Par LKA Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studentu koncertu-eksāmenu. „Laiks dejot” 1. diena

16/06/2013

Dita Eglīte

Studentu kompozīcijas darbi, kā ierasts, arī „Laiks dejot” 2013. gada festivālā tika rādīti Dailes teātra Mazajā zālē. Tie ir divdesmit jauni vārdi, jauni cilvēki, personības, topošie mākslinieki. Un, neraugoties uz jaunību, lielākoties viņiem jau ir ko teikt, ir ko rādīt, ir drosme atklāt savas sāpes, šaubas, ambīcijas un … arī neizdošanās. Kaut finišējis tikai otrais studiju gads.

Pārsteidz arī tas, ka viņu ir veseli divi desmiti. Var vien iztēloties, cik dienas studentu diplomdarbu publiskā izrādīšana aizņems festivālā pēc diviem gadiem. Bet pēc šā gada kompozīcijas darbu noskatīšanās ir pārliecība, ka tās divdesmit pusstundas pēc diviem gadiem nebūs zemē nomestas. Viņi ir tik dažādi, atšķirīgi, pozitīvi un enerģiski. Strādājot tādā kompānijā var saprast, kāpēc arī programmas vadītājas Olga Žitluhina un Ramona Galkina joprojām ir tik jauneklīgas.

Tikai loģiski ir arī tas, ka II kursa studentu darbos jūtama vēl pedagogu personību klātbūtne. Par to domāju, vērojot asprātīgās „dibendejas” Alises Putniņas kompozīcijā, par to domāju, lasot kompozīciju nosaukumus. Ar lielu prieku konstatēju, ka neviens vēl neaizraujas ar runāšanu (kaut varbūt tāpēc man sevi vajadzētu uzskatīt par vecmodīgu?). Ar lielu interesi vēroju kustību meklējumus un atradumus, spēju domāt telpā un veidot vizuāli izteiksmīgus stāstus. Studentu koncerteksāmena programmiņā citēti Mihaila Barišņikova vārdi par to, ka dejā skatītāja priekšā ir tikai dažas no simtiem iespējamo izvēļu, kas bijušas mākslinieka meklējumu ceļā. Un rezultāts mums daudz ko pastāsta par šo mākslinieku. Un es vēl piebilstu, ka ideālā gadījumā – ieintriģē uzzināt vēl vairāk, vēlēties darbus skatīties atkārtoti un gaidīt nākamos.

Pilnīgi noteikti jau skatīšanās brīdī zināmu nožēlu (ka tas ir tikai vienreizējs notikums) izjutu, vērojot polifono grupas enerģiju Alises Putniņas darbā „Pigra pigrum”, Ivara Broniča „KRubiks” un Anetes Tambakas „Kazdārzā”. Noteikti vēlreiz skatītu arī Aņas Novikovas izmisīgi filozofisko cīņu pie durvīm Anne-Birthes Nordas kompozīcijā „While Waiting…”, Karīnas Lapšinas atraktīvi būvēto meiteņu duetu „RE:” un Evas Kronbergas sacerētās gaiļu dejas puišiem darbā „Žikivators”, kā arī trauslo attiecību stāstu Ģirta Bisenieka horeogrāfijā „par Tevi”.

Uz visādā ziņā aktīvi kustīgo jauniešu fona dažas kompozīcijas bija veidotas, vairāk balstoties uz iekšējo kustību un ķermeņa izteiksmību bez enerģiskas dinamikas. Ar šo uzdevumu gan, manuprāt, jauniešiem vēl ir grūtāk tikt galā, jo ilgākā metrāžā noturēt skatītāja uzmanību tikai ar ideju un nosacīti statisku „bildi” ir stipri sarežģītāk. Ar horeogrāfa ieceri vien nepietiek, nepieciešams arī izpildītāja harizmas spēks. Tā piemēram, ja Maijas Tjurapinas horeogrāfijā Rūtas Pakalnas pleci un skausts līdz ar „zirnekļveidīgo” ķermeni uzmanību noturēja visu kompozīcijas laiku, Rūtas pašas veidotajā „konceptuālajā” dejā ar meiteņu atkailinātajiem pleciem līgavu kleitu „rāmītī” („HAIKU”) enerģija ar iecerēto spriedzi līdz beigām jau vairs īsti nestrādāja, skatītāja acīm atstājot vien statisku bildi. Kā ideja jeb lieta par sevi, šķiet, palika arī sologabali – Mārtiņa Sprūda veidotais „Debesu staigātājs” un Jāņa Putniņa „Tauriņš burkā”. Savukārt tikai šķietami nekas daudz „nenotika” arī Ģirta Bisenieka iestudējumā „par Tevi”, taču, izvēloties izteiksmīgus izpildītājus, kādi ir Eva un Rūdis, iekšējas enerģijas uzlādētais „miers” paņem ar gluži maģisku spēku.

Šis koncerteksāmens skatītājam zināmā mērā bija arī „festivāls ausīm”. Studentiem, veidojot kompozīcijas darbus, mācību uzdevums bija 20. gs. akadēmiskā mūzika. Sasaistot jēdzienus laikmetīgā deja un 20. gs. mūzika, pirmie, kas man no komponistiem ienāk prātā, ir Džons Keidžs un Stīvs Reihs. Protams, ļoti stereotipiski. Un arī studentu vidū bija tādi, kas izvēlējušies šos komponistus. Taču es teiktu, ka gan Rūdolfs Gediņš („Larsa cope”) ar Reihu, gan Rūta Kublicka („Trans.formēt”) un Eva Kronberga („Žikivatots”) ar Keidžu dejas valodā bija atraduši visai oriģinālu un negaidītu sarunas iespēju.

Pārskatot izvēlēto komponistu vārdus, varētu šķist, ka šāds kopums varētu radīt neorganizējamu miksli: Šostakovičs un ImKa, Keidžs un Pērts, Stravinskis, Nīmanis un Šmite… Koncertā tomēr kompozicionāli horeogrāfijas gabaliņi bija salikti tā, ka nekādu savstarpējo rīvēšanos nevarēja just. Kaut amplitūda – vesels gadsimts. Un kā punkts uz I šajā saspēlē ar 20. gadsimta komponistiem dejā bija koncerta noslēguma darbs – Agates Bankavas „Sabiedrības trakts”. Lūk, gudra dullošanās, kādu ceram sagaidīt no studentiem, kamēr neviens no jauniešiem negaida tikai nopietnas un pareizas izvēles. Sešu meiteņu (jeb precīzāk 12 kāju) deja ar vienu „nabaga puisi” bija asprātīgs, idejā skaidrs un gana ekspresīvs iestudējums, finālā jautājumu – tas ir labi vai slikti, ka arī Mārtiņa varonis tika pie sava „melnā kvadrāta” – atstājot neatbildētu.

Savukārt ar Tambakas gabalu „Kazdārzā” pilnīgi noteikti bez vārdiem, bet uzskatami varētu reklamēt Laikmetīgās dejas apakšprogrammu LKA. Grupā ir Spēks!

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.