Gundija Zandersona

16. aprīlī Kongresu namā pirmo reizi Latvijā uzstājās Polijas Dejas teātris ar Norvēģijas horeogrāfa Jo Stromgrēna (Jo Strømgren) izrādi „Czterdziešci” jeb „Četrdesmit”. Nosaukums – par godu kompānijas četrdesmit gadu dzimšanas dienai, un izrāde – kā bieza grāmata, uzkrājusi vairāku paaudžu stāstus, krāsainus, humora caurstrāvotus.

Gaismas vēl nebija izdzisušas, kad stāsts jau sākās. Gluži kā labās filmās, iesākās ar fragmentu no vidus, iemetot skatītāju svarīgākajā stāsta brīdī un tikai pēc tam – atpakaļ uz sākumu, risinot notikumus ierastajā secībā no sākuma līdz beigām. Zāli pieskandināja zema, tēlaina vīrieša balss, kas izteiksmīgā angļu valodā iesāka stāstu – dejotāji uz skatuves to vizualizēja:

„Viņi saka: dzīve ir kā grāmata. Bet dzīve nav grāmata. Dzīve ir rakstīta uz tūkstošiem lappušu. Jūs varat izveidot stāstu, ja gribat, un teikt, ka tā ir taisnība. Stāsts ir atkarīgs no tā, kuras lappuses kurā brīdī mēs izmantojam. To sauc par izvēli.”

Skatuves abās pusēs divās rindās karājās milzu papīra palagi, pie kuriem piestiprinātas neskaitāmi daudz lappuses, simbolizējot dzīvesstāstus, ko mēs ikviens savas dzīves laikā rakstām ar ikkatru veikto darbību, pieņemto lēmumu vai iedomāto pasauli. Stāsts sākas 1973. gadā Polijā, tā centrā – meitene, kas nāk pasaulē polietes un francūža mīlas dēkas rezultātā. Citāda viņa aug klusā, nomaļā Polijas ciemā un vienīgais, kas viņas gandrīz garlaicīgo dzīvi padara krāsaināku, ir iztēle. Paaugusies viņa dodas uz Franciju identitātes meklējumos, pirmo reizi izbaudot dzīvību: ballītes, atvērtus cilvēkus, sev veltītu uzmanību, mūziku un deju. Gadiem ejot, viņa joprojām nejūtas svešā valstī pilnīgi piederīga, tādējādi uzsverot mūsdienās samilzušo emigrācijas problēmu, un nolemj doties mājās, kur, nu jau 1999. gadā, viss ir krasi mainījies. Atpakaļ Polijā stāsts ved cauri dažādām vēsturiskām valsts attīstības stadijām, pirmo reizi iepazīstoties ar moderno mākslu – deju un mūziku – un citādu domāšanu. Tas viss kopā – viena cilvēka dzīvesstāsts, aptverot neskaitāmus notikumus, pārvērtības un daudzu citu cilvēku dzīves.

„ – Es gribu atcerēties – viņa teica – un nekad neaizmirst!”

Dejotāji, vairāk nekā desmit, skaidri un saprotami attēloja vīrieša balss stāstīto, padarot horeogrāfiju viegli uztveramu jebkuram skatītājam, ne tikai dejas lietpratējam. Ar jūtami spēcīgiem baleta un laikmetīgās dejas pamatiem tehnikas ziņā, dejotāji izpildīja dažāda veida kustības – lēcienus, cēlienus, žestu kombinācijas, tautas dejas, plašas kustības un vietām tieši pretēji – ļoti mazas un detalizētas. Bieži izrādē tika izmantoti partnera dejas elementi, tādējādi risinot savstarpējos dialogus. Vairākkārt lielais dejotāju skaits veidoja kustīgu pūli aizmugurē, pastiprinot centrālā notikuma nozīmi. Kustību kvalitāte – daudzviet komiska, piešķirot izrādei humoristisku noskaņu. Visām ikdienišķajām darbībām – lasīšanai, kāršu spēlei, intīmām attiecībām, pat vienkāršai pastaigai – piešķirts dejiskums un īpaša izteiksme. Pretēji laikmetīgās dejas izrādēm, kur kustības bieži ir tik patiesas un īstas, cik iespējams, un doma – bieži abstrakta, dejas teātris piešķir katram solim nepārprotamu nozīmi. Šajā izrādē ekspresīvas bija arī dejotāju sejas izteiksmes.

Kopumā izrāde šķita ļoti provokatīva un iedvesmojoša un, manuprāt, katrs tajā varēja atrast ko interesantu un saistošu. Mūzika variēja no ģitārspēles un klavierēm līdz operas skaņdarbiem, iekļaujot arī franču dziesmas. Kādam, iespējams, šokējoša likās kostīmu izvēle, vietās, kur dejotājiem to vienkārši nebija, kādam citam – momenti horeogrāfijā, kur ritmiskas atkārtotas kustības izskatījās novedam līdz vājprātam. Bieži vien izrādē tika izmantots tā saucamais strukturētais haoss, kad vienlaicīgi uz skatuves norisinājās vairākas darbības, šķietami nesaistītas un haotiskas, tai pašā laikā veidojot vienu kopīgu bildi un noskaņu. Tādi mirkļi deva skatītājiem iespēju izvēlēties, kurai aktivitātei pievērst vairāk uzmanības. Mani šī izrāde pārliecināja un nu ir ieinteresējusi noskatīties arī citus Jo Stromgrēna darbus.