Festivāla „Laiks dejot 2013” trešajā dienā, 16. jūnijā, Zirgu pastā notika multidisciplināra performance „Cilvēka projekts”,  savukārt vēlākā vakara stundā Rīgas Doma dārzā bija skatāmas divas izrādes: Sintijas Siliņas “il cimento della struttura e dell’accento” un Krišjāņa Santa “Ornaments. Krustu krusti”. Abos darbos dejo Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas studenti. Izrādes, kuru pirmizrādes bija skatāmas 29. aprīlī, rakstā “Krustu krustiem, saišu saitēm: Dejas dienas, LKA un P.A.R.T.S studentu izrāžu vakari” vērtē Maija Treile. Nesen laikrakstā “Diena” bija lasāma arī intervija ar Krišjāni Santu – “Kaut kur dziļumā ir latviešu raksti”. Savukārt, par buto performanci “Cilvēka projekts” raksta DANCE.LV žurnāla akcijas “Atklāj sevī kritiķi!” dalībnieces Aija Uzulēna un Lāsma Goba.

Aija Uzulēna ir viena no “Atklāj sevī kritiķi!” dalībniecēm ar atkal jau citādu pieredzi un skatījumu nekā divām pārējām projekta dalībniecēm. Pieteikuma vēstulē Aija par sevi raksta: “Vēlētos rakstīt par deju un teātri. Šai ziņā man ir kvalifikācija – maģistra grādi teātra mākslā no LKA un angļu literatūrā – no LU. Maģistra grādu teātra mākslā ieguvu ar diplomdarbu “Latvijas jaunā režija postdramatiskā teātra perspektīvā”, kā arī ar tandēmā ar Ingu Surgunti veidotu dejas-teātra izrādi “Aklā”, kas tika izrādīta Dirty Deal teatro. Ir arī pieredze, rakstot par teātri portālam “Teritorija” un savulaik laikrakstam “Kultūras Forums”. Būtu priecīga par iespēju sākt rakstīt par laikmetīgo deju, vadoties pēc tādiem kritikas paraugiem un standartiem, kādi ieraugāmi Patrisa Pavī kritikas monogrāfijā “Analyzing Performance: Theatre, Dance and Film” un citā visaugstākā kaluma profesionālajā nozares literatūrā.”

Cilvēka jeb fiziskās apziņas projekts

Simonas Orinskas kompānijas jaunā izrāde, kas jau rādīta “Totaldobže” kompleksā, bet 16. jūnijā bija skatāma arī Zirgu pastā, ir ambicioza, kā liecina ne vien nosaukums „Cilvēka projekts”, bet arī šī jaundarba pamatā guldīto ideju pārskats tā pieteikumā. Tajā vēstīts par domāšanu mitopoētiski jeb pārikdienišķā līmenī, kura tēlu uztverei nepieciešamas kultūras priekšzināšanas – gan apjausma par pirmatnējām vēstījuma formām (pasakām, teikām un kultūras un reliģiju mītu lielo daudzveidību), gan arī priekšstats par vēsturisko un laikmetīgo skatuves mākslu (sākot ar pasaules skatuves kultūras mantoto tradīciju un žanriem, līdz komplicētajām laikmetīgajām scēniskās reprezentācijas formām).

Tikpat oriģināla un bezbailīga kā darba konceptuālā iecere ir arī sešu IDEA GNOSIS izpildītājmākslinieku lietotā skatuves valoda – fiziskie un mīmiskie izteiksmes līdzekļi. Izkopjot savu buto izpildījuma rokrakstu, grupa sniedz izrādi, manuprāt, izteikti intravertam skatītājam, ritmiski meditatīvu skatuves norisi, kurā, pateicoties tās teju gleznieciskajam palēninājumam, skatītājam ir iespēja iedzīvoties un mierīgi līdzdomāt procesam, reizē dziļi nirstot tā estētiskajā piesātinājumā un ne vien uztverot – nolasot un interpretējot tā sniegtos tēlus, bet arī gūstot intensīvu, dziļu vizuālu baudu.

Naratīvs, kas šādā – visai jutīgi muzikāli pavadītā, improvizētā, atvērtā (skaņražu Danas Indānes un Arta Kantiševa veidotā) – formā attīstās vērotāja acu priekšā, man bija stāsts vairākās daļās:

1. Introdukcija. Kad uz skatuves sev raduši vietu abi skaņraži, kāda kosmiska, tumša, fiziska pirmviela – 6 melnā tērpti, dīvainās formās „salipināti” buto dejotāji – ņemot iz sevis, sakrāj uz skatuves ko līdzīgu plūksnainai, pelēkai, šķiedrainai augsnei, no kuras gausi izšķiļas estētiski pievilcīgs, puskails divdzimumu cilvēks. Tā acis aizsedz viela, no kuras tas cēlies – iespējams, to var saukt par viņa vielisko priekšvēsturi: skaistais cilvēks ir radies nevis no nekā, bet matērijas, kas eksistējusi arī pirms viņa.

2. Iztirzājums. Šis cilvēks, atbrīvojies no pirmvielas, ir tīrs un atklāj sevi, kas divdzimumu situācijā ir Otra jeb Citādā atklāšana, polu pievilkšanās un tuvuma vienmēr spēcīgais, enerģētiski piesātinātais rezultāts. Abi dejotāji – „Cilvēka projekta” Ādams un Ieva – bez liekas pārdrošības un izaicinājuma, godprātīgi, nesteigdamies un (kas simpatizē visvairāk) – nesentimentāli, bez izskaistinājumiem sniedz laiktelpā funkcionējošu šīs Otra atklāsmes fizisko metaforu. Interesanti, ka skaistums, strādājot šajā riskantajā estētikā, ne tikai neizpaliek, bet, pateicoties gan cilvēkbūtņu jūtu uztveres, gan tīri fiziskam atkailinājumam, šādas performances procesā klātesošajam skatītājam atklāj sevi vēl asāk. Tas ir skaudrs skaistums, bet jūsu pašu emocionāli fiziskā reakcija uz to, ko redzat, jums pateiks: nepārprotams skaistums. Pateicoties fiziskās darbības un vizuālu līdzekļu veiksmīgai sintēzei (video māksliniece Gita Straustiņa),  vērotājs gan ar acīm, gan ar sesto maņu tver šī atklāsmes procesa pamatīgumu un piesātināto enerģētiku.

3. Starpspēle. Nākamais, kas ielaužas bibliskā dueta eksistencē, ir groteskais – tātad jau noteiktas estētikas, pašvērošanas, stilizācijas – elements: neprognozējams prāts, divsejains, siāmisks spēles dievs, apziņas forma, kas cilvēkam liek sevi ieraudzīt no malas kailā, kaislību paķēmotā kuslumā (katrā ziņā nekādi ne dižumā, līdz renesanses pašapzinīgumam šajā stāstā acīmredzot cilvēkbūtnei vēl patālu), zaudēt dabisko veseluma sajūtu. Diādes enerģiju pārplūsmes harmonijā ir ielauzies spēlmanis, triku un nemiera meistars, skaldītājs – prāts? Vai tā ir teatrāla, kustīga metafora brīdim, kad Ādams un Ieva atgūstas zem ļauna un laba atziņas koka un ir izraidīti no paradīzes? Iespējama vesela virkne interpretāciju. Interesanti arī, ka līdzīgi Arianai Mnuškinai Orinska šajā tēlā oriģināli sintezē austrumu un rietumu spēles/dejas mākslu elementus.

4. Odiseja. Nākamā pieturvieta Viņa un Viņas ķermeniskajā ceļojumā, kur „melna čūska miltus mala vidū jūras uz akmeņa”, ir piederības, pārpersoniskas identitātes meklējums ar visām no tā izrietošajām blaknēm, proti – buto estētikā, ar vieglu ironiju, acumirklīgu masku un fizionomiju miju izspēlēta sajūtu kakofonija, šo identitāti (varbūt, savējos) sastopot.

5. Pārnākšana mājās. Izrāde kulminē sievišķā, dodošā, barojošā principa – fiziskas, krūtīm kā dieviete Kali – rokām apveltītas esības izniršanā uz skatuves un tās dejas plūsmā, kurā, manuprāt, netrūkst tās pašapzināšanās pazīmju. Kas ir šī kustīgā daudzkrūšu lode sarkanziedu svārkos? Izlemiet paši! Katrā ziņā tā ir apaļa, reizē izsmelta un dodoša, un tās izpildītājas lakoniskajā, minimālistiskajā interpretācijā – te audzē, te zaudē galvu. Te audzē, te zaudē galvu? Tas, šķiet, atgādina ko divkājainu. Vai pat zemeslode ir cilvēcīga, proti, jūtoša?

Lāsma Goba: „Es esmu studente un studēju kultūru. Kopš nonācu savas akadēmijas vidē, es sapratu, cik Latvija ir pilna ar garšīgiem notikumiem un vēl vairāk – garšīgiem cilvēkiem. Es redzu, cik daudz talantīgu un lielisku cilvēku ir mums visapkārt, cik brīvi viņi ir savā garā un mīlestībā. (..) kāpēc kritika un kāpēc deja… Man vienmēr ir ko teikt pēc kultūras pasākumiem. Es vienmēr ieskatos savā emociju skapī, kas tur sakrājies pa visa pasākuma laiku. Tad es ņemos šī skapja saturu savienot ar tā skapja saturu, kas atrodas manā saprātā. Par un pret, kas bija labs, kas ne, pieplusojot neizskaidrojamās emocijas. Un deja. Deja ir tā, kas prot atstāt bez vārdiem. Dejotājs runā ar ķermeni, runā ar grimasēm un to emociju radīto nimbu ap sevi, kamēr dejo. Paiet kāds brītiņš pēc koncerta, kad dejotājs pats var sīkmanīgi pastāstīt, kas tas uz skatuves bija tāds, kas lika skudriņām pār miesu skriet. Es dejoju laikmetīgo deju. Vēlētos pamēģināt arī par to parunāt rakstu valodā.”

            16. jūlijā Zirgu pastā varēja redzēt dejas uzvedumu „Cilvēka projekts”  Simonas Orinskas horeogrāfijā un režijā. Kā norādīts festivāla „Laiks dejot” aprakstā, šī ir multidisciplināra performance, kas jau laicīgi sagatavo skatītāju uz kaut ko mistiskāku un mazāk paredzamu, kā ierasts. Aprakstā arī norādīts, ka šī izrāde ir metafora cilvēka garīgajai attīstībai – tikai saskaroties ar personiskajām ēnām, spējam ieraudzīt jaunu ceļu.

            Dejas izrāde sākas ar divu mākslinieku kustību, ko papildina abu radītu skaņu duets, kas brīnumaini labi saskan un rada dīvainu noskaņu zālē – pārpasaulīgu un nedabisku. Tad, it kā no tālēm, no ēnām ierodas melni ķermeņi, kuru apveids ir mulsinoši nedabisks un to kustības – bezgala lēnas. Izlienot no ēnām, pēkšņi šie tēli sāk atbrīvoties no vielas, kas mīt viņos pašos – ļoti lēns process, kurā tie, rindā sastājušies, no visa sava ķermeņa ņem nost jeb velk no sevis ārā gaišu, mīkstu masu, kuru, it kā atbrīvojušies un pārsteigti, met zemē pie savām kājām. Un tad nāk viņi – sieviete un vīrietis. Melnie tēli pazūd, un paliek abi divi jaunradušies, kuri sāk apzinīgi un lēni viens otram tuvoties, tomēr nesastopamies ar erotisku noskaņu, kā šādos brīžos parasti būtu gaidāms, bet gan ar pilnīgi raupju un netraucētu satuvināšanos.  Visas izrādes laikā šajā Sievišķajā un Vīrišķajā neparādās cilvēciskā maiguma vai citādu emociju izpausme, drīzāk tas viss šķiet ķermenisks, instinktīvs, vēl dzīvniecisks. Bet ne amorāls. Pēc abu satuvināšanās pēkšņi nāk pavisam negaidīts tēls – tādi kā siāmas dvīņi, katram pa divām sejām, gari un asi nagi. Šie radījumi, kurus vienu no otra šķir ķermeņa augšdaļas, dveš dīvainas skaņas, un abos jaušams dzīvniecisks instinkts. Pēc abu dzimumu mierīgās, nesteidzīgās saspēles šī radījuma parādīšanās uz skatuves šķiet absolūti neharmoniska, bet pavisam noteikti tas ir uz domām rosinošs pavērsiens – kas Tas tāds ir? Uz skatuves Tas uznāk „caur” sievieti un vīrieti, iespējams, abu radīts. Iespējams, abiem piemītošs elements. Ne tikai šī tēla galvenā funkcija bija noslēpums, bet arī mistiskā sieviete, kas parādās vēlāk – būtne krūšu klātā lodē, sārtos svārkos, kura, atšķirībā no divgalvainās radības, bija nosvērta un mierīga. Jautājumus radīja arī vēlāk redzamās dejotāju izķēmotās sejas, kas nereti robežojās ar vājprātīgu skatienu. Visa izrāde norisinās tādā kā palēninājumā – nevienas asas kustības, viss pārdomāti, lēni un nesteidzīgi. Pārsteidzošs nav sižets, bet ideja, kuru tu nemitīgi centies uztaustīt. To visu papildina teju vai hipnotizējoša mūzika, elsas un citas sīkas skaņas, ko rada mākslinieki, video projekcijas uz ķermeņiem. Izrādē interesanti vērot notikumu gaitu, idejas attīstību un „mesidža” acīmredzamību. Tomēr no horeogrāfijas viedokļa, izrādi nav tik aizraujoši vērot: dejotāji vairāk „spēlē” ar sejas izteiksmēm, kustības nereti ir stateniskas un līganas, kustību attīstība neinteresanta.

Šī pavisam noteikti ir no tām izrādēm, uz kuru cilvēkam jādodas gatavam redzēt to, ko redzēs. Grūtāk šādas izrādes būtu rādīt ar klasisku gaumi apveltītiem cilvēkiem, kuri mākslā meklē nepārprotamu skaistumu un kurus mākslā neaizrauj provokatīvi risinājumi. „Cilvēka projekts” ir uzvedums, kas cilvēkos raisīs diskusijas: būs kaismīgi tā piekritēji un asi noliedzēji, bet vienaldzīgo nebūs. Bez tam, pēc šīs izrādes paliek tik daudz jautājumu –  kas, kā un kāpēc –, ka varbūt sākotnējais „nē”, kas radies pēc pieredzētā, pagaist brīdī, kad šo metaforu cilvēka garīgajai attīstībai sāk pārcilāt prātā vēl un vēl.