Dita Eglīte

Esot laikmetīgā teātra programmas forte forte ietvaros atvestajā flāmu mākslinieka Jana Lauversa izrādē „Izabellas istaba”, es ļoti tieši izjutu, ka Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Es vienkārši kādā marta vakarā varu aizbraukt tepat līdz Ķīpsalai un noskatīties beļģu Needcompany izrādi. Jaudīgu, polifonisku, multikulturālu un daudzslāņainu. Diemžēl nevaram to atļauties ierindas pašmāju festivālos, tāpēc Paldies, ka Rīga mums šogad ir arī „Rīga 2014”…

„Izabellas istaba” ir spilgts laikmetīgā teātra paraugs, kur vienā veselumā sakļaujas gan dramatiskais teātris ar klasisku caurviju vēstījumu, kam ir sākums, kulminācija un beigas, ar skaidri izsekojamu sižetu, kuru izstāsta izdejo un izdzied ar labu humora izjūtu un aktiermeistarību apveltīti aktieri. Kaut „Izabellas istaba” tapusi pirms desmit gadiem, tā joprojām mūsu teātra kontekstā ir gana šodienīga. Pie mums dažādu mākslas jomu sintēze biežāk vērojama laikmetīgās dejas izrādēs, kamēr tradicionālajā teātrī ir vien reti izņēmumi. Viens, bet spilgts tāds piemērs ir krievu režisora Kirila Serebreņņikova iestudētais „Voiceks” Nacionālajā teātrī. Līdzīgi kā „Voiceku” arī „Izabellas istabu” iespējams uztvert, pieņemt un baudīt kā vizuālās mākslas parādību, notikumu vai piedzīvojumu. Bet, ja „Voiceks” drīzāk bija kā dzīvā instalācija, beļģu izrāde man atgādināja gobelēnu, kurā ieaustas gan Āfrikas un Ēģiptes kultūras faktūras, krāsas un reliģija, gan Eiropas cilvēka racionālais prāts, gan mūslaiku popmūzika un laikmetīgā deja. Deja šajā izrādē bez vārdiem it kā simbolizē cilvēka intuitīvo, iztēles, gara pasauli, kuru cilvēks gan var nojaust, bet ne racionāli izskaidrot. Tomēr – tai pat laikā deja šajā iestudējumā nebūt nepaģēr sev galveno vai svarīgāko vietu. Viņa vienkārši ir klātesoša. Taču dzīvāka, kaut arī gaistošāka, par visām tām senajām kultūrvēsturiskajām lietām un lietiņām (un arī pseidovērtībām), kas vairākos simtos redzamas uz skatuves. Kā mēs zinām, tās ir autentiskas – izrādes režisors Jans Lauverss tās mantojis no sava tēva, arheoloģijas un antropoloģijas amatiera. Izrāde ir veltījums mirušajam tēvam, bet Jana Lauversa saruna ar laikabiedriem notiek nu jau desmit gadu garumā. Jo īpaši šādā multikulturālā grupā priekšplānā izvirzās būtiskie, pārnacionālie, pārteritoriālie jautājumi. Arī tas, cik svarīgi, lai tev līdzās ir cilvēki – dzīvi, īsti un bez meliem.

Izrādes centrā ir ar brīnišķīgu pašironiju apveltītā Vivjena de Meunka. Lielā mērā pateicoties tieši viņas atvērtībai, skatuves organikai un rāmi optimistiskajai intonācijai, kuru ik pa brīdim uzspridzina pēkšņās, vienkāršās apsmiešanās, izrādē starp māksliniekiem uz skatuves un skatītājiem, šķiet, izveidojas cieša savstarpējas uzticības gaisotne. Viņi mums atklāj kādas sievietes dzīves stāstu, neslēpti spēlējot un spēlējoties, mēs savukārt bez aizspriedumiem mierīgi tam ļaujamies, paralēli šķetinot savus iekšējos stāstus. Un galu galā izrādes pēdējās piecpadsmit vai divdesmit minūtēs izrādās, ka secinājumi, iespējams, ir vieni un tie paši. Par lietu dabu. Un cilvēka dabu.