Liene Pavlovska*

Horeogrāfes Rūtas Pūces izrādes ”Līdz nāve mūs šķirs” pirmizrāde notika festivāla “Laiks dejot 2023” ietvaros, 15. jūnijā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Izrādes autori par to raksta: ““Līdz nāve mūs šķirs” ir laikmetīgās dejas monoizrāde, kuras centrā ir cilvēka attiecības pašam ar savu ķermeni. Dejas izrāde reflektē gan par cilvēka personīgajām attiecībām ar ķermeni, gan par to, kā šīs attiecības ietekmē sabiedrības kopējā doma, stereotipi, ekspektācijas par cilvēka ķermeni, tā izskatu un spējām.”

Uz izrādi devos sagatavojusies to skatīt “ar prātu”. Biju izlasījusi aprakstu, tomēr to apdomājusi caur savu personisko interešu loku – šeit tas būtu ķermenis sociāli politiskā kontekstā. Izrāde mani pamazām veda pavisam kur citur, negaidīti un tādās atmiņās, kas šķita sen aizmirstas. Tā spēja mani aizvest: līdz sajūtai, kas rodas, roku iegremdējot dziļi, dziļi smiltīs karstā vasaras dienā, – kad virskārta svilina, bet pirksti, jūtot spiedienu visapkārt, dziļāk zemē ir vēsā un mitrā smilšu slānī; līdz baudpilnām, bet galīgi ne erotiskām sajūtām, kas rodas, slidinot roku pār ķermeņa negludumiem, vai tad, kad apzināti esmu ļāvusi kājai vai rokai nedaudz notirpt; līdz sajūtu atmiņām, kas aprakstītas vārdos var šķist pavisam banālas, tomēr ir ķermeniskas un dikti dzīvi sajūtamas.

Šobrīd izrādes skatos kā persona, kas gaida bērnu, un kā persona, kas ir cieši līdzās kādam, kurš ilgi, lēni un sāpīgi zaudē vienu no saviem tuvākajiem neārstējamas slimības dēļ. Tādas slimības, kas apgāž izrādes aprakstā minēto faktu (būt dzīvam nozīmē būt ķermenī) – kur ķermenis aiziet, bet prāts un domas paliek asas. Šie abi spēcīgie pārdzīvojumi ietekmē to, kā redzu izrādi un, iespējams, kamdēļ tā mani uzrunāja tik spēcīgi un savdabīgā veidā: ķermeniski – emocionāli. Izrādes pieteikums vēsta: “Izrādes nosaukums “Līdz nāve mūs šķirs” norāda uz eksistenciālo saikni, kas neizbēgami pastāv starp cilvēka ķermeni un viņa esību, izmantojot romantizēto zvērestu laulību slēgšanā, kas paģēr mīlestības pilnas attiecības mūža garumā.” Izrādē tomēr (un cik labi, ka tā!) saskatīju arī vilšanos, neizpratni, dusmas, piedošanu, kas neizbēgami pavada indivīda un ķermeņa attiecības, saskaroties ar stāvokļiem, kad ķermenis neietilpst sabiedrības izdomātajā “normāla ķermeņa” (bieži vien – jauna, spēcīga vīrieša veidolā) kategorijā. Grūtniecības laikā savā ķermenī viļos nepārtraukti, man uz to ir dusmas, tas nav tāds, kādu to biju iztēlojusies, vai kāds tiek prezentēts glamūrīgos žurnālu un sociālo mediju attēlos. Tas nav “normāls”. Tas piedzīvo pārmaiņas, ko var iemīlēt, – tomēr ar nosacījumu, ka spēju atmest sevis pašas un sabiedrības izdomātu normālības mērauklu. Skatoties Rūtas Pūces deju, jutu līdzīgu iekšēju cīņu, un tā ar mani sarunājās sajūtu, ne naratīva veidolā. Izrādes autori raksta: “Dejas disciplīnā dejotāja ķermenis ir viņa darbarīks, līdz ar to laikmetīgās dejas forma ir pateicīga, lai nepastarpināti risinātu izrādes fokusā izvēlēto tēmu.” Šim tekstam varu piekrist, kā arī izrādes tēma šeit risināta jūtīgi un jaudīgi.

Izrādes telpu veidoja Eduarda Smiļģa Teātra muzeja izstāžu zāles stūris, ko iezīmēja skatītāju rindas. Telpa – šķietami tukša. Zāles stūris klāts ar deju grīdu, uz kā uzkāpjot, vairāki apmeklētāji – dejotāji novilka apavus. Izrāde risinājās “Laiks dejot 2023” ietvaros, un bija redzams, ka auditorija ir pilna dejas profesionāļu un studentu. Salīdzinoši nesen piedalījos sarunās par dejas grīdas nepieciešamību notikumā , kur nudien nešķita korekti vizuālu ambīciju vārdā no tās atteikties. Pasākuma izskaņā grīda bija netīra, ar švīkām un netīru apavu nospiedumiem. Atšķirībā no profesionāliem dejotājiem, pie tās neraduši cilvēki bez sirdsapziņas pārmetumiem “slāja” tai pāri. Man šī grīda kļuva par svarīgu simbolu rūpēm. Izrādes “Līdz nāve mūs šķirs” apmeklētāji redzami un ar cieņu izturējās pret deju grīdu, kas pasargā dejotāja ķermeni. Šajā kontekstā deju grīda kļuva par tēlu un piepildīja telpu gan kā funkcionāls, gan scenogrāfisks elements.

Vizuāli emocionāli iedarbīga bija horeogrāfes Rūtas Pūces un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa sadarbība. Gaismu partitūras izcēla telpas “negludumus”, sienu raupjumu. Māksliniece izjusti dejoja kopā ar telpu, tās materialitāti. Biju priecīga vērot arī Rūtas Pūces kostīmu – gofrētu, mīkstu, aseksuālu tērpu, kas krokojās un locījās, vizuāli mainot dejotājas ķermeni nepārspīlētā veidā. Izrādes māksliniece ir Ieva Briģele. Papētot viņas daiļradi interneta plašumos, šķiet saistoša sadarbība starp stikla mākslinieci, kas caur karstumu veido plūstošas stikla formas, un horeogrāfiju. Būs interesanti vērot, ja šī sadarbība attīstīsies tālāk!

Izrādes komponists ir Toms Auniņš. Kopumā šķita, ka muzikālā partitūra, lai gan saskanīgi sadarbojās ar Rūtas kustībām, varēja būt mierīgāka, intīmāka. Visspēcīgāk man nostrādāja izrādes izskaņu pavadošais kliedziens. Tas, līdzīgi kā izrādes tēma, radīja ķermenisku sajūtu, neērtumu, kas pamodina.

Izrāde mani aizveda atmiņu arhīvā – atcerējos kadrus no Džonatana Barouza īsfilmu izlases “52 portreti”, ko skatījos Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotā notikuma “Kopīga telpa, kopīgs laiks” ietvaros “Zirgu pastā” 2020. gadā. Īsfilmas ir dejotāju intīmi pašportreti, kur dejotāji dažādos dzīves posmos stāsta par sevi ar kustību. Šis mākslas darbs atstāja manā atmiņā paliekošu nospiedumu. Ja ko novēlu darba “Līdz nāve mūs šķirs” turpmākajām sērijām, tas būtu – rast tikpat spēcīgu veidu, kā māksliniece Rūta Pūce stāsta par savu personisko pieredzi kopā ar citiem dejotājiem, kuru ķermeņi neietilpst normālības priekšrakstos. Šķiet, māksliniece ir “uzrakusi augsni”, pētot izrādes tēmu, un man gribētos redzēt – vairāk.

Foto: Jūlija Žitluhina

*Liene Pavlovska ir vizuālā māksliniece, kura domā un strādā mijiedarbē ar telpu. Viņas darbu pamatā ir interese par sociāli ekonomisko iekārtu modeļiem, no tiem izrietošajām kolektīvajām vēlmēm un to, kā šie modeļi nosaka cilvēku un citu būtņu kopā dzīvošanu. Liene ieguvusi maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijā, Scenogrāfijas nodaļā un Sandberga institūtā Nīderlandē, “Studio for Immediate Spaces”.