Lāsma Goba

23. novembrī Dailes teātrī tika paziņoti “Spēlmaņu nakts” teātra balvas ieguvēji, un pārsteidzoši daudz reižu triumfēja tie mākslinieki, kas sastādīja Latvijas Nacionālā teātra izrādes “Pūt, vējiņi!” māksliniecisko komandu. Tostarp šis iestudējums guva balvu “Gada lielās formas izrāde” un “Grand Prix”, savukārt Elmārs Seņkovs tika atzīts par gada režisoru. Gada kustību mākslinieku titulus saņēma Agate Bankava un Jānis Purviņš, kuri izrādei “Pūt, vējiņi!” radīja kustību partitūru, kas bija viens no būtiskākajiem scenogrāfijas elementiem. “Spēlmaņu nakts” balvu sadalījums liecina, ka vājo posmu šīs izrādes mākslinieciskajā izstrādē nav bijis – visi iesaistītie ir bijuši profesionāļi savās jomās, kā arī pratuši veiksmīgi savstarpēji sastrādāties, lai sasniegtu tik pārliecinošu rezultātu.

Saņemot balvu “Gada režisors”, Elmārs Seņkovs savā runā minēja, ka viņam nav ne jausmas, kā žūrija spējusi noteikt, kur tad tieši šajā izrādē ir nodalāma viņa režija, jo gluži vienkārši visu iesaistīto darbs – aktierspēle, scenogrāfija, horeogrāfija, gaismas partitūra – un, protams, Raiņa dramaturģija un Imanta Kalniņa mūzika tik ļoti spēcīgi cits citu papildina, ka robežas novilkt teju nav iespējams.

“Pūt, vējiņi!” noteikti vēl ilgi paliks atmiņā tiem, kas to redzējuši, un galvenokārt tieši “dzīvās” scenogrāfijas dēļ. Visa izrāde notiek uz lielām, plašām kāpnēm, kas it kā atgādina Dziesmu svētku estrādes kora daļu Mežaparkā – ne jau pašu kāpņu dēļ, bet gan tāpēc, ka uz tām gandrīz visu izrādes laiku atrodas aptuveni 130 cilvēku. Šis “koris”, kas sadala skatuvi divās daļās, līdzinās mūsdienu Dziesmu un Deju svētku dalībniekiem – viņiem mugurās ir gan tautas tērpi, gan plastikāta lietusmēteļi, rokās manāma arī cita atribūtika, kas saistās ar noslēguma koncertiem. Šo grupu veido divi tautas deju ansambļi – “Līgo” un “Teiksma”. Tā kā šie aptuveni 130 cilvēki ir tie, kas izrādē īsteno scenogrāfisko risinājumu, tad ļoti liela nozīme ir kustību kombinācijām, kas tiem ir jāizpilda. Izrāde un tai piešķirtie apbalvojumi pierāda, ka režisēta kustība jeb horeogrāfija spēj runāt pati par sevi un nodot informāciju skatītājam nepastarpināti un precīzi. Tāds, kā vēsta Ģertrūdes ielas teātra ieraksts Facebook, ir pašas Agates Bankavas uzskats un, manuprāt, šai darbā kopā ar horeogrāfu Jāni Purviņu viņa to ir pilnībā attaisnojusi.

Kad lūdzu citiem skatītājiem komentēt šo iestudējumu, gandrīz visi kā viens apgalvoja, ka tas jāredz tieši žilbinošās scenogrāfijas dēļ. Aizraujoties elpa. Protams, kā var neaizrauties elpa no dzīvas scenogrāfijas, kas runā un elpo tāpat kā skatītājs, bet, izmantojot kustību un asociatīvo domāšanu, panāk vides attēlojuma un noskaņas skaidrību?

Kopš Latvijas mākslas vidē ir ienākusi Dejas balva, “Spēlmaņu nakts” apbalvojumi dejā vairs nav nozīmīgākie triumfi gada griezumā. Tomēr tieši šis nodalījums sniedz iespēju beidzot saskatīt, cik liels svars ir kustībai kā teatrālam vai scenogrāfiskam paņēmienam un ko tas maina izrādes pieredzē un komunikācijā ar skatītāju. Dejas balva pilda citu funkciju, skatot deju kā veselu mākslas veidu, kas nepārklājas ne ar vienu citu. Vienlaikus teātris bez kustību mākslinieka neiztiks, vismaz ne ļoti daudzos gadījumos, un, kā rāda “Pūt, vējiņi!”, veiksmīga kustību partitūra un scenogrāfa idejas apvienojumā ar horeogrāfu prasmēm spēj Latvijas teātra klasikā ienest inovāciju un piedāvāt pārsteidzošu pieredzi skatītājiem.

Foto no izrādes: Kristaps Kalns