Dita Jonīte

Jaunākais baleta iestudējums mūsu Baltajā namā skatītājus aicina uz Šeherezādes stāstiem. Tas ir nedaudz mānīgi, jo iestudējums drīzāk stāsta par vīrieša ego. Vieshoreogrāfam Leo Mujicam labi izdevies atklāt vīrieša pasauli, kurā ego un pašlepnums nereti triumfē pār veselo saprātu. Raimonda Martinova atveidotais Šahrijārs plosās tik neganti, un viņa mīmika ir tik groteska, ka šķiet, tūliņ, tūliņ viņa varonis patiešām sajuks prātā. Patiesi šausmīgi – Šahrijārs nespēj pārdzīvot to, ka mīļākajai no viņa sievām, Viktorijas Jansones atveidotajai Zubaidai, bijusi dēka ar Vergu. Interesanti, ka intervijās pirms pirmizrādes horeogrāfs kautrīgi stāstīja, ka viņu interesējusi Austrumu sievietes pasaule, jūtas, domas, bet vispār – baleta centrā būšot tēli un to attiecības

Diemžēl attiecību nav. Ir mehāniskas shēmas (dejas izteiksmē – solo, trio, duets, ansamblis utt.), kurās sižetu var nojaust vien tad, ja kārtīgi izlasīts librets. Tāpēc varu ierosināt šim baletam sagatavot titrus. Tas palīdzētu uztvert sižetu, un baleta iestudējums varētu ieiet vēsturē kā dejas izrāde, kurai vajadzīgs tulkojums. Bet par deju taču saka – tā ir universāla, to saprot visi, tā iet pāri robežām utt…

Horeogrāfija veidota, klasiskā un modernā baleta elementus kārtojot raitā kompozīcijā un akcentējot ekspresīvas pozas. Ir ļoti daudz pantomīmas, roku un kāju virpuļu, spēcīgu satvērienu un vēl spēcīgāku atgrūdienu, sieviešu kustību partitūrā ik pa laikam parādās akcentēts piesitiens ar purngalu aiz pamatkājas. Viss virzīts uz to, lai skatuves kustība būtu intensīva un skatītāja uztvere neatslābtu. Taču realitātē notiek pretējais, jo, iespējams, nav atrasts tas īstais zelta pavediens, no kura saturiski un stilistiski vērpt šī uzveduma audumu.

Neraugoties uz to, ka izrāde vēsta par Austrumiem, radošā komanda (scenogrāfe Dinka Jericeviča un kostīmu māksliniece Manuela Paldina Šabanoviča) apzināti vairījusies no Austrumu greznības, spožuma un kolorīta. Var jau būt, ka mākslinieki uzskatījuši – bēgļu jautājuma kontekstā nav pārāk stilīgi interesēties un aizrauties ar Austrumiem, bet tādā gadījumā godīgāk būtu bijis izvēlēties kādu Ziemeļu sižetu. Nevar gan teikt, ka orientālu motīvu izrādē nav nemaz – ir gan dejotāju tērpos, gan bīdāmajos aizslietņos, taču šī vide drīzāk atgādina “kaut kur nekad”.

Savukārt sieviešu kostīmi rosina domāt par mākslas vingrošanu: trūcīgi triko, kas maksimāli atklāj balerīnu ne tik ideālās kailās rokas un kājas. Ideāls augums taču ir tikai retajam dejotājam, un tas ir saprotami, jo principā dabā nav ideālu cilvēku. Un kostīmu un gaismu mākslinieki ir tāpēc, lai kaut ko izceltu vai notušētu. Šoreiz, apvienojoties horeogrāfa un Šahrijāra aizvainojumam pret neuzticīgajām sievietēm, tās ar nolūku parādītas nepateicīgā gaismā – “atbruņotas” (atsegtas), kalsnas, ar izteikti muskuļotām kājām un vēl puantēs. Turklāt pēc sižeta viņas ir arī nejaukas un nodevīgas. Jāatzīmē gan, ka arī kāds vīrietis neizskatās neko daiļi: citkārt iznesīgais un staltais baleta solists Arturs Sokolovs (Vergs), sekojot sižetam, pa skatuvi klejo kā rēgs, izģērbts gandrīz kails un dāsni ieziests ar spīdīgu vielu. Pieļauju, ka dejotājs šajā lomā nejūtas pārāk ērti arī tāpēc, ka rēgošanās izrādes kontekstā ir uzbāzīgi ilustratīva. Bet, ko lai dara, ja izrādes stāstā tādējādi tiek pasvītrots, cik grūti vīrietim ir tikt vaļā no pagātnes pārdzīvojumiem? (Mērķis gan laikam bija izpētīt – kā jūtas harēma sieviete, kad vīrietis ir nopietni satrakojies.)

Varētu pieļaut, ka “neglītais”, sabalsojot ar “neglītajām” varoņu peripetijām, šā uzveduma estētikā ir apzināti izvēlēts māksliniecisks paņēmiens. Vismaz laikmetīgajā teātrī “smuki” skaitās slikta gaume vai pat slikts tonis. Taču ir vairākas lietas, kas signalizē – uzveduma veidotājiem tomēr ir svarīgi, lai viss ir skaisti un iespaidīgi. Kā citādi uztvert tādas klišejas kā aizdegtu sveču krāvumus uz mobilām paletēm, ūdeni no šņorbēniņiem (kas dejotājiem varētu būt arī bīstami…). Punkts uz “i” šajā efektu kaskādē ir mirklis, kad Šahrijārs “liktenīgā” brīdī norauj lielo, balto, puscaurspīdīgo aizmugures drapēriju…

Laikam jau Latvijā esam pārlieku izlutināti ar saviem talantīgajiem scenogrāfiem un kostīmu māksliniekiem, un tāpēc arī tik jūtīgi reaģēju uz kārtējās viesmākslinieku komandas veikumu. Šādas pārdomas par “savējo” un “svešo” turpinājās, atceroties, ka Aivars Leimanis līdz šim taču tik labi ticis galā ar klasisko baletu atjaunojumiem. Tos publika gaida, turklāt – klasika mūsu trupai arī vislabāk padodas. Kas ir tas oriģinālais, ko atnesis šis vieshoreogrāfs? Jā, jaunais iestudējums tiešām nav salīdzināms ar lielisko Mihaila Fokina “Šeherezādes”  lasījumu, ko pirms desmit gadiem restaurēja Andris Liepa (Youtube).

Bet, domājot par kasi (un par to teātrim vienmēr ir jādomā), vismaz pusi no publikas Rimska-Korsakova un Šeherezādes vārds Operā noteikti ievilinās. Daļa skatītāju droši vien atceras pirms padsmit gadiem arī Rīgas baletā atjaunoto Fokina versiju, līdzās tikpat slavenajām Parīzes Krievu sezonas pērlēm – “Ugunsputnam” un “Petruškam”. Pārlasot jaunā gadu tūkstoša sākuma baleta recenzijas, kas veltītas šim notikumam, uzmanību piesaistīja baleta kritiķa Erika Tivuma cita starpā uzdotais retoriskais jautājums: “Jele kāds no mūsu jaunajiem un tik daudzskaitlīgajiem horeogrāfiem pēkšņi sarīkotu, sacīsim, Osvalda Lēmaņa atgriešanos?! Harija Plūča atgriešanos? Utt. Vajag taču reiz sākt.” (Diena.) 

Paskatoties distancēti, var pieļaut, ka jaunajā izrādē tomēr ieraugāmi mūsdienu pasaules (neatkarīgi no tā, vai šie ir Austrumu vai Rietumu ļaudis) pētījuma rezultāti – cilvēku starpā attiecību nav, ir tikai shēmas, egoistiskas kaislības un slieksme uz vardarbību. Kaut gan no politiskuma horeogrāfs esot norobežojies apzināti, jo netic politikai mākslā (lsm.lv). Tā ir apbrīnas vērta norobežošanās un reizē arī dīvains apolitiskums. Kaut gan balets laikam ir viena no tām mākslas jomām, kas vienmēr ļoti izteikti norobežojies no “ārpasaules”.

Uzvedums it kā sola parādīt labākos spēkus, kas patlaban mūsu trupā ir, tomēr jaunais balets izskatās pēc rutīnas darba – kaut kas jādejo, jāiestudē ir u.tml. Piemēram, Ieva Rācene ir pašā spēku plaukumā, bet ko viņai piedāvā Šeherezādes loma? Parādīt savu slaiko augumu, garās kājas un… izdzīvot mežoņu barā.

Šodienas notikumu kontekstā Šeherezādes stāstu varētu uztvert kā līdzību – māksla spēj izglābt pasauli, jo Šeherezādei ar savām pasakām taču izdodas kaut vai uz brīdi apturēt Šahrijāra atriebes pilno vardarbības ligu. Šāds zemteksts, pat nepretendējot uz sasaukšanos ar pasaules notikumiem, būtu pārlaicīgs, jēgietilpīgs un aktuāls. Sliktākajā gadījumā varēja būt juteklības uzlādēta izklaide – bet arī no tā nav nekā. Puskailie, sportiskie balerīnu augumi neglaimojošā gaismojumā komplektā ar drūmiem un ļauniem vīriešu ģīmjiem rada asociācijas tikai un vienīgi ar seksuālu vardarbību. Vai kaut kā īpaši un orģināli tiek izdejotas pasakas? Nē. Arī šajās epizodēs vairāk atceros, kā Šahrijārs, atgūlies spilvenos, bola acis un griež zobus. Turklāt, pasaku “stāstīšanai” jeb dejām nemitīgi pa vidu iejūk Zubaida ar Zelta vergu, brīžiem pat šķiet – Šeherezādei  ir kaut kādas īstas attiecības ar Vergu.

Uzvedumā iesaistīts arī kordebalets. Tam ir viena galvenā funkcija – atsevišķos brīžos radīt papildus draudīgumu. Pasaulē tiešām kļuvis draudīgāk. Bet, vai ko palīdzēs Austrumu sievietes sirds un prāta izpēte šādā baleta valodā, kas droši vien pretendē uz moderno baletu, es neņemos spriest…

Foto: Andris Tone