Inta Balode

žurnāls “Mūzikas saule”, 2011.gada augusts

Ideja pastāstīt par Latvijas deju pēc Igaunijas parauga radās četru iemeslu dēļ. Vispirms Madli Pesti raksta kvalitāšu dēļ – kompakti, visaptveroši un vienlaikus gana konkrēti. Otrkārt, tādēļ, ka saskatīju iespēju, izmantojot cita autora piedāvāto struktūru, pamanīt un atļauties pateikt kaut ko jaunu. Treškārt, tādēļ, ka viena no DANCE.LV žurnāla darbības idejām ir, rakstot par deju, izmēģināt jaunus paņēmienus. Ceturtkārt, kārtējo reizi nedaudz apcerēt nacionālo kompleksu par to, ka igauņiem ir labāk nekā mums.

Valsts teātri

Latvijā, ir tikai viens valsts teātris, kas iestudē dejas izrādes – Latvijas Nacionālais balets. Vēstures gaitā ir bijušas vēl trīs citas trupas – Valsts deju ansamblis “Daile”, Operetes teātra trupa un Liepājas balets. LNO baleta repertuārs pēdējā laikā ik gadu tiek papildināts ar diviem jauniestudējumiem (finansiālu apsvērumu dēļ – lētiem pārlikumiem no citiem Eiropas teātriem). Vienā ziņā gan esam igauņiem priekšā – mūsu trupā blakus klasiskajam un modernajam baletam 2010./2011. gada sezonā bija viena laikmetīgās dejas izrāde “Aplam” – Olgas Žitluhinas izrāde ar grupas “Dzelzs vilks” oriģinālmūziku.

Statistika un finansējums

Salīdzinot ar Igauniju, Latvijā oficiāli dati nav pieejami, un nezinu, vai ir fiksēti. Spriežot arī pēc intervijas ar Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta direktori Jolantu Treili, Latvijas kultūras sektora pārstāvji nepietiekami apzinās kvalitatīvas statistikas lomu kultūrpolitisko procesu ietekmēšanā.

Riskējot būt neprecīza, minēšu dažus datus. Nevalstiskajā sektorā 2010. gadā bijušas divu dejas filmu un desmit dažāda apjoma izrāžu pirmizrādes. Jauniestudējumi finansēti Rīgas domes un VKKF konkursos, dažiem projektiem piesaistīts arī ārvalstu finansējums. Arī Igaunijā galvenais finanšu avots ir EestiKulturkapital. Igaunijas fondā dejas nozare ir kopā ar teātra mākslu, Latvijā – ar mūziku. Latvijā no visiem Mūzikas un dejas nozares projektiem iesniegto dejas projektu skaits 2008. un 2009. gadā bijis 9%, savukārt 2010. gadā samazinājies līdz 7%. Taču atbalstīto projektu daudzums no 9% 2008. gadā audzis uz 10% 2009. gadā un 12% 2010. gadā. Kopējais finansējuma apjoms samazinājies, taču acīmredzami uzlabojusies projektu kvalitāte – tie, kas pārdzīvojuši krīzi, ar dejas mākslu nodarbojas nopietni. Nevalstiskajā sektorā, notiekot krasām finansējuma svārstībām, vērojamas lielākas izmaiņas nekā valsts organizācijās, kurām, neraugoties uz radikāli apgrieztu finansējumu, bada maize tiek atstāta.

Producenti, telpas un pašorganizēšanās

Igaunijā dejas izrādes producē divas aģentūras. Mums šādas sistēmas nav. Vienīgā tieši laikmetīgajai dejai veltītā organizācija ir Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija (HA), kuras mērķis ir veicināt laikmetīgās dejas attīstību un atpazīstamību. Taču – HA rīcībā nav ne mēģinājumu, ne izrāžu telpu, ne tehnisko līdzekļu. Viss tiek īrēts. Mēģinājumu telpu pieejamība un/vai dārdzība, kā arī laikmetīgās dejas izrāžu prasībām atbilstošu telpu neesamība (stāvs amfiteātris, iespēja telpu transformēt, adekvāta gaismu aparatūra, dejotāju veselībai draudzīgs grīdas segums) ir dejas infrastruktūras problēma.

Blakus darbībai, kas galvenokārt orientēta uz teātri, dejas izrādes producē Ģertrūdes ielas teātris (ĢIT) un Dirty Deal Teatro (DDT). Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) iekļauj deju festivālu Homo novus un Homo alibi programmā, kā arī jau trešo gadu rāda pašmāju laikmetīgo deju Latvijas teātru skatē ārvalstniekiem.

Arī Latvijā izrādes producē pašas kompānijas un horeogrāfi: Olgas Žitluhinas dejas kompānija jau kopš dibināšanas 1996. gadā atrod veidus, kā saglabāt nepārtrauktu darbību, vēl aizvien esot vienīgā stabilā šāda veida trupa Latvijā. Projekts “Dejas anatomija” darbojas gan saviem spēkiem, gan ar ĢIT un HA atbalstu.

Pēdējā gada laikā ar individuālo darbību spilgti sevi pieteikuši divi jaunie horeogrāfi – Dmitrijs Gaitjukevičs ievedis deju Latvijas Nacionālā teātra “O!Kartes” Jaunajā zālē (izrāde Inside veidota īpaši jaunajai telpai, “Meiteņu sapnis” tapis festivālam “Laiks dejot 2010”).

Savukārt Valērijs Oļehno pēc aiziešanas no Olgas Žitluhinas dejas kompānijas 2011. gadā ĢIT radījis vienu no sezonas lielākajām veiksmēm – izrādi “Bez vadiem”. Projekts, tāpat kā izrāde “Sāra Keina” (ĢIT), atrodas uz robežas starp deju un teātri, un liecina, ka šis virziens turpināsies, sagādājot mokas tiem, kas mākslu strikti dala žanros un gradē pēc mākslinieku diploma lieluma. Vai dejas izrāde, kurā blakus dejotājai dejo aktieris, mūziķis un režisors ir profesionāla dejas izrāde?

Varu māksliniekiem!?

Madli Pesti runā par izrāžu estētiskajām atšķirībām saistībā ar producentu. Latvijas situācijā producentu vara pagaidām ir mazāka. Intervējot Igaunijas laikmetīgās dejas celmlaužus Fine5, uzklausīju viedokli, ka Igaunijā mākslinieki zināmā mērā ir zaudējuši balsstiesības. Mākslinieki stāsta, ka aģentūras nosaka toni, uzspiež tendences, ir vienīgie, kurus dzird Kultūras ministrija. Latvijā lēmumu pieņēmēji brīžiem cenšas ietekmēt ar savu vīziju, gaumi un Eiropas modi, taču piedāvāto izrāžu spektrs pārsvarā ir gana plašs.

Dejas skatītājs

Nav datu, procentuāli cik no visiem teātra apmeklējumiem Latvijā attiecināmi uz dejas izrādēm. Taču zināms, ka arī tie, kas iet tikai uz lielajiem teātriem, ar laikmetīgo deju saskaras. Teju visi Latvijas teātra izrāžu horeogrāfi (piemēram, Inga Raudinga, Inga Krasovska, Anta Priedīte, Linda Mīļā) ieguvuši laikmetīgās dejas izglītību un darbojas pēc tās principiem. “Tīro” dejas izrāžu auditorija nav viendabīga. Ir pastāvīgā publika, kurā vairāk jaunu cilvēku, taču, piemēram, šāgada festivālā “Laiks dejot” satiku sajūsminātu astoņdesmitgadīgu kundzīti no Kanādas. Pazīstu laukos dzīvojošu pensionāru pāri, kas seko laikmetīgajai dejai, esmu redzējusi bērnudārza grupiņu, kas izrādes laikā sēž kā pienagloti.

Iespējas turpināt paplašināt publiku, domājot par konkrētu mērķauditoriju, ir visai plašas. Veiksmīgs piemērs bija laikmetīgās dejas izrāde bērniem “Alise”, ko 2002. gadā LNO veidoja Olga Žitluhina, Andris Vilcāns, Aigars Ozoliņš un Šeila. Izrādē visi dejotāji bija Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas (RHV) audzēkņi, un bērni mākslinieki aizrāva bērnu auditoriju – sākoties starpbrīdim, mazie skatītāji skumji nopūtās, nevis priecīgi metās uz bufeti.

Ko Latvijas deja var un nevar atļauties

  Laikmetīgās dejas izrāžu skaits Latvijā pieaug. Būtiski, ka ĢIT un DDT dejas izrādes iekļauj repertuārā.Ir cerības, ka retāks kļūs bēdīgais scenārijs – izrāde radīta, ieguldīts liels darbs un līdzekļi, bet tā tiek parādīta tikai pāris reižu. Pagaidām iekļaušanu repertuārā iespējams nodrošināt tikai izrādēm ar mazu dalībnieku skaitu un minimālām tehniskajām izmaksām. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir ļoti maz vērienīgu dejas izrāžu. Vairākas reizes pat dzirdēta izpratne par laikmetīgo deju kā dejas formu, kas pastāv tikai mazās formās, nemīl scenogrāfiju un tērpus, labāk vispār notiek pļavā un tamlīdzīgi. Taču nosauktos risinājumus nereti nosaka praktiskās iespējas, nevis idejiski apsvērumi.

Par ko dejojam

Turpinot vadīties pēc igauņu kolēģes raksta struktūras, esmu nonākusi līdz izrāžu tēmām. Ir aspekti, kas sakrīt ar kaimiņiem, un ir arī atšķirīgas parādības.

1.      Ķermeniskuma pētīšana – No kustības un ķermeņa, redzamā un neredzamā, kā arī telpas un laika struktūru izpētei veltītām izrādēm prātā nāk Ilzes Zīriņas un Ramonas Galkinas veidotais filosofiski ģeometriskais darbs “Divreiz vienā upē” (2010), Valērija Oļehno solo par mirkļiem starp kustību un spēku izsīkuma robežu „Esperanza” (2008) un Olgas Žitluhinas dejas kompānijas “Zūdības dejas” (2008), kur viss kustību materiāls radīts duetu – viena aktīvā un viena nosacīti pasīvā dejotāja sekotāja – mijiedarbībā.

2.      Personiskie stāsti. Dejotāju personības un personiskos stāstus, izmantoja Olga Žitluhina “Aplam” LNO. Spilgts rezultāts panākts slovēņu horeogrāfa Branko Potočana izrādē “Männersache” – četru ļoti atšķirīgu vīriešu personības, idejas un skatuves pieredze savijas, veidojot ikvienam atpazīstamas un sajūtamas situācijas. Izrādes, kur autors vienatnē preparē savus stāstus, parasti ir solodarbi. Kad Dmitrijs Gaitjukevičs “Meiteņu sapnī” (2010) izskrien uz skatuves prinča ampluā, jādomā, ka horeogrāfs ir absolvējis RHV, kad viņš dejo dažādos stilos, prātā nāk Latvijas dejotāju maizes pelnīšana, piedaloties visur, kur vien vajadzīgi ātri adaptēties spējīgi dejotāji.

3.      Par pasauli Dejai bieži un ne bez iemesla pārmet, ka tā par apkārtējo pasauli daudz neinteresējas. Tomēr Latvijā ir izrādes, kas lūkojas uz āru un apkārt. Elīnas Breices “Es esmu dialogs” (2009) blakus plašākam skatījumam uz mūsdienu veiksminieku un “lūzeri”, pirms vēlēšanām, iepin arī pa Šlesera bildei. Politiska noskaņa, tiešā veidā iekļautas Saeimas runas bija arī Olgas Žitluhinas dejas kompānijas, grupas “Dzelzs vilks” un scenogrāfa Reiņa Suhanova veidotajā “Labirintā” (2009). Sociālpolitisks konteksts Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrādēm veidojas jau no tā vien, ka trupas mākslinieciskā vadītāja ir krieviete. Piemēram, reiz viesizrādēs Lietuvā kāda krieviski runājoša skatītāja izrādi “Kad pūcei aste ziedēs” (2004) interpretēja kā darbu par krievu smago likteni Latvijā. Kopš 2010. gada beigām Olgas Žitluhinas dejas kompānija ir ķērusies pie ekoloģijas problēmām veltīta izrāžu cikla Ursus maritimus (pirmizrāde notika 2011.gada 16.decembrī).

4.      Izrādes par to, kā top (dejas) teātris, ir būtiska sadaļa tajā dejā, kuras autori sevi grib pozicionēt kā intelektuāļus vai arī kuriem piemīt gana daudz pašironijas. Prātā uzreiz divas ainas ar Olgu Žitluhinu: pusimprovizēts numurs “Sniegpārsliņa pensijā” (2003), kas koķeti jautā, vai man laiks nedejot?, un pavisam nesen īpaši Baltijas Vidusjūras pavasara festivālam radītais “Smilšu pulkstenis no piena” (2011), kas apcer, ko un kā vajag un nevajag darīt izrādēs. Jautājumi par to, kā mijiedarbojas video, teksts, kustības tapšana, kā mēs sadarbojamies, ko esam darījuši un kā tas izskatās, caurvija visu Olgas Žitluhinas dejas kompānijas sadarbību ar amerikāņu horeogrāfi Heteri Olsoni izrādē “Tava Pieredze Šeit” (2010).

Latvijas situācijai piedāvāju divas izrāžu papildu grupas.

5.      Izrādes, kas saistītas ar kādu literāru materiālu. Latvijā tradicionāla dramatiskā teātra un sižetiskā baleta tradīcijas ir tik spēcīgas, ka dejas izrāžu autori, visticamāk gan neapzināti, lai piešķirtu lielāku svarīgumu izrādēm un piesaistītu skatītājus, kaut vai tikai formāli atvieglojot izrādes uztveri, iedvesmai izvēlas konkrētu literāru avotu. Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde “Velosipēds” (2007) pēc Raiņa dzīves un lugas “Pusideālists” motīviem, Sintijas Siliņas “Uz nokaitēta jumta” (2010) pēc Tenesija Viljamsa lugas motīviem, Ilzes Zīriņas “Bērnu krusta gājiens” (2004) pēc Bertolta Brehta poēmas motīviem.

6.      Kopdarbi un sadarbības projekti ar Latvijas mūziķiem. Latvijas laikmetīgā deja ir naska uz dažādu sadarbību ar mūziķiem – projekts “Mana Roze” (2008) Siguldā sadarbībā ar Arti Gāgu, Ingas Raudingas darbs Artura Onegēra oratorijā “Žanna d’Arka uz sārta” Sv. Pētera baznīcā (2009). Sarmītes Mončakas diplomdarbā 2003. gadā dejoja nevis īsti dejotāji, bet gan koris “Balsis”. Ilze Zīriņa kustināja kori “Kamēr…” Ērika Ešenvalda “Ziemassvētku leģendā” (2010).

Laikmetīgās dejas kontekstā ļoti bieži deja un mūzika top vienlaikus. Latvijā teju vai laulība ir Olgai Žitluhinai ar grupu “Dzelzs vilks” – kopā tapušas jau septiņas izrādes. Mūziķiem nākas pieciest, ka horeogrāfei no pārdesmit minūtēm der tikai divas, viņiem nākas mosties naktī, jo horeogrāfe dzen viņus ārā aukstumā ierakstīt nekad agrāk nedzirdētu sniega gurkstoņu. Mani intriģē jautājums, vai kāds no akadēmiskās mūzikas komponistiem būtu gatavs šādiem sadarbības aspektiem?

Kā pietrūkst Latvijas laikmetīgās dejas ainā? Blakus praktiskajām problēmām līdzīgi kā Igaunijā mums nav liela formāta, labi finansētu iestudējumu ar komandas darbu un zināmāko jauno latviešu komponistu mūziku. Ar mūziku, kas tapusi sadarbības procesā nevis kabinetā, ar dzīviem mūziķiem uz skatuves vai citur, kur viņi ir izrādes daļa, nevis balss no pazemes.