Dita Eglīte

Šekspirologa Jana Kota grāmatā „Šekspīrs – mūsu laika biedrs” var izlasīt, ka „Otello”, iespējams, ir labākā Šekspīra luga teātrim; jautājums tik esot – kādam teātrim. Ja runa būtu par dejas teātri ar jutekliski sievišķīgu Dezdemonu centrā, tad baletam Šekspīra sižets varētu izrādīties nepiemērots, taču Allas Sigalovas modernā baleta stāsts par vīrieti militārajā pasaulē ar šo klasikas darbu sadzīvo itin labi. Vien ar piebildi, ja titullomā redzam Alekseju Avečkinu, bet Jago traģisko apsēstību izdejo Andris Pudāns.

Dezdemonas lomā 22. marta vakarā (arī 17. novembrī) skatīju Ievu Rāceni, kura Aleksejam Avečkinam ir brīnišķīga partnere. Būtu vēl brīnišķīgāk, ja Operas baletā par šādām radošo „nejaušību” sakritībām domātu arī ikdienā. Katrā ziņā Aleksejs Avečkins un Ieva Rācene ir vizuāli un enerģētiski ļoti skaists duets, kuru gribētos redzēt arī nākotnē citos oriģināldarbos. Ja vien daudzskaitlīgajos horeogrāfijas aroda absolventos būtu kāds ieinteresēts dejradis, kas beidzot sacerētu nevis plastiskas vīzijas, balstoties simtkārt skatītos sižetos vai kombinējot tikai pārbaudītas kustības, bet gan izjustu katra dejotāja – tik unikālā izejmateriāla oriģinālos dotumus, spējas, vēl neuzminēto un neatklāto…

Neraugoties uz to, ka Allas Sigalovas dejas valoda ar neveikli liektajiem, konvulsijās raustīgajiem ķermeņiem šodien jau šķiet vecmodīga, Avečkina, Pudāna un Rācenes izdzīvotā kaislību drāma tomēr pārliecināja. Kad LNO jauniestudējumu skatījos pirmo reizi, Otello dejoja Seržs Derošs, bet Jago lomā bija redzams Aleksandrs Osadčijs.  Tovakar nesapratu – kas un kāpēc vispār notiek uz skatuves. Varbūt sēdēju pārāk tālu no dejotājiem; varbūt pārāk lielu uzmanību piesaistīja kordebaleta „netīrība”; varbūt īpaša zvaigžņu stāvokļa dēļ galveno lomu tēlotāji nebija saslēgušies vienotā enerģētikā; varbūt nomāca déjà vu sajūta ar stomp „dauzīšanos” ap dzelzs gultām un apelsīniem kā grēka augļiem; varbūt fonā traucēja informācija par to, ka Derošam šo varoni nepatīk dejot, jo pēc būtības dejotājs esot izteikti dzīvespriecīgs un saulains cilvēks (skat. Intas Balodes sarunu ar dejotāju).

Personīgi man melnādainie cilvēki allaž šķituši noslēpumaini valdzinoši. Gan jau, ka neesmu tāda vienīgā – tādēļ mārketinga ziņā, jauniestudējuma titullomā piedāvāt Derošu, ir vairāk nekā veiksmīgs gājiens. Taču plakātisks gājiens tas šoreiz izrādījies filozofiskā plāksnē, un Derošam tā īsti ļauts izpausties vien solo numurā 2. cēlienā, kur horeogrāfijā viņš pēkšņi ir tik organisks. Šī epizode ir kā atsevišķa izrāde izrādē. Tā kļūst par savdabīgu izrādes kontrapunktu, norādot uz iespējamo traģēdijas būtību – Deroša Otello pasaule IR cita pasaule, kas mums ir nesaprotama. Diemžēl šis viens numurs īsti nesaslēdzas ar uzvedumu kopumā un Deroša Otello it kā pazūd vērienīgajā inscenējumā. Aktiermeistarībā Aleksejs Avečkins ir krietni pārāks un viņa citādais, svešais, nesaprotamais – baltādainais Otello pārliecinoši izspēlē, ka ne vienmēr mūsu iekšējais „melnums” redzams arī uz āru. Izrādās, citādais un nesaprotamais mitis ārēji tev pavisam līdzīgā cilvēkā, turklāt – labākajā draugā! Un to brīnišķīgi izspēlē Alekseja Avečkina Otello un Andra Pudāna Jago.

„Vismelnākā” persona šajā baleta stāstā ir Jago, kas acīmredzot (un pat burtiski – acis bolot) uzmīļo Otello un savā kaislīgajā apsēstībā saindē savā ceļā visu, kas varēja būt tīrs un skaidrs. Cita starpā – arī Māras Ķimeles JRT versijā tieši Jago bija teātra stāsta galvenā atslēga – galvenais notikumu režisors un rezonieris vienlaikus. Arī Sigalovas baleta izrādes centrs ir Jago, turklāt – šķiet, stāsts šajā vakarā būtu iespējams pat tad, ja ļautu redzēt tikai Andra Pudāna seju. Nu jau var sacīt – Andris Pudāns pilnā mērā soļo sava baletskolas pedagoga, artiskiskā Mariana Butkeviča pēdās. Andris Pudāns gan sava salīdzinoši mazā auguma dēļ nekad nedejos „smukos” un baltos prinčus, taču mūsdienu baletos (ko pierādīja arī sniegums „Smilšu vīrā”) dejotājam ir iespēja izvērsties pilnā mērā.

Pudāna Jago apveltīts ar apbrīnojami dzīvu fantāziju – ainā, kurā viņš Avečkina „morim” mēģina iestāstīt Dezdemonas un Kasio intīmo sakaru, skatītājam nepārprotami ļauts saprast, ka tās ir tikai Jago iedomas. Jo Kasio un Dezdemonas lomas tēlotāji ar mugurām pret publiku sēž kā dzīvi līķi – bez savas gribas un kustībām. Jago šos abus augumus vada kā lelles. Rezultātā Otello pret iespējamo mīlestību paliek „kurls”, kas atspoguļojas arī griezīgi skaļajā mūzikā, kamēr Otello sāpēs berzē ausi.

To, ka Sigalovas balets primāri būs par vīriešu pasauli, var nojaust jau pirmajās epizodēs, vīriešu ansamblim lēni „veļoties” pāri skatuvei. Brīdi vēlāk – Jago tīksmi uzbudinās, ostot Otello drēbes pēc tam, kad abi jaunlaulātie noģērbušies un devušies un savu pirmo tuvības nakti. Nepārprotami Jago iekāro nevis amatu un godu, bet Otello ķermeni. Kad posta darbi būs aizgājuši līdz neprātam, visi trīs galvenie varoņi saveļas vienā murskulī, veidojot emocionāli un jēdzieniski piepildītu finālu. Man gan ir estētiskas iebildes pret sarkano lūpu mālēšanu Dezdemonai, lai izsmērētu Kasio balto kreklu. Tāpat pretīga ir vairākkārtējā Dezdemonas vazāšana pa riņķi šajos Jago „murgos”. Turklāt izrādē ar Derošu un Osadčiju tas izskatījās prasti un pagalam mehāniski. Vai tādējādi Sigalova demonstrē savu nicinošo attieksmi pret vāju un, viņasprāt, gļēvu sievieti, kura nav spējīga saost savu briesmu dūmus?

Izrādei par labu nenāk dažādo mūzikas opusu atšķirīgā ierakstu kvalitāte. Un mazākais par nevērību varētu saukt mūzikas fragmentu noraušanu, rēķinoties tikai ar savām horeogrāfa- inscenētāja vajadzībām. Var jau būt, ka ir 21. gadsimts un mākslā drīkst visu, ja vien mērķis attaisno līdzekļus, bet šaubos, vai šis ir tas gadījums.

Pirmo reizi iestudējumu skatoties, mani nepatīkami pārsteidza arī nemitīgā gultu staipīšana turp un atpakaļ, jo pa gabalu tas izskatījās nejēdzīgi ilustratīvi, „apēdot” nojaušamo tuvplānu un attiecību nianses. Otrajā reizē, sēžot tuvāk skatuvei, novērtēju drausmo un tādēļ tik efektīgo kontrastu, kas veidojas uz auksto dzelzs gultu fona, galvenajiem varoņiem pirmajā tuvības skatā atraisoties jutekliskumā. Savukārt fināla epizodēs Dezdemona, dzelzs gultu ielenkta, izskatās kā nevainīgs dzīvnieks slazdā. Tomēr fināla ainas šķiet pārāk izstieptas, kustības atkārtojas, kļūstot pašmērķīgas. Skatītāji taču zina, ka tūliņ, tūliņ Dezdemona tiks nožņaugta, un gaida – kā tas tiks izdarīts. Tā ir katra „Otello” inscenējuma atslēgas aina, uzrādot režisora (šajā gadījumā horeogrāfa) tēlaino domāšanu. LNO baleta iestudējumā „atrisinājums” ir pārsteidzoši vienkāršs – Dezdemona tiek pakarināta aiz Otello apakšdelmiem…

Dejotājiem noteikti ir svarīgi, ka „Otello” vakaros skatītāju zāle ir izpārdota. Un ne jau izrādes kvalitāte vai interese par melnādaino dejotāju te spēlē būtiskāko lomu. Vienkārši šis iestudējums mēnesī tiek parādīts labi, ja vienu reizi. Tā arī man, pēc pirmās reizes vilšanās, otro reizi izdevās „noķert” tikai martā. Bet labi, ka izdevās un labi, ka saņēmos atnākt otrreiz, jo tagad es ticu, ka modernā baleta Otello sajūk prātā un zaudētāji ir visi. Liekot padomāt par to, vai tiešām mums vajag, lai mēs visi būtu kā no viena koka tēsti. Kā armijas cilvēki. Izrāde izskan kā apsūdzība gan šim, gan jebkuram citam vēsturiskajam nogrieznim. Gan par citām rasēm, gan citām seksuālajām orientācijām domājot. Jo galu galā – mēs visi esam Dieva radīti. Dezdemona, Otello un Jago finālā saveļas kopā vienā kamolā.

Lasiet vēl:

Intas Balodes recenzija “Otello: vienkārši kā melns uz balta?”

Inta Balode “Daži mirkļi no “Otello” interpretācijām dejas vēsturē”

Inta Balode “Horeogrāfe Alla Sigalova”