Laura Vesele

Editas Braunas kompānija (Austrija)

“ŠOBRĪD REZIDENTS…”

____________________________________________________________________

Horeogrāfija, izveide: Edita Brauna un Huans Dante Muriljo Bobadilja Sadarbībā ar režisoru Arturu Valudski

Izpildījums: Huans Dante Muriljo Bobadilja

Kompozīcija:Terijs Zaboicefs

Dramaturģija: Gerda Pošmane-Reihenava

Repetitors: Tomašs Simatovičs

Gaismas dizains: Tomass Hinterbergers

Gleznojumi: Evelīna Brauna, Zigrīda Linhere

Mākslinieciskā vadītāja: Edita Brauna

Vizuālais materiāls: Edita Brauna

Teksts: „Vācu valoda 30 dienās” (Langenscheidt)

Izrāde tapusi Zalcburgā 2013. gadā

—————————————————————————————————————————–

Lomas sadalītas. Viņš stāsta – es skatos. Viņš dod impulsu – es reaģēju. Bet reaģē arī viņš. Tas, kas notika Dailes teātra Mazajā zālē, 15. jūnija pievakarē, nebija vienkārši, tas nebija remdeni, tā nebija dejas izrāde, kā es to biju gaidījusi. Tas bija stāsts par viņu. Un telpu. Un robežām.

Izvēloties skatīties izrādi, katram no mums tiek dots daudz iespēju. Es varu skatīties izrādi, nepievēršot uzmanību pašam skatīšanās procesam, kas ir visvienkāršāk, bet visgarlaicīgāk, un tas ir visizplatītākais skatīšanās veids. Es varu skatīties, pievēršot uzmanību konkrētam izrādes aspektam – gaismām, skaņai, scenogrāfijai, dramaturģijai, tērpiem, kustībai, aktiermeistarībai, telpai, vietai. Bet ticiet man, izvēloties vienu no šiem aspektiem, jūs, visticamāk, sāksiet ievērot daudz sīku nianšu arī no citiem aspektiem, kas var izrādīties visai grūts, bet gana aizraujošs piedzīvojums. Bet es varu izvēlēties skatīties izrādi, jau iepriekš izvēloties, kādā kontekstā izrādes saturu vēlos analizēt. Konteksti var būt visdažādākie – dzimumlīdztiesība, varas dalījums, ķermenis, politiskais, sociāl-kulturālais, nacionālais, etniskais, vēsturiskais konteksts. Iespējams, ka, sākot skatīties izrādi, tu konstatē, ka te nav nekā no gender issues, bet pēc mirkļa, sāksi saskatīt gender issues visur, arī tur, kur to nav.

Bet kādēļ es jums tagad stāstu par mērķtiecīgu skatīšanos?

Tādēļ, ka, ejot uz izrādi, es izvirzīju mērķi – pievērst uzmanību telpai. Un telpa mani pavisam organiski aizveda pie robežām, jo telpa bez robežām drīzāk būtu labi koncentrēta vide, nevis noslēgts veselums.

Telpas un robežu tēma tika izvērsta jau pirms izrādes sākuma. Tika mēģināts nojaukt robežu starp skatītājiem un viņu – Huanu. Krēsli uz skatuves, kautrie latviešu skatītāji, tikai nedaudz paskubināti, jau sasēduši izrādes darbības telpā. Varam sākt.

Huans mums stāstīja par iespēju pārkāpt teritoriālās robežas, mainīt dzīvesvietu, kā vien tīk, pētīt jaunas vides, telpas, kultūras. Viss tuvu, robežu nav. Bet tad es atcerējos par telpu uz skatuves, kas, attīstoties Huana stāstam, arvien spēcīgāk pierādīja savu nozīmi.

Līnija. Robeža. Valsts. Robeža. Istaba. Robeža. Apģērbs. Robeža. Valoda. Robeža. Kultūra. Robeža. Es jau aizvirzījos prom no telpas… Bet, tikai spēlējoties ar šīm robežām, Huanam varēja izstāstīt savu stāstu tā, lai arī mēs to saprastu, lai mēs, latvieši, saprastu, ko mums viens kolumbietis cenšas pateikt. To, ka mēs varam pārkāpt pāri politiskās kartes robežām, bet mēs nekad nevarēsim mainīt savus dzimšanas datus. Mēs varam uzvilkt krievu tautas tērpu, mēs pat varam tajā saskatīt zināmas līdzības ar mūsējo, bet mēs nekad nevarēsim teikt, ka krievu folkloru radījuši mūsu senči. Mēs varam runāt vācu valodā, bet mēs nekad neiegūsim vāciešu kopīgo vēstures pieredzi. Mēs varam bradāt pāri baltām plastikāta līnijām, novilktām uz zemes, mēs varam iet caur kartona sienām, saplēšot tās gabalos, mēs varam komunicēt citās valodās, bet tās telpas robežas ir centrētas tikai ap mūsu identitāti. Un to man pastāstīja Huans.

Kāpēc es atceros Huanu, nevis runāju par aktieri, dejotāju, izpildītāju?

Tā iemesla dēļ, ka robežas ap viņa indentitātes telpu, ietver to, kāds viņš bija uz skatuves, kāds viņš bija atnācis pie mums pastāstīt stāstu par robežām. Tas bija Huans, kolumbietis, kurš strādā austriešu dejas kompānijā, kuram patīk dejot, kurš ir tik plastisks, ka šķiet tāds jau piedzimis, kurš ir patiess, jo tas ir viņa stāsts. Neviens mani nevarētu pārliecināt, ka šajā, nebūt ne īsajā, izrādē Huans būtu spēlējis kādu lomu, stāstījis kāda cita stāstu, meistarīgi izpludinot lomas robežas. Tam es nespētu noticēt. Tas bija patiesi. Bez robežām.