DANCE.LV žurnāls, lai padarītu dzīvi sev un lasītājiem interesantāku, „Laiks dejot 2012” atspoguļošanai izdomāja īpašus spēles noteikumus. Katru dienu katrs rakstītājs saņem uzdevumu, kas rakstu liek adresēt konkrētai auditorijai („publicēt” specifiskā izdevumā), kā arī izrādes skatīties un aprakstīt, koncentrējoties uz vienu rakursu jeb tēmu.

Ditas 4. dienas uzdevums bija rakstīt žurnālam „Putni dabā” par tēmu, vai putni arī dejo.

Kaija Medne

Putni dejo, zivis dzied, pārpublicējums no žurnāla „Putni dabā”

Tā kā mīlam putnus, Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izrāde ”Kad pūcei aste ziedēs…” redzēta vairākkārt. Šoreiz no jauna veidoto iestudējumu bija iespēja skatīties skaistajā Doma dārzā. Un atkal tā bija cita izrāde. Arī tādēļ, ka izrādei bija atņemts tik būtiskais ”puķu stādīšanas celiņš”… Bez šī fragmenta dejas izrāde par putniem un cilvēkiem ”lasījās” kaut kā vienkāršāk un ”smukāk”, bija zaudēts eksistenciālais dramatisms, atstājot un koncentrējoties tikai uz vienu tēmu – es un citi.

Šajā vakarā šķita, ka dejotāji ir katrs pats par sevi, tā arī nespējot pa īstam saslēgties kādā vienā kopējā enerģijā. Arī mūziķu un dejotāju pasaules šķita viena no otras atdalītas. Grūti uzminēt, vai pie vainas bija festivāla ceturtās dienas nogurums (gan publikā, gan māksliniekos) vai nespēja atrast kopīgu valodu ar neierasto spēles vietu un laiku (varbūt vajadzēja izrādi dejot tad, kad ir jau satumsis?)… Varbūt kaut ko nojauca līdzās esošajā Domā ik pa brīdim ieskandinātās ērģeles, toties īsti vietā un laikā – mirkļos, kad klusēja ”Dzelzs vilka” skaņu ”raksti”, iederējās pāri lidojošie kaiju ķērcieni.

Turpinot ”faunas” tematiku, festivāls aicināja pārcelties uz Betanovusu Daugavā, kur tika piedāvata festivāla noslēguma izrāde – performance ”Nāras šovs”. Ja par putniem ”Pūce” ļāva aizdomāties vairāk asociatīvi, tad ”Nāra” piedāvāja tikšanos ar īstu zivsievieti aci pret aci. Un šī tikšanās galīgi nebija patīkama, jo Anna Līva Janga tik ļoti bija iemiesojusies nāras tēlā, ka brīžiem radās sajūta – tiešām šis jūras dzelmes vells man tūlīt uzbruks un sašķaidīs tieši tāpat kā to lasi, kuru viņa tik enerģiski plosīja ar savu muti. Jā, labāk laikam nebāzt savu ziņkārīgo degunu citās, nesaprotamās un nepieejamās pasaulēs, ka nedabū pa spurslām…