Rita Spalva

Ziemassvētkos saņēmu brīnišķīgu dāvanu no savas ģimenes – ceļojumu uz Vīni un baleta izrādes apmeklējumu Vīnes Valsts operā. Tā sagadījās, ka 12. marta izrāde, kuru skatījos, bija atceres vakars abiem baleta autoriem – Mariusam Petipā (200. dzimšanas diena 11. martā) un Rūdolfam Nurijevam (80. dzimšanas diena 17. martā). Balets “Raimonda” Nurijeva horeogrāfijā pirmo reizi Vīnes operā tika iestudēts 1985. gadā un atjaunots pagājušā sezonā tieši par godu autoru jubilejām.

Ja gribas izbaudīt šī teātra īpašo atmosfēru, tad ir vērts atnākt kādu brīdi pirms izrādes, iekārtoties blakus operai nelielajā Karajana laukumiņā, iedzert kafiju un vērot gan nesteidzīgos promenādes ielas gājējus, gan potenciālos skatītājus, un arī sajūsmināties par to, kā izcilā 19. gadsimta arhitektūras pērle – operas nams – lēnām grimst tumsā un iegūst jaunu mirdzumu īpašajā vakara apgaismojumā.

Nama interjers sākumā pārsteidz ar partera un balkonu ložu askētismu, mājīgumu, senatnes klātbūtni veclaicīgo krēslu un drapēriju dizainā. Bet nonāku uz greznajām teātra kāpnēm, un aizraujas elpa no vērienīgajiem sienu rotājumiem, zelta mirdzuma lustrās un ornamentos. Šķiet, ka skatītāji ir nedaudz pieklusuši arhitektūras iespaidā un baleta mākslas brīnuma gaidās. Mēs esam brīnišķīga piedzīvojuma priekšā – tūlīt sāksies divu baleta ģēniju radītā izrāde Vīnes filharmoniķu lieliskā orķestra pavadībā.

Jau laikus meklēju informāciju par baletu un izpētu repertuāru. Izrādās, ka šī skaitliski iespaidīgā trupa (ap 100 dejotāju) strādā vienlaicīgi divos teātros – jau pieminētajā Vīnes Valsts operā un Vīnes Tautas operā, vidēji sezonā sniedzot gandrīz 90 izrādes. Vīnes Valsts operas baleta repertuārs ir daudzveidīgs – katrā sezonā ir vidēji desmit baleta uzvedumu. Sezonas jauniestudējumos ir mums labi zināmais balets “Pērs Gints” (Edvarda Kluga horeogrāfijā), britu horeogrāfu Makmilana, Makgregora un Aštona baletu vakars, sezonas noslēgumā paredzēts Nurijevam veltīts galā koncerts ar vadošo pasaules dejotāju klātbūtni, tāpat repertuārā arī vairākas pilna apjoma izrādes kā ”Romeo un Džuljeta”ar Hektora Berlioza mūziku (horeogrāfs Dāvids Bombana) un akadēmiskie baleti, tostarp “Raimonda”.

Par dažiem eiro iegādājos lieliskā poligrāfijā izdoto un ar fotogrāfijām papildināto 90 lappušu biezo bukletu, veltītu baleta “Raimonda” iestudējumu vēsturei. Patīkami, ka tajā par galveno netiek uzskatīts sižeta atstāsts, bet ievietots saturiski bagāts analītiskais materiāls – nelielas komponista Aleksandra Glazunova, Mariusa Petipā un Rūdolfa Nurijeva biogrāfijas skices, veltījumi baleta stilistikai, interpretācijai un tradīcijām dažādu teātru iestudējumos, impresija par baleta “Raimonda” nozīmi Rūdolfa Nurijeva mākslinieka dzīvē u. c. Informācija ir pasniegta daudzveidīgā, interesantā un visiem pieejamā veidā. Lasot lekcijas baleta vēsturē, vienmēr domāju par to, kā mūsdienu studentiem vēstīt diezgan arhaiskos klasisko baletu sižetus. Šķiet, ka Vīnes operai ir veiksmīgs risinājums. Katra cēliena darbība te ir sadalīta pa atsevišķiem numuriem (piemēram, “Maršs”, “Pas de six un variācijas”) un zem katra numura nosaukuma dažos teikumos attiecīgais sižets (“Abderrahmans aicina viesus uz svētkiem, kas notiek par godu Raimondai īpaši uzceltā greznā teltī”). Tāda pieeja ļauj viegli sekot gan izrādes struktūrai, gan arī sižetam jebkura sagatavotības līmeņa skatītājam. Un vēl par informācijas pieejamību. Katram skatītājam ir iespēja ielūkoties nelielos monitoros, kas iebūvēti ložu sienās vai krēslos, lai saņemtu visplašāko informāciju par teātra repertuāru un konkrēto izrādi, dejotājiem, kā arī uzrakstīt savu vērtējumu vai vēlējumu.

Diriģents Kevins Roudss (Kevin Rhodes) paceļ rokas, un izrāde ir sākusies. Uzreiz gribu pateikt galveno – iestudēt un arī nodejot trīs stundu garu pilna apjoma klasiskā baleta izrādi trīs cēlienos – tas nav nekāds joks. Pārsteidzoša ir trupas tehniskā un emocionālā gatavība sarežģītu uzdevumu veikšanai. Baletmeistars Rūdolfs Nurijevs neapšaubāmi bija apveltīts ar īpašu muzikālo dzirdi un horeogrāfisko domāšanu. Mūziku viņš tvēra ārkārtīgi niansēti un visu to centās iestrādāt horeogrāfiskajā tekstā. Žilbinoša horeogrāfija. Piesātinājums. Dinamika. Negaidītas nianses. Man likās, ka arī kordebaleta dejojumus horeogrāfs vēlējies veidot pēc variāciju principa, maksimāli piesātinot tos ar sīkajām par terre kustībām, kas reizēm padarīja gandrīz neiespējamu līdzināšanos kustību amplitūdā. Radās iespaids, ka horeogrāfs vēlējies radīt “totālo horeogrāfiju”, kur kustības atsaucas uz ikkatru mūzikas niansi, vienlaicīgi pakļaujoties stingri aprēķinātai konstrukcijai. Un Vīnes operas baleta trupas dejotāju augstā meistarība ir spējīga radīt iespaidu, ka viņi dejo nevis horeogrāfiju, bet mūziku. Vīnes simfoniķu muzicēšanas gaitā pārliecinājos, ka Aleksandra Glazunova mūzika ir krāšņa, neparasti viegla un dzirkstoša. Jāsaka, ka citkārt, skatoties šo iestudējumu dažādos teātros, šī baleta mūziku uztvēru kā smagnēju un stingriem akadēmiskiem kanoniem pakļautu. Galvenais, kas mani aizrauj šajā izrādē – tā ir augstvērtīgā un piesātinātā horeogrāfija, ar kādu klasiskajā baletā sastapos pirms dažiem gadiem baleta “Apburtā princese” jauniestudējumā Pēterburgas Mihaila teātrī Načo Duato horeogrāfijā.

Raimondas lomā Maskavas Baleta akadēmijas absolvente Ludmila Konovalova; bruņinieks Žans de Brijēns – Leonardo Basilio, Lisabonas konsevatorijas un Cīrihes Dejas akadēmijas absolvents; Abderrahmans – Mihails Sosnovičs, Moldovas Baleta akadēmijas absolvents. Īpaši gribētu uzteikt Mihaila Sosnoviča virtuozitāti. Neparasti plastisks, stabils lēcienos un griezienos, viņš pelnīti saņēma publikas aplausus un ovācijas pēc katra dejojuma. Mazāk pārliecināja galvenās partijas izpildītāja, jo izrādes sākumā bija jaušama tāda kā nestabilitāte. Iespējams, ka tas bija iekrājies nogurums, jo izrāde, kuru noskatījos, tika rādīta ceturto vakaru pēc kārtas. Taču Ludmilas Konovalovas aplomb un dejotājas vēriens pilnībā izpaudās 3. cēliena ungāru grand pas duetā ar Leonardo Basilio.

Pēc izrādes vēlreiz pārdomāju gūtos iespaidus un sapratu, ka man atkal un atkal jādomā par Nurijevu-horeogrāfu. Esmu daudz lasījusi par viņa dejotāja karjeru, sadarbību ar Margo Fonteinu, ekstraordināro personību, taču retāk esmu sastapusies ar materiāliem, kuri liecinātu par viņu kā liela mēroga horeogrāfu, lai arī viņa iestudētie klasiskie baleti tiek dejoti lielākajos pasaules teātros. Varbūt tāpēc, ka klasisko baletu jauna interpretācija ir visai nepateicīga lieta, jo prasa stilistisku saskari ar oriģinālu.

Un nobeigumā vēl par Vīni. Kā zināms, tā ir kultūras metropole, kuras piedāvājums ir tik liels, ka vienmēr spēj sagādāt kādu negaidītu māksliniecisku pārsteigumu. Mana apmeklējuma laikā Vīnes ielās reklāmas aicina nevis kaut ko pirkt un aizņemties (kā tas jau ir pierasts mūsmājās), bet gan doties uz Leopolda muzeju, kur ir vairākas izstādes, veltītas agrīnā modernisma un jūgendstila māksliniekiem. Neslēpšu, arī mani uzrunāja iespēja satikties ar Gustava Klimta oriģināldarbiem. Taču te mani sagaidīja pārsteigums – tā bija man līdz šim mazāk zināma ekspresionista Egona Šīles (1890–1918) ekspozīcija. Mani uzrunāja viņa mākslas ķermeniskums un izteiksmība, kas rada absolūto māksliniecisko iespēju efektu. Šīles īsā un dramatisma pilnā dzīve, glezniecība un radītie tēli varētu būt lielisks iedvesmas avots baletam, kas vēstītu par 20. gadsimta dzīvi un bohēmu Vīnē.