1. Home
  2. /
  3. Aktuāli, Balets, Recenzijas
  4. /
  5. Pasakas pirms miega. Par baleta viencēlieniem “Hamlets / (Ne)stāsti man pasakas”

Pasakas pirms miega. Par baleta viencēlieniem “Hamlets / (Ne)stāsti man pasakas”

Olga Dolina

Uz Latvijas Nacionālās operas un baleta lielās skatuves pirmizrādi piedzīvojuši divi viencēliena baleti: “Hamlets” Antona Freimana un “(Ne)stāsti man pasakas” Elzas Leimanes horeogrāfijā. Abi balstīti pasaules (Viljams Šekspīrs) un latviešu (Imants Ziedonis) literatūras klasikā. Abi – pilnasinīgi repertuāra jaunieguvumi, vēstījumā un noskaņā skaidri, vizuāli saistoši mākslas darbi. Un pat ja dažbrīd abi neiztiek bez pārgudrotas horeogrāfiskas liekvārdības, abi ir aizrautīgi, ambiciozi un viens otru papildinoši. Tās ir pasakas, pēc kurām jums diez vai sanāks ātri aizmigt. 

Teika par bultu

Antona Freimana “Hamlets” ir mūžīgs stāsts par izvēlēm un to sekām, likteņa spēkiem ar varas, atriebības, mīlas duetiem un trīsstūriem, visbeidzot – par tēviem un dēliem. Tas risinās smeldzīgā Sergeja Rahmaņinova klavieru miniatūru un komponistes Lindas Leimanes metāliski hipnotizējošu simfonisku eskalāciju fonā. Izrādes skaudrā, brīžiem asā un stihiskā, brīžiem pulsējoši trauslā audiālā pasaule ieskauj skatītāju savā vakuumā, no kura pēc priekškara nolaišanas nav nemaz tik viegli atgūties. Tik dažādu partitūru kontrastējoša līdzās pastāvēšana vienā stāsta laukā ar katru ainu kāpina fināla traģiku. Ne tikai simfoniskais, bet arī mākslinieciskais “Hamleta” noformējums ir viens no pārliecinošākajiem, ko pēdējā laikā nācies redzēt. Lakonisks un emocionāli iedarbīgs. Ja reiz izrādei būs lemts atvadīties no repertuāra (cerams, tas nenotiks vēl ilgi), tās scenogrāfiju droši varēs pārcelt kādā laikmetīgās mākslas galerijā. Operu skatuves noformējumā pieredzējušais mākslinieku duets MAREUNROL’S “Hamletam” veidojuši kostīmus un scenogrāfiju, ko izgaismojis gaismu mākslinieks Levs Kleins un papildinājis videomākslinieks -8.

It kā bez piesaistes laikmetam vai konkrētai videi, skatuvi / melno caurumu caurdur viens vienīgais elements – bulta. Veidojot precīzu riņķveida kompozīciju, prologā Hamlets (Kārlis Cīrulis) to palaiž horizontālā brīvībā, savukārt epilogā tā liktenīgi atgriežas, jau tēmējot viņa sirdī. Te bulta ir vientuļa, te bultu kinētisks kopums efektīgi nosēžas vairākos slāņos cauri visai skatuvei un varoņiem. Tieši bultu skulptūru kompozīcijas visveiksmīgāk risina Ģertrūdes un Ofēlijas nāves ainas. Bez lieki dramatiskām ķermeņa kustībām skatuves dibenplānā varones “aprij” gaismas un bultu mākonis. Bultu ka caurviju motīvu un galveno rekvizītu izrādē izmanto maksimāli daudz.  Pat tad, kad kordebalets, stājoties garā rindā, ar bultām zīmē apļus līdzīgi kā Holivudas zelta laikmeta rēviju mūziklos. Vai minēju, ka vienā masu skatu ainā dejotāju galvassegas ir veidotas no apjomīgiem bultu pušķiem, un gribot negribot nākas klusītēm lūgties, lai mūsu kordebalets notur nepieciešamo distanci…? Šāda nianse līdzās grafiski apjomīgiem samuraju stilistikā veidotiem kostīmiem (sēžot skatuves tuvumā, var redzēt, ka dejotājiem pacēlienu piepildītajā horeogrāfijā tie nav īpaši ērti) izraisa pārdomas. Toties stopkadros – Agneses Zeltiņas izrādes fotogrāfijās – viss izskatās tik efektīgi, ka bildi gribas piekārt pie sienas. 

 MAREUNROL’S ir savs izteikti arhitektoniskais modes rokraksts, kuru nevar sajaukt ne ar vienu citu, turpretī jaunā horeogrāfa rokraksts (Antonam Freimanam aiz muguras ir dalība baleta “Ugunī” horeogrāfijas veidošanā) vēl tikai sāk kristalizēties. Tāpēc dažbrīd vizuālā estētika steidzas pāris soļu priekšā kustību valodai, kura vijas cauri ainām līdzīgi ātrrunas vingrinājumam – dažbrīd viss norit gludi un skaisti, bet dažbrīd, atkarībā no dejotāju “iesildīšanās” pakāpes un noskaņojuma, neveikli buksē. Nepārprotami, iestudējuma autors Šekspīra klasikas grāvēja problemātiku ir izpētījis ar maksimālu atdevi. Vēl vairāk – jāpateicas par skaidru izrādes tēlu attiecību struktūru: pieci galvenie varoņi, plus galminieku masa darbojās deviņās ainās ar prologu un epilogu, kuros vairāk vai mazāk precīzi nolasāmi konkrēti notikumi.

Lugai ir bezgala daudz apakšslāņu un klupšanas akmeņu, par kuriem baleta autors zina ļoti labi un kaislīgi vēlas tās iekļaut stāsta horeogrāfijā visus un uzreiz, bet tas ne vienmēr spēlē par labu horeogrāfijai – gan skatītāja uztverei, gan arī dejotāju sniegumam. Viņu ķermeņi alkst pēc viegluma un brīvības, ko īsti nespēj translēt. Lai gan šādu nepilnību varētu nolasīt arī citādāk: kurš tad no lugas varoņiem bijis iekšēji brīvs? Ja nu vienīgi Ofēlija (Marta Ozoliņa), kuras Hamleta pavedināšanas deja (izrādē Ofēlija ir Rēga izdomāts manipulācijas rīks, lai dēls beidzot nostātos viņa pusē) ir gracioza, bet dueta līnijas – elegantas un plūstošas. Varas un greizsirdības trijstūris Klaudijs-Ģertrūde-Rēgs (Aleksandrs Osadčijs, Aleksandra Astreina, Sergejs Neikšins) liek par sevi atcerēties ar haotisku roku un kāju vicināšanas diagonāles gājienu un agresīvu pacēlienu tūrēm. Desertā – pūļa pārskrējieni, spirālveidīgas sekvences, visbeidzot ilustratīvie slow motion kautiņi Hamleta atriebības ainā, kas atgādina kulta filmas “Matrikss” estētiku. Savā “Hamletā” Freimans ir pārliecinoši vizualizējis nemirstīgu un hrestomātisku personāžu galeriju, pieskāries viņu emociju un dziņu matricām. Jautājums, vai šī bulta trāpīs mērķī – skatītāja sirdī – ir tikpat subjektīvs, cik Šekspīra traģēdijas virsjēga – katram no mums sava. 

Varavīksni meklējot

Divu viencēlienu vakars sanāk noskaņas kontrastu pilns – no “Hamleta” tumšajiem zemapziņas labirintiem mūs kustības dzīvespriekā atgriež Elzas Leimanes variācijas par Imanta Ziedoņa “Krāsainām pasakām”. Tas ir ļoti sirsnīgs, personisks un sievišķīgs, brīžiem ironisks skats no malas uz balerīnas dzīvi un vienlaikus sentimentāls piedzīvojums. Kā jau visas pasakas arī šī nebūtu iedomāja bez prinča un princeses – Viņa (Artūrs Sokolovs) un Pelēkās meitenes (Alise Prudāne vai Jūlija Brauere). Izrādes krāsainajā audeklā Leimane ieauž jaunas dejotājas sevis meklējumu un atklājumu pilnu ceļojumu, vedot mūs viņai līdzi cauri baleta mākslas vēsturei. Katrai no septiņām Ziedoņa pasakām tiek pieskaņots savs baleta attīstības posms: no Saules karaļa Luija XIV baleta pirmsākumiem caur balto gulbju romantisma apoteozei līdz divdesmitā gadsimta haotiski atbrīvoto kustību kaleidoskopiem. Šī stilistiskā ceļojuma pieturpunkti ir tēlaini aprakstīti programmiņā, kas bez šaubām papildina uz skatuves redzēto, bet autores mērķis nav ilustrēt baleta rokasgrāmatu, drīzāk nodot krāsu emocionālo enerģiju caur pēc iespējas variablāku kustību amplitūdu. 

 Katras pasakas kustību partitūras kodols ir visnotaļ klasisks, bez revolucionāriem horeogrāfiskiem atklājumiem. Taču, apaudzēts ar mūsdienu mūziķu – Jāņa Šipkēvica (klavieres), Matīsa Čudara (ģitāra) un Kaspara Kurdeko (sitaminstrumenti) – audiāli košu skaņdarbu sēriju, balets triecas pretī skatītājam dinamiskas enerģijas vilnī. Šajā viencēlienā mākslinieku komandas darbs izskatās pat vēl saliedētāks un organiskāks nekā “Hamletā”, sākot tieši ar saasināti ritmisku skaņdarbu fonu. Mūzika variējas no ceremoniāli draiskulīgas “Dzintarainajā pasakā”, kurai seko kaislīga klavesīna un ģitāras iedvesmota “Sarkanā pasaka”, līdz nostalģiski melodramatiskai “Zaļajai” un savu kulmināciju sasniedz “Raibās pasakas” hipnotiskajā bungu rīboņā. Sēžot svinīgajos samta krēslos, pašam gribas kustēties līdzi un ik pa brīdim uzsmaidīt. Izrādes fināla punktu gan varētu pielikt agrāk, pirms ir pateikts par daudz. Kaut gan pasakas var stāstīt nepārtraukti, jo vairāk – tik azartisku mūzikas ritmu pavadībā. Horeogrāfe atgādina – stāstu stāstīšana un skatīšanās sniedz baudu, un Pelēkās meitenes bērnišķīga sajūsma, uzvelkot puantes, pat rūdītāko snobu var padarīt nedaudz labestīgāku. 

Izrādes laikā mūziķu trio skatuves dibenplānā pārvietojas ar kustīgas platformas palīdzību, bet fona krāsa mainās, ilustrējot konkrētu pasaku. Scenogrāfijas dižgara Andra Freiberga lakoniskais noformējums ir sava veida konceptuāls manifests: mūsdienīgā baleta iestudējumā nav nekā iedarbīgāka par tīras krāsas un minimālistiskas formas sakausējumu. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Gaismotājs Ainārs Pastars un videomākslinieks -8 šo krāsu, skaņu un formu sinerģiju izceļ ar vēl jaudīgākām kontūrām. Jāatzīmē arī Madaras Botmanes klasisku baleta kostīmu skulpturālas interpretācijas. Hrestomātiskās baltās pačkas šeit līdzinās kaut kam pa vidu starp Pavlovas bezē kūkām un presēta sniega pikām. “Sarkanā” vīriešu kvarteta dejā melna samta krinolīni atgādina šaha figūriņas, bet “Zaļie” meža putni pas de quatre sekvencē top vēl noslēpmaināki, kad tilla svārku odere pārtop par improvizētiem spārniem. 

Meklējumu ceļš līdz “Zilajai pasakai” – varones “inaugurācijai”, šajā gadījuma saplūšanai ar “kailo” domubiedru masu finālā, ir atklājumu pilns. No iezubrītas kustību ābeces pie baleta stieņa līdz drudžaini atbrīvotiem ķermeņu manifestiem. “(Ne)stāsti man pasakas” ir balets par zinātkāru pelnrušķīti, kuru vēlme dejot pārvērš princesē. Neizpaliek arī meitenes uzstājīga dzīšanās pēc sava prinča, bet –  neceliet paniku, mieru, cienījamās feministes! Finālā horeogrāfe nomierina: “Tā bija ilūzija, ka ir kāds jāmeklē. Viss bija tepat, spēks mīt viņā pašā.”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.