ENERĢIJAS UN ATRAKCIJAS JEB VĪRIŠĶAIS UN SIEVIŠĶAIS DEJĀ

Dita Eglīte Inta Balode

Dita Eglīte Inta Balode

Vietas septiņiem jaunajiem, kas divās tūrēs mums rādīja savus darbus šoreiz nedosim gan. Tas pagaidām nav ieteicams. Ir lieliski, ka jaunajiem jau uzreiz pirmajā gadā pēc akadēmijas beigšanas, ir dota iespēja turpināt nodarboties ar savu profesiju. Viņi ir laicīgi paķerti aiz rokas, pirms dzīves proza spiež meklēt citus ceļus. Šāds projekts dod iespēju katram sev kārtīgi pajautāt – vai es to gribu, vai esmu gatavs būt horeogrāfs arī bez skolas sola drošības aiz muguras. „Jaunie nāk!” ir neliels tramplīns, no kura var sākt atsperties, bet arī nošļukt nost, lai vēlāk nemocītu sevi ar pārdomām par to, vai es reiz būtu bijis varens vīrs vai sieva. Par ilgtspējīgu horeogrāfu var būt visi „Jaunie”, taču jau tagad ir redzams, kurš gatavs pielikt pūles un riskēt un kurš domā, ka būs jau labi.

PAR KONTEKSTU

Kārtējo reizi skatoties īsākus darbus „sērijā”, domāju par to, cik lielā mērā katru no tiem uztvert traucē vai palīdz konteksts – respektīvi, darbi, kas redzami blakus. Noskaties vienu, otru un jau sāc salīdzināt, kurš tev patika labāk – pirmais vai otrais… Kaut gan attiecībā uz pašu darbu, tas taču laikam ir stulbi, kamēr no skatītāja viedokļa – tikai cilvēciski.

Kā Tu domā, vai prasības uz katru nākamo aug, jo jau apnicis, jau nogurums utt. Vai gluži otrādi, sāc aizvien vairāk piedot, jo gaidas sarūk, jo uztvere kļūst aizvien izklaidīgāka? Man laikam salīdzināšana notiek stāstu izdomāšanas veidā. Piemēram, 8. marta vakarā bija pavisam skaidrs, ka vakara tēma ir vīrišķais un sievišķais dejā un vispār: 4 vīrieši, 1 sieviete, ieskats tajā, kādiem pieņemts būt Latvijas vīriešiem un ko tā dēļ dara sieviete.

Prasības laikam gan, vismaz man, neaug, katram jaunam teātra vai dejas stāstam es atdodos kā  balta lapa. Kaut arī ir visādi foni un konteksti… Taču arī es pārsteigta secināju, ka laikmetīgajai dejai tomēr netipiski „Jaunie nāk 2” vakarā vīriešu ir baigais pārsvars. Interesanti, ka tieši tas komplektā ar 8. martu bija radījis Tavu kontekstu.

HOREOGRĀFS UN (VAI) REŽISORS

Pašai par pārsteigumu, abās jauno horeogrāfu sērijās tomēr nevaru pateikt, ka kādu no darbiem gribētos īpaši izcelt, kaut katram no tiem piemīt kas īpašs, oriģināls un savs. Jūtams, ka tie ir autordarbi, kuros izpildītājs ir arī horeogrāfs un režisors.

O, viena no manām mīļākajām tēmām: horeogrāfs un režisors. 🙂 Tātad Tu saki, ka dejai vajag režisoru, ja ne gluži no ārpuses, tad horeogrāfam ir jābūt režisoram? Kas tādā gadījumā ir režisora funkcijas atšķirībā no horeogrāfa? Ko dejas izrādes režisors māk tādu, ko nemāk horeogrāfs?

Varbūt tikai manā galvā dejas izrādēs horeogrāfiju atdalu no režijas. Droši vien dabā dejas izrādēs režiju no horeogrāfijas nebūtu nemaz tik viegli atdalīt. Taču es iztēlojos, ka horeogrāfa darba lauks ir kustība telpā un laikā, bet režisors to visu izkārto secībā, gaismā, dekorācijās utt. Salīdzinot ar valodu tas būtu – horeogrāfija kā vārdi, bet režisors saliek pieturzīmes. Jo tikai no tā, cik veiksmīgi salikti komati, daudzpunktes un iekavas, būs atkarīgs tas, vai es piedāvātos vārdus spēšu salasīt iecerētajā jēgā. Bet tas neizslēdz iespēju horeogrāfam pašam būt arī režisoram. Taču – diez vai iespējams otrādi.

Pieturzīmes liek tad, ja grib ļoti skaidru un viennozīmīgu jēgu izdabūt cauri, bet, ja salīdzinām ar dzeju, tur punkti un komati dzīvo pavisam citu dzīvi vai nedzīvo nemaz. Jēga jau ir un rodas tāpat tikai komunikācija tāda līdzdalīgāka un nozīmju lauks plašāks. Par šo tēmu jau var ilgi runāties…

 KAD PIEDZIMST HOREOGRĀFS?

Runājot par izcelšanu – kad, Tavuprāt, ir tas mirklis, kad var just, zināt, nojaust, ka viņa vai viņš būs horeogrāfs, kurš darīs horeogrāfa darbu (nevis palīdzēs režisoram teātrī darīt to, ko režisors pats arī varētu, ja vien mācētu 🙂)? Studiju laikā vai vēlāk, kad jau redzama mērķtiecīga izvēle, vai varbūt tad, kad darbus sāk novērtēt, kad mēs ar Tevi sakām, ka ir labi, kad Audronis Imbrasas uzaicina izrādi uz savu festivālu Viļņā?

Par šo nekad neesmu domājusi. Jocīgi. Vai nav tā, ka par visu svarīgāk ir darīt lietas, kas tev ir svarīgas un interesantas? Atzinība un novērtējums, protams, arī ir nepieciešams jebkurā, ne tikai radošā jomā. Tomēr ne mēs, ne Audronis nebūs centrālā mēraukla. Mērauklai vajadzētu būt kompleksam, kas sastāv no gandarījuma, baudas radīšanas procesā un atzinība no autoritātēm. Horeogrāfam klāt vēl varētu būt tīri ķermeniska jeb fiziska bauda no pašas kustības (to iztēlojos kā lidojumu).

„IZVĒLE”

Analizējot katru no darbiem atsevišķi vismazāk pārdomu laikam raisīja Edgara Šļakota „Izvēle”. Tu domā, ka maz pārdomu ir slikta zīme? Vai arī šī izrāde bija vairāk dejas nekā idejas izrāde? Nē, šādi es sen jau vairs nedalu. Esmu iemācījusies, ka laikmetīgās dejas izrāde var ietvert jebkādus izteiksmes līdzekļus neiedomājamās kombinācijas un proporcijās. Tikai centrā jābūt vismaz vienam ķermenim, kurš veido attiecības ar laiku, telpu, skatītāju u.c.

Šķiet, ka Edgaru nodarbinājis tikai viens jautājums jeb paradokss – „izvēlēties” dramatiski mistisku noskaņu, kas rodas starp redzamā un neredzamā pretnostatīšanu vai tikai redzamo, kas ar identisku kustību zīmējumu „pie pilnām gaismām” jau izskatās negaidīti komiski. Varbūt ir zīmīgi, ka tieši šī darba sākumā, kamēr skan tikai mūzika, bet acis vēl neko neredz – nočukstēju blakus sēdošajai Ramonai Galkinai: lūk, šo nekad neesmu varējusi saprast – kā viņi (gan dejotāji, gan aktieri teātros) pilnīgā tumsā spēj kaut ko redzēt un noorientēties… Un cik smieklīgi tas izskatās, kad mums parāda, kā tas reāli ar taustīšanos un lavīšanos uz pirkstgaliem notiek. Un tā laikam kādas divas reizes – tumsa un gaisma, tumsa un gaisma. Mainoties diviem muzikālajiem celiņiem. Tu laikam nepamanīji, ka pie stabiem uz grīdas bija tādas mazliet spīdošas līmlapiņas. Tu domā, ka viņš tad, kad bija īstā tumsa, gāja tādā pašā veidā, kā vēlāk mums rādīja? Ja nu viņš uzdevumu veica ļoti godprātīgi, tad varbūt, jo tas noteikti nav tas ātrākais, klusākais un drošākais veids, ka maldīties pa tumsu. Staba čamdīšana gan bija diezgan ticama. Man te paliek jautājums – vai tas bija domāts, kā ieskats tumsā vai arī kā meli par to, kas notiek tumsā?

Lieliski! Man patiktu domāt, ka var domāt, gan tā, gan šitā!

Nobeigums (vai atrisinājums), ja par tādu vispār var runāt, paliek it kā atvērts. It kā jau – ko tur daudz „noslēgt”, „izvēli” droši vien vajadzēja izdarīt jau skatīšanās laikā. Bez šī vizuāli ārējā apraksta, jāpiezīmē gan, ka Edgars Šļakota mēģināja strādāt arī ar iekšējo enerģiju, tuvplānā „magnetizējot” skatītāju uzmanību. Kaut kādu noslēpumu viņam pilnīgi noteikti izdevās pārraidīt un man patika būt viņa kompānijā.

Vai man tā izklausās vai tomēr Tavos vārdos skan zināma skepse – „kaut kādu noslēpumu”, „mēģināja strādāt”? 🙂 Lai es tikai neķidātu Tevis teikto, te būs mana vīrišķā/sievišķā vakara versija. Edgars Šļakota ir vīrišķīgs vīrietis. Precizēju – es gan viņā, gan viņa darbā saskatu vairākas stereotipiskas pazīmes vīrišķīgumam Latvijas kontekstā. Jaunais horeogrāfs ir gana gara auguma, muskuļots, ar nopietnu, intravertu dejas izteiksmi. Viņa dejotāja pagātnē nav balets vai manierīgās sporta dejas, bet gan hip-hops. (Par to izrādes laikā arī es aizdomājos!) Edgara Šļakotas darbā „Izvēle” dejotāja trauslums, nedrošība un vēlme kaut ko mainīt sākotnēji notiek tumsā. Tas, ko mēs redzam, ir domājoša jauna vīrieša mugura, varbūt daļa no profila. Īsts vīrietis paliek noslēgts un stingrs, viņam ir bagāta iekšējā pasaule, bet man kā sievietei pieejas kods uz to nav pieejams. Taču varu saprast un novērtēt jaunā horeogrāfa spēju ideju izturēt līdz galam, nebaidīties būt par maz izklaidējošam, nekrist kārdinājumā sarīkot skatītājam kādu ķermeņa veiklības demonstrējumu. Par spīti šķietamajai statikai, redzams, ka „Izvēle” nav viegla un dejotājs savu darbu veic atbildīgi – viņa kaklu sāk klāt sviedru lāsītes.

Latvijas laikmetīgajā deja visai reti ir darbi, kas mēģina strādāt ar tīriem kustības un telpas grafikas elementiem. Edgara diplomdarbs „Dievlūdzēja šoseja” bija gana kustīgs un dinamisks, kāpēc gan lai tagad neizmēģinātu šādu minimālistiskāku pieeju. (Lūk! Gribas tomēr kontekstu izmantot arī Tev!) Turklāt laikmetīguma iespaidu palielina mūsdienu mūzikas izmantojums, kurai atšķirībā no dažiem citiem darbiem ir arī kāda dziļāka sasaiste ar izrādi. Vai Tu varētu raksturot – tieši kāda? Nemaz nemeloju sakot, ka šajā vietā gaidīju no Tevis tieši tādu jautājumu. Domāju, varbūt labāk tā nerakstīt, lai pēc tam nebūtu jāatbild, bet tad nolēmu būt gatava izaicinājumam, pie viena aktualizēt to, cik bieži mēs izsakāmies pārāk vispārīgi. Tātad mans skaidrojums – ja izrādei nomainītu mūziku, tā būtiski mainītos (salīdzinājumam „F1”, piemēram, piedzīvotu tikai niecīgas izmaiņas). Otra lieta – „Izvēlē” mūziku varēja redzēt dejotāja ķermenī. Arī šis izteikums nav ļoti skaidrs, bet to tiešām var redzēt, vai dejotāja ķermenis dzird vai nedzird konkrēto skaņdarbu. Trešā lieta, ka pārmaiņas mūzikā sakrita ar pārmaiņām skatuves telpā notiekošajā. Nereti izrādēs mūzika ir kā radio skaņa virtuvē.

„F 1”

Komiskā intonācijā iekšējās enerģijas kontakts tika uzķerts arī Kārļa Boža „maģiskajā” acu skatienā. Viņa un Sergeja Taraseņa darbs „F1” par enerģijām un to jaudu man lika domāt ne tikai „fizikas” formulu pierakstos uz tāfeles (un uz ēkas dzelzs sijām spēles telpā)…

Redz, cik racionālā pasaulē mēs dzīvojam – tikko mums kāds parāda formulas, tā uzreiz liekas, ka ir jādomā. Un ja vēl vīrieša cilvēki ar „maģiskām” sejām uz skatuves, tad jau ir cerības uz piepildītu vakaru.

Par ko Tu šeit ķiķini – par mani vai horeogrāfiem? 🙂

Ja godīgi, tad laikam gan par Tevi, gan horeogrāfiem, bet visvairāk jau pati par sevi. 🙂 Tu esi studējusi psiholoģiju un zini, ka visvairāk asinis uzvāra tas, ka redzi savas problēmas citos cilvēkos.

Arī šajā darbā izmantotā tumsa, kuras laikā tikšķ vien tikai kaut kāds metronoms vai hronometrs, rada negaidīti jaudīgu efektu – manī kā skatītajā pavīd tāds kā satraukums un ieinteresētība par to, kas būs.

Nu vai es neteicu – divi vīrieši tumsā, kaut kādi tehnoloģijas brīnumi, iespējams pat atbrauks pati Formula 1 un noindēs visus satrauktos skatītājus.

Bet formāli taču satraukumam būs arī pamats, jo izrādes otrajā pusē Kārļa Boža uzbļāvieni (uzrēcieni) dažiem skatītajiem publikā pārāk lielu omulību nerada.

Vai tad mēs mākslā meklējam omulību? Mēs taču meklējam izaicinājumu, pārsteigumu, JAUNO un ORIĢINĀLO, jaudīgo u.c.

Tu varbūt gribi, lai Tevi katru reizi izpurina. Es tomēr labprātāk parakstos uz noteikumiem, kur esmu vērotāja. Es te mēģināju ironizēt, jo mēdzu apsmiet kritiķus, kas izrādi nosoda par to, ka tur nebija nekā JAUNA. Bet, turpinot psiholoģijas tēmu, gan jau esmu pār to pašu kārti metama. Lieliski, ka gandrīz visi „upuri” īpaši nesatrūkstas. Taču iedomājoties, ka arī es varētu tikt šādi uzrunāta, apjaušu – mana reakcija varbūt nebūtu tik miermīlīga, jo izraisa vēlmi „pretdarboties”, piemēram, bļaut pretī. Un kā tas ietekmēt izrādi? Gan jau Kārlis arī izliktos, ka neko nav dzirdējis. Viens no „upuriem” sestdienas izrādē bija Mārtiņš Eihe, kurš starpbrīdī apgalvoja, ka iepriekš nekas neesot bijis saskaņots. Tomēr es atviegloti uzelpoju, apzinoties savu apdomību – jo neapsēdos pirmajā rindā.

Reakcija nāktu pat ļoti par labu. Es nekad nevaru saprast, kāpēc mēs sēžam un klusējam, ja kāds ar mums izdarās, kā viņš grib. Ja mākslā jau sen vairs nav aktīvs vecais līgums – „mēs rādām gaismā, jūs lūrat no tumsas”. Tad kāpēc skatītājs to turpina ievērot? Man kliedz virsū, es sēžu, mani uzskata par viegli paņemamu muļķi, es cenšos atrast idejisko dziļumu. Ļoti žēl, ka „pretdarbības” nebija, jo es, skatoties šo izrādi, atcerējos viena paziņas teikto: „Kad es jūtu, ka es sāku kļūt tāds ļoti lecīgs, es aizeju uz diskotēku, provocēju situāciju, dabūju pa purnu un tad es atkal esmu normāls.”

Nu bet Kārlis un Sergejs tādi mīļi puiši, negribas viņiem pa seju sist… Var pasmaidīt vienkārši – lai jau patrako. Man vismaz šķiet, ka nevajag ļauties provokācijām.

Ak, cik garlaicīga būtu pasaule, ja neviens nekad neļautos provokācijām! Nebūtu ne kredītu krīzes, ne jaunā platekrāna televizora, būtu tik tukšs mūžs.

10. marta vakarā pirmajā rindā sēdēja arī jauno horeogrāfu LKA „mamma” Olga Žitluhina. Kārļa ķīseļa atbrīvotībā „palaistais” ķermenis, Sergeja pūļu rezultātā kādā ainā ar joni tika iekrāmēts abu skolotājas klēpī. Teatrāli, simboliski un mīļi (jo Olga Kārlim tik noglaudīja galvu un smaidīja). Bet ko es iesāktu šādā situācijā? Vai es sajustos īpaši jeb kā upuris. Labi, ka „savējie sapratīs…”.

Vai Tavuprāt šāda rīcība liecina par profesionalitāti un spēju lieliski just situāciju vai arī tas ir kā divertisments, kas mūs izklaidē, bet kam nekāda sakara ar pieteikto enerģijas tēmu un izrādes attīstību?

Skaisti skan Tavs apzīmējums „divertisments”, bet es tomēr sliecos domāt, ka puiši eksperimentēja ar to, cik tālu var ietiekties kontaktā ar publiku.

Cik tālu iespējams ietiekties kontaktā ar Olgu Žitluhinu un Mārtiņu Eihi? 🙂

Runājot par  „savējie sapratīs” man atkal jādomā par vīriešu un sieviešu tēmu, uz kuras šoreiz esmu „uzsēdusies”. „Savējie” – tātad vīrieši sapratīs. Domāju, ka tā arī ir, jo es vidusskolā fiziku nemācījos un vispār jau sievietes no „mc kvadrātā” un citām formulām saprot tikai tik daudz, ka tajā veikalā tirgo kārumus. Sākuma ņemšanās pa tumsu kontekstā ar vakara trešo darbu (E. Šļakotas „Izvēle”) kļūst par metaforu dziļdomīgumam. Tumsā skan tādi kā hronometra klikšķi, kur abi laikam kaut ko mēra – cik ilgi tumšs, cik ilgi gaišs, cik ļoti skatītājs ir iespaidots no viņu zinātniskā pētījuma. Ietvars un paņēmieni, arī abu dejotāju kvalitātes pieļauj iespēju, ka „F1” ir izstrādāts un pārdomāts darbs, kurš patiesi iedziļinās fizikālos un emocionālos lielumos saistībā ar enerģijas atdevi un saņemšanu. Diemžēl viss izvēršas kā tāds gana uzpūtīgs numurs, kura dziļākā doma ir vainot skatītāju, ka viņi nedod ārā nekādu sadarbības enerģiju. Kārļa Boža uzbrēciens meitenei pirmajā rindā gandrīz izraisa kakla traumu – viņas galvas atpakaļ atmetiens ir spilgtākā izrādes epizode. Būtu jau jauki, ja mēs saņemtu provokatīvu darbu „Ko jūs te sēžat un gaidāt?”. Pārāk daudz melošanas un sataisīšanas un tad, kad neko lāgā nevar izdomāt, tad jāsāk grābstīties gar skatītāju gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tā teikt – nāciet, glābiet mūs, mēs esam labi, mums būtu ko teikt, ja vien mums nebūtu jāsargā īsta vīrieša tēls – skarbs, bet skaists, nikns, bet vājš, orientējas eksaktajās zinātnēs un autiņos (no vārda „auto” nevis „autiņš”) un neies jau ieguldīt pārāk daudz pūļu.

Lūk, cik dažādi „notiek” izrādes, atšķirībā no skatītāju reakcijām… Interesanti būtu tagad paklausīties pašus māksliniekus.

Patika abu puišu duets „krēslu ainā”. Ar runājošām acīm un runājošiem ķermeņiem. Patika, jo biju „apmānīta” ar iestudējuma nosaukumu. Ar sacīkšu formulu un fizikas formulām te izrādījās maz sakara. Toties mēģinājumi noskaidrot dejas izrādes un publikas enerģētiskās apmaiņas formulas gan notika visnotaļ enerģiski.

Var jau arī beigt pūsties un Tev te piekrist, bet kaut kā vismaz 8. marta vakarā bija pārāk daudz nicinošas attieksmes pret savu skatītāju un pārāk maz, ko aiznest sev līdzi, ko padomāt, ko sajust. Tikai to, ka viss ir baigi dziļi. Tomēr tas, ka šim darbam mēs abas esam veltījušas vairāk vārdu nekā citiem, liecina, ka esam ļoti iespaidotas. Vai arī, ka ļoti cenšamies atrast attaisnojumu, jo nepatīk jau par jauniem censoņiem izteikties kritiski.

🙂

„EPISKA DRĀMA”

Īpaša izrāde man šķita Evitas Birules „Episka drāma”. Iespējams tādēļ, ka kopā tika sastatītas it kā nesavienojamas lietas. Bet nesavienojamas tieši manos priekšstatos, ko var un ko nevajadzētu darīt uz skatuves.

Var darīt visu, bet vienmēr ir jautājums – kā? Vienmēr ir jautājums, vai mākslinieks darot visu, tiešām dara visu – piemēram, ja pīpē pa īstam, tad kāpēc nekakā pa īstam? Tas gan neattiecas uz lietu.

Absolūti fascinējošs man šķita Evitas nepātraukti nekurienē fokusētais skatiens un monotonā, tikai šķietami bezmērķīgā darbība jeb kustība.

Te nu sievietes varēja uzgavilēt, jo visas zināja, kas notiek. Evita Birule ir sieviete un katrai sievietei ir skaidrs, ko viņa domāja, veroties nekurienē un tikmēr pārlejot pienu un pārberot brokastu pārslas trīsreiz pāri malām. Varbūt vīrietim šis skatiens ir tikpat neskaidrs, cik man ir nesaprotamas Kārļa, Sergeja un Edgara dzīles. Ko lai dara? Kā lai skatos uz izrādēm ar universālu bezdzimuma lupu?

Tu zini, ka man bija pilnīgi vienalga, kur viņa veras. Es biju iekšā viņas stāstā. Bet paralēli manī noritēja „dzīva” diskusija” par to, kāpēc varētu vai nevarētu atļauties mīcīties pa ēdienu; vai šāda nepatika (pat sāpes) ir kaut kādos latvieša zemapziņas slāņos; vai varbūt tieši šādas manas izjūtas un pārdzīvojumi ir tas, ko vēlas horeogrāfe manī provocēt; vai tas, ka es zinu, cik ne-pārtikuši (kaut paēduši) tomēr ir gan jaunie, gan „vecajie” horeogrāfi, ir kā saistīts arī ar izrādi vai tikai kultivējies manā „slimīgā” uztverē; un vai gadījumā tieši tas nav labas laikmetīgās mākslas kritērijs – radīt skatītājā aktīvu skatīšanās pozīciju, lai kas tas arī nebūtu… Taču izrādē bija skaidri nolasāms vēstījums ar vēl skaidrāku finālu. Perfektā izpildījumā.

Pārdomas par ēdiena metaforu man nepavisam nenāca prātā, lai gan ļoti skaidri saprotu Tavas izjūtas. Man šķiet, ka tāda arhetipiska lieta, rotaļāšanās ar kuru tiek uztverta neviennozīmīgi, ir maize. Atceros savas spēcīgās izjūtas Elīnas Breices diplomdarbā „Ribas” – un tur tas bija darīts ar mērķi man to sajust. Te viss vairāk grozījās ap sadzīvisko pārtikas vietu, ap ikdienas rituāliem. Viņa jau ēdienu neizcūkoja, suliņu izspieda un izdzēra, pienu salēja bļodiņā, lai izēstu (mēs jau nezinām, kas notika pēc tam tumsā J). Turklāt tās krāsainās pakas jau vispār cilvēks neuztver kā ēdienu (teica gaļēdāja J). Man ļoti patika ideja par episkumu kā mājsaimnieces ciešanām, episkumu kā šausmām, kas dzimst no darbībām, kuras darām bez pieslēgšanās, no episkās vilšanās, kas rodas, ja brokastu pārslu loterijā atkal neesam vinnējušas naudu, bet tikai s… zīmodziņu. Ko citu darīt, ja ne apštempelēt savu neveiksminieces seju. Nevajag jau nevienu izcelt vairāk par citiem, bet Evitas precīzi izdejotā pacelies-pastiep roku-paņem-ieber-apsēdies deja šausmu filmu mūzikas pavadījumā ir iespiedusies atmiņā īpašāk kā cits redzētais. 

Cita starpā, ko Tu domāji apgalvojot, ka fināls bija skaidri nolasāmais? Kas tur tika skaidrs?

Es teiktu, ka cirvītis pusdiengaldā ir vienīgā izeja no monotonā dzīves apļa. Tai pat laikā iespējams domāt gan par slepkavību, gan pašnāvību, gan optimistiskākajā scenārijā – „ikdienas” saskaldīšana, lai izkļūtu no bezcerības loka.

 „GANDRĪZ KĀ MAIZE”

Tieši to pašu galdu un krēslu, ko saviem pārtikas „eksperimentālajiem ceļojumiem” izmantoja Evita, apspēlēja Roberts Muciņš, kaut gan viņa izrāde izteiktāks bija kustību enerģijas „ceļojums”.

Vai Tavuprāt minēto mēbeļu atkārtota parādīšanas atnes līdzi arī kādu nozīmi no Evitas darba un līdz ar to traucē Roberta darbam sākties tukšā vietā?

Nē, netraucē. Tikai liek atcerēties, ka bieži vien piefiksēju lietas, kas ceļo no vienas izrādes uz otru. Tā, piemēram, varētu veselu laikmetīgās dejas festivālu sarīkot par vadmotīvu izvēloties, piemēram, durvis…

Tu lieto vārdu „ceļojums” – vai tas norāda uz apļveida kompozīciju, t.i., horeogrāfi no kaut kurienes izbrauc, apskata pasauli un tad atgriežas atpakaļ?

„Ceļošanu” vairāk iztēlojos kā dejotāja domas un auguma trajektorijas.

Svētais Augustīns rakstīja par ceļošanu savās atmiņās, mērķis ir sakārtot galvu tā, lai var staigāt pa savu apziņu kā pa skaisti sakārtotu bibliotēku, kur vienmēr visu var atrast. Es domāju, ka radošas auguma trajektorijas varētu palīdzēt izķert arī tās domu trajektorijas.

 Vispirms skatītāja acu priekšā priekšmetu „deja” ceļā no pārtikas groza uz galdu un tad Roberta „deja” no parasta pilsoņa (kas Tev lika domāt, ka viņš sāk kā parasts pilsonis? varbūt roku trīcēšana, kārtojot ēdamgaldu…) uz neiedomājami enerģisku un atdevīgu sava auguma šūpošanas, locīšanas, roku un kāju mētāšanas līdz maksimālai varēšanas un tempa robežai.

Tātad enerģiska deja ir tā, kas cilvēkam atņem „parastā pilsoņa” titulu? Es priecājos par Robertu, kurš neuzskatīja par savu pienākumu sargāt vīriešu dzimuma godu. Viņš labprāt izpildīja tādas kustības, kurās klasiskā izpratnē ne viss ir skaisti un ideāli kontrolējami. Turklāt viņa trakā deja sākas tieši no neizdošanās, no nespējas saglabāt ieņemtu pozīciju. Un vēl man patika, ka vareno titāna piecelšanos no galda, balstoties tikai uz naža un dakšiņas, Roberts risināja nepūloties pa īstam atraut kājas no krēsla. Titāniskām piecelšanās pūlēm var noticēt arī tad, ja abas kājas stingri stāv uz zemes, t.i., krēsla. Bet beigās – mobilajam telefonam optimistiski „uzdungājot” We Are The Champions. Čempioni esam mēs visi. Nē, es šiem dejotājiem varu tikai ūdeni pienest. 🙂 Roberta gadījumā ūdens pienešana pēc izrādes ir ārkārtīgi svarīgs darbs.