls pieskāriens. Tad sākas motīvs, tas tur savā varā, ved līdzi. Brīvība ienāk skanējumā. Viļņojums sakārtojas, bet nevis kā kārtība, bet kā rūpes, kā harmoniska un pilnskanīga dzīve un tās ceļi.

Brīvība. Burvju vārdiņš, tā ir caurspīdīga, neredzama, kad ir. Pamanīt to vieglāk, kad tā zaudēta vai ierobežota. Arī attiecībās riskējam pazaudēt savu brīvību. Attiecībās reizēm viss ir sarežģīti un samežģīti.  Cik droši ir tuvoties otram? Cik tālu sniedzas tā otra, cita brīvība. Kur tā šķērsos manējo? Kā būt kopā? 

Ieelpa, izelpa, rokas sadodas. Vai esam viens otru sagūstījuši? Vai iegūta ir jauna brīvība? Brīvība būt kopā. Skatieni noslēdz vienošanos, ieelpa-izelpa. Dejot. Vienkārši likt vienu soli pie otra. Atvēzēt roku, sniegties uz priekšu. Būt blakus otram cilvēkam, darīt to kopā. Blakus. Tik vienkārši.

Skatiens vēršas uz horizontu. Tā ir līnija, kas dabā ir pilnīga. Taisna. Paštaisna. Piedod, man vajag savu privāto telpu, visu, līdz horizontam, pilnu apli, savu. Savu brīvību. Piedod. Kamera griežas pilnu apli un tās redzeslokā palicis ir tikai viņš. Viņš iet, viņš ir, viņš dejo. Viņa ir palikusi neredzama, viņa ir pats skatiens. 

Kameras uzdevums ir nemirkšķināt un visu deju nofilmēt vienā gājienā. Video autori  Reinis Aristovs un Armands Začs, šķiet, arī piedalās dejā, kameras veidotajiem gājieniem ir sava horeogrāfija. 

Tikai, kad iets projām, var atgriezties. Viņa atgriežas, arī viņai ir pašai sava telpa.

Abu dejotāju tehniskā varēšana, daudzu gadu treniņš veidojis ķermeņa valodu, kas kustību pārvērš par neoklasisku dejas žestu. Dejotāji viens otru papildina un parāda brīnišķīgu partnerības izjūtu. Duetā pārliecina kustības izkoptība un īpašā elegance, kas ir  vienkārša savā patiesumā, sirsnīga un saprotama, uzrunājoša. Augstie pacēlieni arabeskā mijas ar zemajiem, tie ir cilvēciskas tuvības un savstarpējas izpratnes piesātināti. Nobeiguma augstais pacēliens uz vienas rokas un caur pirkstiem izlaistās smiltis ir metafora kopā būšanas nepanesamajam vieglumam. Atlaist pagājušo. Palikt. Ne aiz apvāršņa, vēl – aiz. Aiz aizdomām, aiz aizspriedumiem, aiz pirmā pārvarētā  “nevaru vairs”, aiz tūkstoš un pirmo reizi pateiktā “piedod”. 

Nevis piederēt, bet būt. Būt kopā. Stāsts nav par personīgo brīvību. Stāsts ir par mūsu un jūsu brīvību. Visām brīvībām. Kopā.

Sanita Duka studē Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kuratoru specialitātē Mākslas vēstures un teorijas nodaļā. Iepriekš studējusi pasākumu režiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Savukārt, Latvijas Universitātē – filozofiju. Papildinājusi zināšanas par teātra tehnikām un režiju pie Sergeja Ostrenko viņa vadītajā Laboratory of Stage Arts Rīgā, meistarklasēs pie Anatolija Vasiļjeva un viņa skolniekiem Dramatiskās mākslas skolā Maskavā (Школа Драматического Искусства), kā arī dažādās darbnīcās un festivālos Latvijā un ārzemēs. Pēdējā laikā interese fokusējusies uz vizuālo laikmetīgo mākslu, dejas un performances izpēti. 

Attēls: ekrānšāviņš no video