Maijs ir priecīgs mēnesis. Ne tikai parastiem cilvēkiem, kuri var līksmot, ka dienas beidzot ir garas un gaišas, viss plaukst, eiforiski dzied putni un vasara ir uz sliekšņa ar visu no tā izrietošo. Tas noteikti ir priecīgs laiks arī maģistra studiju beidzējiem, jo šī ir kulminācija divu gadu posmam, kas vairāk vai mazāk ir grozījies ap diplomdarba tēmu.

Nedēļas laikā noskatījos trīs Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) maģistra studiju programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” horeogrāfu diplomdarbu izrādes. Vēl pirms izrāžu apmeklējuma uzmanību pievērsa norises vietu izvēle. Danas Zvonarjovas “Kur aizlidoja tauriņi?” notika “Digital Art House”, Annas Marijas Puķes “Atver muti” un Rūda Vilsona “Instrumenti” – muzejā “Zuzeum”. Abas ir izstāžu zāles jeb tā saucamais “baltais kubs” (white cube), ar kuru dejai ir īpašas attiecības. Savulaik dejas un horeogrāfijas ienākšana no teātra melnās kastes minimālistiskajā galerijas baltajā kubā bija pavērsiens ne tikai uz citu estētiku, bet arī uz citādu izrādes laika ritējumu ar nenoteiktu sākumu un beigām, lēnāku tempu, nedefinētu skatītāja atrašanās vietu un citādākām skatītāju un dejotāju attiecībām, kuru viens no raksturlielumiem, kā atzīmē mākslas kritiķe Klēra Bišopa (Claire Bishop), ir sadalīta uzmanība. Tas ir tieši saistīts ar sociālo mediju ikdienas lietošanu. Kamēr teātrī izrādes laikā lietot viedtālruni, lai fotografētu un filmētu, nav akceptējama uzvedība, galerijā tā ir svarīga skatīšanās pieredzes daļa, kur skatītājs vienlaicīgi skatās izrādi un dalās ar to sociālajos tīklos, ir šeit un reizē citur. Paradoksālā kārtā baltais kubs ir kļuvis par mākslinieku un skatītāju intīmāku satikšanās vietu, kur ķermeni var pieredzēt tuvplānā, kamēr teātru skatuves aizvien vairāk pārņem multimediāli vēstījumi un digitālās tehnoloģijas, apgalvo Bišopa. Tuvplāns, protams, nenozīmē tikai samazinātu fizisku attālumu. Tas vedina uzdot fundamentālāku jautājumu par to, cik tuvu savam darbam mākslinieks vispār ir gatavs pielaist skatītāju.

Danas Zvonarjovas diplomdarbs “Kur aizlidoja tauriņi?” ir Olgai Žitluhinai radīta soloizrāde. Tas jau ir intriģējošs pieteikums un ne tikai tāpēc, ka dažādu paaudžu dejas mākslinieku sadarbība pie mums kļūst par retumu. Latvijas dejas nozarē, šķiet, nav neviena cilvēka, kurš nezinātu, kas ir Olga un ko viņa dara. Vēl vairāk, pateicoties sociālajiem tīkliem, kopš 2020. gada mēs katru dienu bez izņēmuma varam telefonos skatīties, kā Olga dejo savu #pijama dance practice un kā tā top mūsu acu priekšā. Olgas dejojošais ķermenis tik ļoti ir mūsu kopīgās laiktelpas zīme, ka, redzot to šādi uz skatuves, neapzināti reģistrēju to kā pidžamas dejas prakses pagarinājumu analogajā realitātē.

Izrādes sākumā Olga guļ uz sāna uz paaugstinātas skatuves un vēro, kā skatītāji ieņem vietas telpā izliktajos krēslos un pufos. Tad viņa dejo viena uz skatuves Baha un Mocarta mūzikas ierakstu pavadījumā. Attālums starp telpā izsēdinātajiem skatītājiem un Olgu tur augšā uz skatuves ir liels. Viņas kustību partitūrā un kvalitātē ir neapšaubāma meistarība, bet arī neaizsniedzamība un neaizsargātība. Kas liek cilvēkam dejot? Veikt visas šīs specifiskās kustības ar ķermeni? Vai tas nav ļoti personisks radīšanas akts? Vēlāk Olga nokāpj no skatuves un ienāk skatītāju telpā, lai ikdienišķā, pat klusā balsī sarunātos, stāstītu atgadījumus no profesionālās dzīves, reaģētu uz pazīstamiem cilvēkiem zālē (pirmizrādē tādi bija lielākā daļa), rotaļātos ar mazām gaismas lodītēm, kuras izvelk no gurnu somiņas un dod skatītājiem. Dana ir teikusi, ka viņai šis diplomdarbs bija iespēja pabūt kopā ar Olgu. Šo iespēju viņa ir uzdāvinājusi arī skatītājiem. Mēs visi tiekam ievesti Olgas un arī Danas telpā un varam kopā pabūt. Telpas akustika gan nebija ideāla, un ne es vienīgā bieži nedzirdēju, ko Olga saka, ja viņa bija citā telpas malā vai uzgriezusi muguru. Tas traucēja informācijas uzņemšanai, bet pabūšanai netraucēja. Vienā brīdī Olga nogāja nostāk un telpas sienas līdz pat griestiem izgaismoja daudzu viņas fotogrāfiju projekcijas no dažādiem dzīves posmiem. Tas varēja bīstami līdzināties personības slavināšanai, tomēr iespaids bija silts un draudzīgs, kā skatoties fotoalbumu. Lūk, te cilvēks, un te viņa dzīve, par ko mēs tikko daudzas lietas dzirdējām, bet tāpat līdz galam nesapratīsim, jo jebkurš cilvēks vienmēr paliek noslēpums gan citiem, gan sev.

Annas Marijas Puķes izrādes nosaukums “Atver muti” man izklausās kā ļoti vajadzīga antitēze varmācīgajam “aizver muti!”. Varbūt es pārāk daudz esmu dzirdējusi vardarbībā cietušu sieviešu stāstus, kurām frāze “aizver muti!” ir ikdiena, bet patiesībā jebkurai sievietei jebkurā vēstures un tagadnes posmā izrādes nosaukumā minētais ir dumpiniecisks aicinājums. Tāpēc man ļoti gribas piekrist horeogrāfei: jā gan, atveriet muti, un vienalga, kas tur nāks ārā – ķērciens, neartikulētas skaņas, bērnišķīgs spurdziens vai samāksloti smiekli. Katrā ziņā tie nebūs vārdi vai jēgpilni teikumi. Atveriet mutes un pārsteidziet, jo neviens negaida, ka atvērsiet mutes!

Annas Marijas izrāde ir viņas duets ar dejotāju Poļinu Filippovu, kas ir arī darba līdzautore. Divas jaunas sievietes cieši atglaustiem matiem, sapucējušās glītos kostīmos, kas uzvilkti virs garajām biksēm, ar somiņām pār plecu grozās galerijas baltajās sienās. Vizuāli tas rada iespaidu par sievišķīgu perfekciju, tomēr pēc darbībām nav iespējams atšifrēt, kas šīs perfektās sievietes ir un kā ir saistītas, bet skaidrs, ka viņas kaut kam mērķtiecīgi gatavojas. Tas izrādās pilns ķermeņa kontakts, kurā abas dejotājas metas ar brīnišķīgu atdevi, enerģiju un skaļām balsīm. Brīžam tā ir ķircināšana, brīžam jautra tuvcīņa, nekad nekļūstot pa īstam agresīva vai aizvainojoša, pat ja viena velk otru aiz mēles, uzsēžas virsū vai iebliež ar somiņu, iesākot vai pavadot katru darbību ar turpat uz vietas balss radītu skaņu. Tomēr man kā skatītājai nekad nav neērti, nekad par viņām nav jāuztraucas – ne tikai tāpēc, ka abas ir acīmredzami fiziski spēcīgas, bet arī tāpēc, ka viss, ko viņas dara, šķiet droši. Viņām vienai ar otru ir droši. Viss ir pa īstam – sviedri un siekalas, veids, kā viņas uzbrūk viena otras ķermenim, ir pa īstam, pirksti, kas pleš vaļā muti, skaņas, kas izplūst telpā, spurdziens otras kailajā vēdera ādā. Tās ir rotaļīgas, performatīvas attiecības, kas, pirmkārt, rāda abpusēju piekrišanu un atbildību. Tas ir svarīgi, tomēr performativitāte var ne tikai rādīt, bet arī kļūt par rīku, ar kuru atvērt jaunu teritoriju un pamodināt skatītāju no komforta. Kļūt pa īstam mežonīga, radikāla, erotiska. Kaut kas no minētā izrādē pavīdēja. Horeogrāfi acīmredzami interesē pietuvoties pieklājības robežai. Atliek vien spert nākamo soli un paskatīties, kas aiz tās atrodas. Bērnībā mums bija tāds iecienīts jociņš: “Aizver acis, atver muti!” Tu nekad nezināji, ko tajā brīdī tev ieliks mutē, bet vienmēr biji gatavs riskēt.

Rūda Vilsona izrāde “Instrumenti” ir pieteikta kā laikmetīgās dejas un japāņu siešanas tehnikas šibari (shibari) elementu savienojums. Horeogrāfa izvēle veidot izrādi, pievēršoties marginālai praksei, kinkam, kas saistīts ar baudas gūšanu BDSM praksēs, ir svaiga un drosmīga. Nevaru atcerēties, kad un vai Latvijas dejā esmu redzējusi darbu, kas veltīts ķermeņa kā seksuāla subjekta izpētei. Uzreiz gan jābrīdina, ka seksualitāte un jutekliskums nav izrādes tēmas. Horeogrāfs un dejotāji Mārtiņš Emīls Aržanovskis, Anastasija Čornaja, Lelde Beāte Kuzņecova, Sintija Skrabe un Mārīte Supe šibari praksei ir piegājuši ar tādu pašu lietišķumu, it kā pītu klūgu groziņus vai sakārtotu alpīnisma ekipējumu. Epizodes, kur dejotāji veica šibari nosiešanas, varēja kļūt par meditatīvām vai emocionāli trauslām ainām, ja tiktu izceltas un skatītājiem būtu dota iespēja šo pacietīgo un filigrāno praksi vērot tuvplānā. Taču izrādē tās drīzāk kalpoja kā sagatavošanās tam, lai sasietais ķermenis varētu pēc tam izpildīt laikmetīgās dejas kustības.

“Instrumenti” palika cieši ieslēgti paši savā pasaulē, un skatītājam tik vien atlika, kā to pasīvi vērot. Pat dejotāju skatieni bija aizņēmušies to standarta neieinteresēto laikmetīgās dejas izpildītāju izteiksmi, kas raugās kaut kur pāri skatītāju galvām, it kā sakot, ka viņi neatrodas te un redz to, ko mēs neredzam. Izrādes beigās visi pieci – gan nosietie, gan nenosietie – nonāca vienā galamērķī un nostājās prožektora gaismas strēlē ar skatu tālumā kā vienota ģimene, apliecinot, ka viss būs labi. Mūsdienu globālajā politiskajā klimatā par to tiešām ir vērts atgādināt.

Lai arī visi trīs diplomdarbi notika galeriju baltajās sienās, tomēr pēc savas iekšējās loģikas tās bija “melnās kastes” izrādes, kas saglabāja kontrolētas attiecības ar skatītāju, liekot viņam rātni sēdēt un uzmanīgi sekot notiekošajam. Šķiet, ka izrāžu vietu izvēlē svarīgāki bijuši telpu tehniskie parametri, nevis to piedāvātais konteksts. To var saprast, jo mēs visi zinām reālo situāciju ar telpu pieejamību, ko tik precīzi nesen komentēja apvienības “Sixth” dalībnieki: “Kad ir divas Dejas mājas, bet tev tāpat nav, kur dejot.” Tomēr telpa nekad nav tikai neitrāls fizisks lielums. Tā piedāvā spēles noteikumus, kurus ņemot vērā, tā var kļūt par partneri un sabiedroto, ne tikai fonu. Tāpat kā skatītāji. Mani nepameta sajūta, ka darbu autori no manis kā skatītāja nemaz negaidīja ne emocionālu vai intelektuālu iesaisti, ne arī nedalītu uzmanību, ja tāda vispār iespējama. Taču, lai šādas mākslas darba-skatītāja attiecības saglabātu abpusēji interesantas, būtu jāpārkārto arī izrādes dramaturģija un forma.

Titulfoto autori: Aleksejs Beļeckis, Jūlija Žitluhina, Diāna Revo

*Laura Stašāne par sevi: “Šobrīd darbojos kā neatkarīga autore, un mani interesē dramaturģija paplašinātā nozīmē. Esmu bijusi kuratore, producente, starptautisku un vietēju projektu veidotāja un vadītāja festivālā “Homo Novus” un Latvijas Jaunā teātra institūtā, strādājusi ar kopienām un pilsētvidi. Vairākus gadus kopā ar dažādiem brīnišķīgiem māksliniekiem esmu pētījusi un veidojusi performatīvus darbus un publicējusi grāmatu par vardarbību pret sievietēm. Mani interesē koprade ar citiem un ar dabu. Mani fascinē margināli procesi, kas rada dziļas izmaiņas. Es apšaubu varas mehānismus un uzskatu, ka vienmēr ir vērts uzdot jautājumus.”