solaris

Dailes teātris, 2011. gada 12. jūnijs

Iesākumā bija noslēpums. Tumsa, attāla skaņa, vien nojautas.

Tad sāka iezīmēties aprises šai skaņai, tā kļuva aizvien saprotamāka, tuvāka, kā tagadne. Nekas jau sevišķs, vien tējas krūzes saruna ar tējkaroti. Bet neko jau sevišķu mēs arī negaidām no tagadnes. Ir labi tā, kā ir.

Tur, spilgtā starmeša gaismā, stāvēja mazs bērns. Bērns ir tikpat nozīmīgs kā pieaudzis cilvēks. Mazs meitēns ar tējas krūzi, kas brīžiem bija, brīžiem nebija. Spēle ar mītisko un maģisko, ar sakrālo un vulgāro, kur tējas krūze var vienkārši pazust, ja tu to vēlies.

Bet ne par to ir šis stāsts. Stāsts ir par to, ka bērnībā cilvēks vēl nav pārstājis brīnīties par pasauli. Mums – pieaugušajiem – tik pierastās lietas bērnam var šķist noslēpumainas, varbūt biedējošas, varbūt vilinošas, par tām vēl nav nekas, ko teikt, tās var vien vērot kā rēgainas ēnas uz sienas. Kā spocīgi tēli parādās rokas, kājas, ķermeņa daļas, pazūd, kaut kur tepat blakus, vai arī ne blakus, telpas jau vēl nav. Nav nekā pazīstama, nevar būt, jo pasaule vēl nav noslēgusies sevī. Pieaugušo pasaulē pieņemtā kārtība vēl jāiepazīst. Vēl tikai sākas ceļš uz skaidrību, uz pārliecību par to, kā viss jāsaprot. Bērns vienkārši vēro to.

Platons (427. – 347. g.) darbā Valsts runāja par apziņas pirmsākumu – kā cilvēks neredz reālo pasauli, bet vien tās atspulgus ēnās uz sienas tajā alā, kur mīt. Alā ieslodzītajiem cilvēkiem gluži tāpat pastāv pārliecība par pasaules kārtību. Jo nav jau cita atskaites punkta. Nav, par ko šaubīties. Nav, par ko brīnīties. Bet izejot ārā no alas un ieraugot tos priekšmetus, kuri bija radījuši rēgainās ēnas uz alas sienas, apziņas apskaidrība nes katarsi. Biedējošu savā tiešumā.

Cilvēka prāts nevēlas piedzīvot bailes dēļ apskaidrības. Prātam to nevajag. Prātam vajag skaidrību vien par to, ko tas apzinās. Pat ja līdz apziņai nonāk vien ēnas.

Dejojošās meitenes slīdēja tik viegli, tik plūstoši, tik nesaistīti ar telpu un laiku. Tās saplūda ar savu ēnu, pazūdot netveramajā robežšķirtnē starp reālo un nereālo.

Taču bija vēl kaut kas. Gaisma.

Ja tu centies atrast gaismu, atbrīvojies no ēnas sevī.

Tomēr esi gatavs, ka gaismā viss var kļūt citāds. Gaismā tu vari pamanīt, ka neesi viens šajā pasaulē. Tu vari satikt citus cilvēkus. Tādus pašus kā tu vai citādākus. Satikt, lai vairs nešķirtos.

Jo visi mēs esam līdzīgi, kad Mēness dod kripatu gaismas.

Klusums. Es pamanīju, ka šajā izrādē vienubrīd iestājās klusums. Dejotājas dejoja, bet mūzika bija apklususi. Kā naktī, kad vairs nav nekā, ko tev teikt.

Vai tu atceries, kā skanēja klusums, kad lietus lāses reiz bungoja pa loga rūti? Tas bija citādāks. Viss bija kļuvis savādāk. Lietus tevi padara vienkāršāku. Tu vari gluži kā zvirbulēns lēkāt pa peļķēm, sajūtot sevī pirmatnīgo pārdzīvojumu par esības prieku.

Vai tiešām mēs tikai bērnībā varējām būt vienkārši laimīgi šajā pasaulē? Saplūst ar to, nevērtējot, neapstājoties, nevairoties no tagadnes, no lietus lāšu bungošanas sniegtās burvības. Jā, mūsu prāts zina visu to gudrību – ka esam dzīvi, ka kustība ir dzīvība, ka viss vienmēr notiek vien šeit un tagad, ka neko jau sevišķu nevajag, lai brīnītos par pasaules noslēpumainību. Tomēr mēs – pieaugušie – ietiepīgi ik rītu ieslogam sevi prāta radītajā krātiņā, kur tiek ielaistas vien realitātes atbalsis un ēnas, jo tikai tās ir piemērotas mūsu pieņemtajam pasaules modelim.

Mazs bērns starp pieaugušajiem var sajusties vientuļš.