Linda Krūmiņa

Jau labu laiciņu atpakaļ rakstīju pārdomas, skatījumus un variantus par dejotāja, performances mākslinieka ķermeni uz skatuves – kāds tas ir un var būt, un vai vispār tādiem nosacījumiem ir jēga. Šoreiz pārdomas aizved uz darbību, kuru veic kāds ķermenis. Konkrēts ķermenis plus konkrēta kustība – varētu sanākt arī deja.

Ikdienā esam nemitīgā maņu uzbudinājumā – skaņu, garšu, vizuālu iespaidu pārpilnībā, kur ar katru sekundi jaunu ierakstu, jaunu atklājumu, paziņojumu un reklāmu, iespēju sevi aizņemt savairojas tik daudz, ka tās nav iespējams uztvert nedz fiziski, nedz arī intelektuāli. Tādēļ vērtību un daudznozīmību kļūst reālāk atrast vienkāršībā – klusumā, mierā un askētismā. Ko tas nozīmē kustībai, ķermenim un skatuves mākslai? Atsviežot visu iespējami lieko, paliek klātbūtne, tātad ķermeņa fiziska un, vēlams, arī mentāla esamība konkrētā vietā un laikā. Klātesošs ir skatītājs un izpildītājs, starp viņiem veidojas kaut kas definīcijās grūti izteicams, tādēļ sauksim to par “sarunu”. Kur un kā novietot savu ķermeni? Ko ar to darīt? Vienkārši, bet darbības būtību kritiski ietekmējoši faktori.

Ķermeņa vienkārša atrašanās konkrētā vietā un laikā jau daudz vēsta par notikumiem un apstākļiem, gan uz skatuves, gan ārpus tās. Mākslai pašai un tās ietekmei ir spēks iziet ārpus izstāžu telpām, teātru ēkām un koncertzālēm, ne tikai burtiski un fiziski, bet arī idejiski, ietekmējot viedokļus un notikumus. Bieži nākas dzirdēt, ka mākslai politikā nevajadzētu jaukties, lai tā runā par skaistām lietām, emocijām utt. Nezinu gan, no kura gala lai sāk nepiekrist šim izteikumam. Vēl nesenais “New York Times” raksts “Why authoritarians attack the arts”[1] (“Kādēļ autoritārie vadītāji uzbrūk mākslai”) īsumā min dažu no piemēriem, kad valsts līderi ir tiešā un vardarbīgā veidā izrēķinājušies ar māksliniekiem par sava viedokļa un redzējuma paušanu. Rakstā minēti nu jau pagātnes vadoņi un no mūsdienu līderiem piesaukts ASV prezidents Donalds Tramps. Taču šokējošas ziņas nāk arī no Baltkrievijas, kur Brīvā teātra darbinieki tika vardarbīgi apcietināti miermīlīgas protesta demonstrācijas laikā un turēti ieslodzījumā uz nezināmu laiku.[2] Savukārt Polijas Kultūras ministrija apturēja finansējumu vienam no lielākajiem teātra festivāliem, jo tās kurators savā jaunākajā izrādē kritizē valsts un reliģijas attiecības. Tajā pašā laikā pie mums Latvijā ap 300 cilvēku pulcējās pie Saeimas protesta akcijā “Par cilvēcīgu cirku”, lai paustu savu atbalstu likumprojektam, kas nosaka aizliegumu izmantot savvaļas dzīvniekus cirka izrādēs. Pirmajā lasījumā vairums no deputātiem nobalsoja par likumprojekta atbalstīšanu, bet 12 atturējās un vēl 4 nebalsoja.

Apstāties, nostāties, nepiecelties, palikt sēžam, palikt stāvam – lai vai cik statiski un pasīvi tas skanētu, tās visas ir aktīvas darbības un izvēles, kā ikdienā, tā arī mākslā un politikā. Ķermenis pats par sevi nav ne anonīms, ne pasīvs. Kāds savu ķermeni izvēlas novietot protestā, kāds krēslā, kāds cits uz ielas. Ko darīt ar ķermeni? Var stāvēt, var skriet, var dejot, var bļaut, bet tam visam būs ietekme, tas rezonēs un atbalsosies. Cerēsim tik, ka labās vibrācijās!

[1] https://www.nytimes.com/2017/04/06/opinion/why-authoritarians-attack-the-arts.html

[2] https://www.ietm.org/en/themes/belarus-free-theatre-staff-arrested-and-detained-in-minsk

Titulbilde: “A Man Walking”, Edvards Maibridžs (Eadweard Muybridge)