Pārdomas starp skatuves un astronomisko Jaungadu

15/12/2015

Dita Jonīte

Laikmetīgās dejas iestudējums “Atgriešanās”, kas savas pirmizrādes piedzīvoja 2015. gada vasaras sākumā, pelnīti ieguva “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada sasniegums laikmetīgajā dejā”. Var diskutēt, vai tas ir īpašs sasniegums, bet pilnīgi noteikti šis “Dejas anatomijas” jaunākais veikums ir mākslinieciski pilnvērtīgs un profesionāls iestudējums. Nevar nepamanīt, ka tas tapis ar iedvesmu, un par spīti apstākļiem, kuros strādā vairums laikmetīgās dejas mākslinieku, t. i., no pamatdarbiem brīvajā laikā un visticamāk – par neadekvātu samaksu.

Un tomēr šī laikmetīgās dejas forma šķiet aizraujoša, saistoša un uzrunājoša. Ar formu šajā gadījumā saprotu vienotu izpildītāju ansambli, kurā apvienojušies domubiedri (vai pat draugi), kuri kopā spēj uzbūvēt enerģisku, spriedzes pilnu skatuves stāstu, organiski apdzīvot telpu un sadarbībā ar mūziķiem uz skatuves “dzīvajā” radīt ievelkošu sinerģiju, kas savukārt spēj ietiekties skatītāju zālē.

Par nožēlu jāatzīst, ka skatītāju zāle VEF Kultūras pilī, kad 16. novembrī skatījos izrādi, bija nemīlīgi pustukša. Un tas izrādē, kas saistībā ar nomināciju tiek izrādīta “Spēlmaņu nakts” skatē!? Vienkārši – ļoti žēl ir visu to potenciālo skatītāju, kas varēja atnākt, bet neko par to nezināja. Šī noteikti ir izrāde, kas var radīt interesi par laikmetīgo deju arī tādos skatītājos, kas iepriekš par šo mākslas jomu nav dzirdējuši. Un tad atliek simtprocentīgi piekrist Elīnai Gaitjukevičai, kura “Spēlmaņu nakts” ceremonijā, saņemot balvu, teica, ka būtībā jau tas vien, ka Latvijā ir tik daudz mākslinieku, kas kaut ko dara saistībā ar laikmetīgo deju, ir sasniegums. Turklāt – laikmetīgā deja ir sev ieņēmusi tik stabilu vietu, ka varam mierīgi smieties, vēderus turēdami, kad par to – kas ir un kas nav laikmetīgā deja – asprātīgi ieķiķina “Spēlmaņu nakts” balvu pasniegšanas ceremonijas vadītāji (scenārija dialogu autors – Jānis Skutelis). Taču mieles par labu un kvalitatīvu dejas izrāžu nepietiekamo reklāmu diemžēl paliek.

Lai nu kā, atzīstos – no mārketinga un producēšanas neko daudz nesaprotu, taču esmu droša, ka jūtu, kad ir un kad nav iespējams runāt par mākslu dzīvā, radošā procesā, ko pilnīgi noteikti sajutu pēc Elīnas Gaitjukevičas idejas radītajā iestudējumā “Atgriešanās”. Nav nemaz tik bieži sastopamas tādas laikmetīgās dejas izrādes, kurās vari izbaudīt absolūtas klātbūtnes piedzīvojumu. Šajā gadījumā vienreizības izjūtu radīja izpildītāju atdevīgā enerģija un kustību jēga, kas precīzi saslēdzās ar abu grupas “Kaktiņš Stūrītis” mūziķu darbošanos. Vienlaikus sekojot dejotāju kustībām, viņu ķermeņu kontaktam ar pretdarbību vai pievilkšanos, un uztverot “Kaktiņš Stūrītis” mūzikas radīto emocionālo atmosfēru, iespējams iekļūt tādā maģiskā lokā, kurā pazūd laika un telpas izjūta. Divu mūziķu – Mārtiņa Kuzmina un Mārtiņa Jansona – izrādē spēlēto es sauktu par romantiski industriālu skaņu gleznu, kuras radīšanā svarīgs ritms un spēja pārvaldīt bungu komplektu, kā arī “improvizēšana” ar un ap vairākiem sintezatoriem.

Seši dejotāji un divi mūziķi izrādes laikā atrodas gandrīz tukšā skatuves kārbā. Kulises ir novāktas un sākuma un beigu ainās nolaižas šņorbēniņu stangas. Izrādes telpiskumu rada dejotāju ķermeņi un gaismas (Rainers Kornhubers). Arī izpildītājiem nav speciāli radītu tērpu, viņiem mugurā ir ikdienišķas drēbes. Tās kādā brīdī tiek novilktas (tad atkal uzvilktas). Izrādes laikā šajā epizodē es piedzīvoju neērtības sajūtu – likās, kam tas vajadzīgs? Taču tas lika arī intensīvi domāt un atcerēties, ka laikmetīgajai mākslai nav mērķis skatītājam par katru cenu likt justies ērti. Savukārt, tagad rakstot, iedomājos, ka ir vairāki iemesli, kādēļ mēģināt atbrīvoties no virsējā apģērba: pirmkārt, tā varētu būt vēlme dziļāk ietiekties cilvēka būtībā (drēbes jau tomēr ir zināms maskas ekvivalents); otrkārt, vienā no epizodēm dejotāji ar paceltiem krekliem un kleitām aptinot savas galvas, aizklāj acis, un vairs neko neredz; vēl cita epizodē visas nomestās virsdrēbes satin sev virsū dejotājs Ģirts Bisenieks. Šajā brīdī atmiņā uzpeld epizode no jaunā horeogrāfa Jāņa Putniņa diplomdarba “Par viņu”, kur finālā pārējās dejotāju grupas drēbes mugurā sev savelk Anete Tambaka.

Otru citātu ieraudzīju Elīnas Lutces soloepizodē, kur viņa atkal (līdzīgi kā viņas pašas izrādē „Korpuss”) ar smalkām un īsi ritmiski saraustītām kustībām meklē ķermeņa virzienu jeb nosacītu izlaušanos. Vai šai izrādei kas tiktu atņemts, ja šādas epizodes nebūtu, grūti uzminēt, taču man nav īpašu iebildumu, ja uz mirkli man liek saprast – “mēs visi esam viens”, mūsu mazā Latvijas dejas pasaulīte ir VIENS darbības lauks.

Īpašas attiecības “cilvēkam” šajā izrādē ir ar šnorbēniņu stangām. Izrādes sākumā Dmitrijs Gaitjukevičs mēģina uz kādas no tām uzgulties, tai pārliecoties, savukārt beigās kādai no meitenēm visai eleganti izdodas pa to noiet visā skatuves platumā. Vai tā ir izraušanās no nolemtības būt saistītam ar zemi jeb grīdu, kas tik ļoti pievelk šo dejotāju augumus? Epizodes ar ķermeņu enerģisko tiekšanos gan lidot, gan tūliņ pat pieplakt grīdai, atmiņā palikušas kā vienas no spilgtākajiem nospiedumiem. Bet kopumā – izrādei beidzoties, jūtu spārnojošo apziņu “šo gribēšu skatīt vēl un vēl”, ko inspirējusi izrādes dalībnieku ķermeņu mēģinājumi pacelties kaut kur tālu, augstu, izrauties no šī konkrētā mirkļa…

Atgriežoties pie kopējā laikmetīgās dejas procesa, patiesībā jau ir ieinteresēts prieks par nozarē notiekošo. Kaut vai tas, ka aizvadītajā “Spēlmaņu nakts 2014/2015” sezonā laikmetīgās dejas kategorijā bija seši formā, saturā un jēgā tik atšķirīgi iestudējumi. Tas apliecina to, ka laikmetīgās dejas horeogrāfi visu laiku meklē – ko jaunu, ko neizmēģinātu, ko pārbaudāmu. Turklāt vairumam pagājušās sezonas laikmetīgās dejas iestudējumu un notikumu raksturīga zināma robežpārkāpšana. Gan “Mežonīgā triloģija”, gan “Es jums saku: dziediet!”, gan “Korpuss”, gan, protams, “Deja iziet pilsētā” ir neikdienišķi, oriģināli projekti, no kuriem vairāki veidojušies sadarbībā ar ārzemju māksliniekiem. Ja nav bijusi starptautiska sadarbība, tad ir kāds cits “āķis” – kā Kristīnes Brīniņas pētījums “Noķer mani”, kas atraktīvā veidā atklāj ķermeņa iespēju un spēju noslēpumaino dabu. Protams, uz šā fona “Atgriešanās” izskatās pavisam tradicionāls darbs. Toties – kvalitatīvs, pārdomāts un gana emocionāls, lai laikmetīgajā dejā gribētos ATGRIEZTIES.

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.