Par Latvijas izrādēm festivālā “New Baltic Dance” Viļņā

21/07/2015

Agne Biļūnaite (Agnė Biliūnaitė)

Maija sākumā Viļņā jau 18. reizi norisinājās starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls „Naujasis Baltijos šokis“ jeb “New Baltic Dance”, jeb Starptautiskais Baltijas Jaunās dejas festivāls. Savā pastāvēšanas laikā tas kļuvis par vienu no prestižākajiem dejas festivāliem Baltijas un Ziemeļu valstīs. Šopavasar festivālā tika rādītas divas Latvijas izrādes: Kristīnes Vismanes (tagad Brīniņas) “Intervija ar Madonnu” un Olgas Žitluhinas “Ārā”. DANCE.LV žurnāls publicē fragmentu no lietuviešu dejas kritiķes Agnes Biļūnaites recenzijas “Laikmetīgās dejas pieturvietas”, kurā aplūkotas arī abas Latvijas izrādes. 

Pieturvieta Nr. 4. Deja satiek savu Māti. K. Vismane „Intervija ar Madonnu”

Šeit pie nabadzīgās dejas nonāk Latvija un pasūta interviju ar Madonnu. Kas no tā sanāca? Intīma saruna ar Jaunavu Mariju, kura stāv uz īsta Latvijas laukakmens un ar basām kājām mīda baltu dārza liliju. Saruna ar kaimiņiem par grūtībām audzināt bērnu vienai bez vīra, par dzemdību ciešanām un vienām bezgalīgām ciešanām būt nevainīgai, lai Madonas „Like a virgin, touched for the very first time” dēļ zaudētu veselo saprātu. Ir lielas jo lielas dejotājas acis, kas raugās tevī it kā no renesanses gleznas “Madonna ar zīdaini-vīru-veci”. Iespējams, Marija ir nedaudz falsificēta. Un pievilkta plakātiska problemātika (pirms mīlēšanās – paplāno). Un jautājumi publikai ir pilnībā slēgti, jo nav pārliecības par atbilžu sagaidīšanu. Bet acumirkļa noskaņojums, atmosfēra, satikšanās ietvars ar savu māti vai ar māti sevī radīts patiesi talantīgi – no neredzamas ventilatora vēja plūsmiņas tikko pacēlies baltais palags/ aizkars, piekvēpināta sakristijas krēsla, baznīcas vitrāžas rozetes uz ķermeņa ādas un divdimensionālas gleznas, kas neticami iegūst trešo dimensiju. Bravo scenogrāfijas autorei Eppai Kubu! 

Pieturvieta Nr. 15. Dejas atdzimšana. O. Žitluhina „Ārā”

Lūk, paejot garām četrpadsmit dažādām grūtību, pacelšanas, nomierināšanas, šaubu un prieka stacijām, nonācu pie pēdējās – piecpadsmitās. Pārsteidzoši, ka lielākā izglābšanās un eiforija, šogad ar man notikusi mūsu kaimiņvalsts – latviešu horeogrāfes Olgas Žitluhinas izrādē. Tajā dejoja septiņpadsmit dejotāju ar melniem eņģeļu spārniem, sasistām un pārsietām kājām, bet ar mirdzumu acīs un sirdīs. Apbrīnas vērta ir izrādes telpa – pie grieztiem virs galvām ventilatora vējiņa paceltas un virpinātas melnas polietilēna debesis, daudz stalažu galdu, kas novietoti aplī, kuriem katram apkārt nosēdināti pa sešiem septiņiem skatītājiem. Katra galda publikai „piedāvāts” savs personiskais eņģelis, kurš priekšā cilā kājas tavu acu līmenī. Bet kur tad vēl kinematogrāfiski pagriežama iedomu kino lenta un birstoši zelta putekļi, kad šis eņģeļu ganāmpulks metas bēgt apkārt galdiem. Tā ir dzīves un nāves poētiski melanholiskā satikšanās, pirkstu savienošana, kāju šūpošana, sēžot uz sveša kapakmens. Melnie eņģeļi dejoja Henriku Ibsenu un viņa domu: „Tiks piedots – ja tu neiespēji, bet mūžam ne – ja negribēji.” Un patiešām neprātīgi gribas vēl līdz pat sirds dziļumiem iemīlēties, mocīties, gaidīt, zaudēt. Gribēju mesties ar izplestām rokām pa Romualda Rakauska ziedošajām fotogrāfijām, kurās ir tieši šobrīd aiz logiem smaržojošie ceriņi, kastaņi, ābeles. Gribēju iededzināt visos mājas stūros sveces un, guļot uz muguras, klausīties senas vinila plates. Es gribēju dziļi ieelpot, jo atcerējos, ka esmu dzīva. Bet tas nozīmē – mirstīga. Vai, kā teica jūras nāra Undīne, katrs tavs solis – sāpes. Skatījos uz tādiem efemēriskiem, bet līdz sāpēm, zilumiem un asinīm miesiskiem deju eņģeļiem un atcerējos 1998. gada Breda Silberlinga filmu „Eņģeļu pilsēta”. Tajā Nikolasa Keidža varonis arī izvēlējās no mūžīgas un nemateriālas būtnes – eņģeļa – kļūt par mirstīgu cilvēku. Lai sajustu mīlestību, prieku, laimi, ēdiena garšu, ūdens spirdzinājumu, uguns siltumu. Un to sajuta pašā cilvēciskākajā veidā – caur tuvāko zaudēšanu, sāpēm, zaudējumu un skumjām. Izrāde „Ārā” ieskanējās kā oda cilvēkam – dzīvam, jūtīgam un sapņojošam. Nav svarīgi, ka tādam, kurš nomira, rezultātu nesasniedzis. Viņš tomēr sajuta veselu pasauli savā sirdī. Paldies par to!

Skats no izrādes “Ārā”. Foto: Līga Vilks

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.