Inta BALODE

No 2011. gada 29. aprīļa līdz 2. maijam ar ASV vēstniecības atbalstu Rīgā viesojās divas pieredzējušas horeogrāfes un dejas/ kustību terapeites no ASV – Trina Nahma-Mijo* (Trina­­ Nahm-Mijo) un Barbara Nordstroma-Lēba** (Barbara Nordstrom-Loeb). Viesošanās tika plānota saistībā ar Dejas dienas notikumiem. Pāris dienu laikā abas vadīja nodarbības gan Rīgas Stradiņa universitātē, gan Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācijas biedriem, gan arī ikvienam, kas 1. maijā vēlējās izmantot Dejas dienas piedāvātās bezmaksas meistarklases. Pa vidu saspringtajam grafikam notika arī DANCE.LV žurnāla saruna ar abām māksliniecēm un terapeitēm par tēmu Māksla un sāpes. Pirms sarunas gan abas uzsvēra, ka ir ļoti atšķirīgas, un bija jūtams, ka labprātāk klāstītu savas domas individuāli. Visspilgtāk abu horeogrāfu atšķirību demonstrē tas, ka pēc intervijas Barbara Nordstroma-Lēba turpināja analizēt problēmu e-pasta vēstulēs, savukārt, Trina Nahma-Mijo atsūtīja reklāmlapiņu ar ielūgumu atbraukt un noskatīties viņas jaunāko izrādi, kas 2011. gada augustā būs skatāma Edinburgas fringe festivāla ietvaros.

Jau no pirmajām sarunas minūtēm saprotu, ka tiešām runāju ar psihoterapeitēm. Uz manu tēmas pieteikumu par sāpēm un mākslu abas atbild ar pretjautājumu – ko es saprotot ar sāpēm? Kad skaidroju savu izejas pozīciju, abas šķiet mazliet vīlušās, ka vairāk esmu domājusi fiziskās sāpes. Redzot sejas izteiksmes, mainu taktiku un saku – nu, protams, jebkuras sāpes, jebkādā aspektā, kas jums šķiet būtisks. Taču vienlaikus saprotu, ka mani tomēr interesē ķermenisks konteksts un diezin vai vēlos noklausīties garu stāstu par ciešanu atainojumu mākslā. Tāpēc cenšos dāmas ievirzīt ar uzvedinošiem izteikumiem: sāpes kā iemesls uzzināt vairāk par savu ķermeni, sāpju pārvarēšanas scenāriji – vai nu sakāpināt sāpes līdz iedomātam maksimumam, kurā „klikt!” un pāries, vai arī censties sāpēs pakāpeniski samazināt.

Barbara Nordstroma-Lēba pauž sajūsmu par tēmu, jo tajā esot ļoti daudz līmeņu, par ko runāt. Pirmā ideja, ko viņa piemin, bet pati nekādā ziņā nepiekrīt, ir dažkārt politiskiem un ekonomiskiem argumentiem izmantotā doma: māksla ir par ciešanām, tāpēc tas nekas, ka mākslinieks ir nabags, tas nāk tikai par labu, jo māksliniekiem ir jācieš. Tas tiek lietots kā arguments, lai atteiktu finansiālu atbalstu. Taču horeogrāfe piekrīt tam, ka stimulējošs ir radīšanas process, kas nedodas viegli. Līdz ar to mākslinieks ir daudz godīgāks, taču sāpes nepadara nevienu vairāk radošu vai viņa mākslu vērtīgāku.

Trina Nahma-Mijo atzīst, ka viņai mākslinieciska izpausme ir bijis vienīgais veids, kā runāt un tikt galā ar sāpīgām tēmām un situācijām, ar ko dzīvē nācies saskarties. Viņasprāt, tas ir veids kā sadzirdamā un ietekmīgā veidā paust viedokli par sociālās netaisnības jautājumiem. Vienkārši runāšana parasti nespēj neko mainīt. Viņas mākslā iedvesma ir nevis kāds, kurš cieš, bet tas, kas spēj stāvēt pāri sāpēm. Strādājot ar cilvēkiem ratiņkrēslā nākas ieiet viņu pasaulē, plānot mēģinājumu grafiku citādi, jo kādam var būt vajadzīga pusstunda, lai aizietu uz tualeti. Trina Nahma-Mijo uzsver, ka tieši darbs Riteņi (Wheels), kas tapa 1979. gadā, bija sākums un būtisks pavērsiens viņas domāšanā.

Horeogrāfe stāsta, kā veidojusi solo izrādi par korejiešu seksa verdzenēm Otrā pasaules kara laikā. Kopā ap 200 000 sieviešu, pārsvarā jaunas meitenes, tika turētas t.s. „ komforta nometnēs”, viņām nācās apkalpot pat 40 – 60 japāņu karavīru dienā. Par šiem notikumiem, par spīti tam, ka pati ir korejiete, viņa uzzināja tikai 1993. gadā. Viņai kļuvis fiziski slikti, kas, pēc horeogrāfes domām, iespējams, ir tautas ģenētiskās atmiņas dēļ. Trina Nahma-Mijo stāsta, ka lielākā daļa sieviešu mira, būtībā –  tika noslepkavotas, un Japānas valdība nevēlējās to atzīt. Horeogrāfe tika aicināta veidot seksa verdzenēm veltītu izrādi, kas tika iekļauta konferencē, kura bija daļa no procesa, lai rosinātu atzīt šo starptautisko noziegumu. Veidojot izrādi, Trinai Nahmai-Mijo esot bijušas ļoti spēcīgas izjūtas –  sajūta, ka viņa darbojas kā medijs.

Domājot par izrādēm, kurās uz skatuves kāpj cilvēki ar dažādām traumām vai kurās tiek atklāti runāts par tām, jautāju, kas notiek, kad izrāde vai projekts ir beidzies? Barbara Nordstroma-Lēba uzskata, ka gadījumos, ja mākslinieks nav pietiekoši kompetents psihologs, pastāv iespēja cilvēku traumēt atkārtoti. Var gadīties, ka mākslinieks nezina, ko darīt ar dziļām traumām, kas tiek iznestas virspusē. Barbara Nordstroma-Lēba stāsta, ka šādu izrāžu Amerikā ir daudz, jo valstī ir dažādas cilvēku grupas, daudz imigrantu ar traumatiskām pieredzēm. Būtisks ir jautājums, kam šādas izrādes ir domātas. Viņasprāt, mākslinieciskais process var būt brīnišķīgs dziedināšanās process, bet viņa ir pieredzējusi arī pretējus rezultātus. Darba autoram galvenais ir apzināties, kas notiek.

Turpinot izprast, kāda loma ir dejas un kustību terapijai, jautāju, vai nav tā, ka mākslas terapija ir labs psihoterapijas aizvietotājs tiem, kam nepatīk klasiskās „ runāšanas” psihoterapijas metodes? Vai ir iespējams izārstēt bez izrunāšanas, bez problēmas aktualizēšanas apzinātā līmenī? Barbara Nordstroma-Lēba stāsta, ka ir veids, kā fizioloģiski var izmainīt to, kas notiek, turklāt process var notikt pat verbāli neanalizējot, pat nezinot, kas notiek. Var strādāt tikai ar tām bailēm un citām problēmām, kas izpaužas ķermenī. Trina Nahma-Mijo stāsta, ka strādājusi ar seksuāli izmantotām meitenēm. Bērni situācijas izspēlē, viņiem nav nepieciešams runāt, bet pieaugušajiem labāk kombinēt metodes, jo tad panākams lielāks efekts. Barbara Nordstroma-Lēba piekrīt, ka Amerikā notikušas izmaiņās veidā, kā strādāt ar bērniem. Vairs neliek runāts, problēmas tiek risinātas ar iztēles palīdzību – zīmējot, dejojot, izspēlējot situācijas. Loģiskā domāšana un līdz ar to verbālā terapija attiecībā uz bērniem nedarbojas.

Nevarēju iztikt bez stereotipiskā jautājuma – vai arī kādā dejas un kustību terapijas etapā man nāksies vainot māti, šajā gadījumā –  pētot un vainojot viņas ķermeni? Smiekliem pa vidu abas terapeites uzlūko mani un jautā, vai es to vēlos? Barbara Nordstroma-Lēba saka, ka tikai agrīnajā psihoanalīzē visu skaidroja caur mammām, bet pēdējai laikā ir daudz citu pieeju. Viņasprāt, mātes vainošana ir nepareiza un ir anti-sieviešu, anti-mammu un anti-feministu ierocis. Diemžēl bieži, ienākot jaunām idejām, līdzi nāk arī to autoru personīgās problēmas, un viņu sekotāji domā, ka dižgaru personīgās problēmas ir tikpat svarīgas kā viņu filozofiskie secinājumi. Taču daži pacienti vēlas strādāt, analizējot māti, un tā ir viņu izvēle. Trina Nahma-Mijo stāsta, ka daži pacienti atnāk, jau zinot, ko grib darīt – kādi vēlas iziet cauri pagātnei, citiem rūp tikai nākotne.

No Freida attieksmes atgriežoties pie mākslas spēka, jautāju, kādi terapeitiskie procesi notiek skatītāju zālē? Trina Nahma-Mijo atceras – kāds puisis ratiņkrēslā pēc izrādes Riteņi noskatīšanās piegājis pie viena no dejotājiem un teicis, ka gribējis izdarīt pašnāvību, bet nu viss ir mainījies. Barbara Nordstroma-Lēba atzīst, ka, uz skatuves strādājot ar emocionālām traumām, nav īsti iespējams kontrolēt, kas notiek publikā. Tomēr tas nenozīmē, ka šādas izrādes nevajag veidot, tas ir svarīgs, cilvēkiem vērtīgs darbs. Mākslinieks nevar pārtraukt radīt, tāpēc, ka kādam kaut kas var notikt vai nepatikt. Taču ir svarīgi, cik vien iespējams, apzināties notiekošo. Trina Nahma-Mijo komentē, ka situācijās, kad ar māksliniecisku procesu mēģina ārstēt parasta cilvēka traumas, rezultāti var būt dažādi, taču, ja cilvēks ir mākslinieks un kā jebkurš mākslinieks grib dalīties ar savām domām, sajūtām, pieredzi, tad nav nekādas atšķirības starp nosacīti veselu cilvēku un cilvēku ar traumām. Nevienā izrādē nevar zināt, ko publika jutīs. Turklāt māksla ir vienīgais veids kā ārkārtīgi sāpīgas problēmas padarīt uzklausāmas un saprotamas. Tas ir mākslas spēks.

*Trina Nahma-Mijo ir korejiešu izcelsmes amerikāniete no Havaju salām. Viņa ir Havaju salu Hilo universitātes profesore, pasniedz ne tikai deju, bet arī psiholoģiju. 1975. gadā dibinājusi pirmo modernās dejas kompāniju Havaju salās. Trinas Nahmas-Mijo horeogrāfes daiļradē būtisku vietu ieņem izrādes, kas iesaista cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Jau 1979. gadā viņa radīja izrādi Riteņi (Wheels), kurā dejoja Vjetnamas kara invalīds, jauns vīrietis ar muskuļu distrofiju un divi dejotāji bez kustību traucējumiem, tai skaitā, pati horeogrāfe. Šī izrāde ieguva starptautisku atpazīstamību, tika izveidota dokumentālā filma, kas ieguva vairākas balvas, tai skaitā, tika nominēta Oskara balvai dokumentālo īsfilmu kategorijā. Vairāki darbi veidoti, lai runātu par sociāli un politiski jūtīgiem jautājumiem, turklāt paralēli tam Trina Nahma-Mijo 15 gadus vadījusi patversmi sievietēm, kas cieš no vardarbības, kā arī organizējusi un vadījusi terapiju seksuāli izmantotām meitenēm un atbalstījusi bērnus, kuru vecāki ir narkomāni.

**Barbara Nordstroma-Lēba ir Minesotas universitātes profesore ar specializāciju dejas/ kustību terapijā, mākslas terapijā un somatikā, māksliniece un psihoterapeite, kas izmanto māksliniecisku izpausmi, lai vecinātu cilvēka pieredzes dziļāku izprašanu. Barbara Nordstroma-Lēba atgādina, ka 65 līdz 80% cilvēku komunikācijas ir neverbāla un dzīves laikā kustība turpina atspoguļot un paust mūsu noskaņojums, personības un psiholoģiskās vēstures pamataspektus, un dejas/ kustību terapija ir psihoterapijas veids, kas atzīst kustības nozīmīgumu cilvēka dzīvē. Dejas/ kustību terapija dziedina, pievēršoties attiecībām starp prātu un ķermeni. Barbara Nordstroma-Lēba dibinājusi pirmo profesionālo mākslas terapeitu asociāciju Minesotā. Viņa uzsver mākslas, jo īpaši dejas un kustību mākslas, transformējošo nozīmi.

Saistītie raksti:

Inta BALODE Vai citādi dejotāji?