Par „Laiks dejot 2013” 2. dienu

17/06/2013

Festivāla „Laiks dejot 2013” otrajā dienā, 15. jūnijā, Dailes teātra Mazajā zālē bija iespēja redzēt „Editta Braun Company” (Austrija) izrādi „Šobrīd rezidents…” un Martina Šika (Šveice) izrādi „Maizes pārdalīšanas tehnika”. DANCE.LV žurnāls piedāvā skatītāju atsauksmes par redzēto.

Anna Pierhurovica par izrādi “Šobrīd rezidents…”

Kurš nevēlas ceļot? Redzētu un apskatīt dažādas valstis, iepazīties ar daudzveidīgu kultūru? Iepazīties ar jauniem cilvēkiem, uzsāktu jaunu dzīvi? Dažiem tas ir dzīves veids pēc savas izvēles, dažus – dzīve vienkārši piespiež.

Francijā dzīvojošs krievu tautības iedzīvotājs, kas mācās vācu valodu – vai nav burvīgi? Kādu tas varētu iespaidot, bet var arī izrādīties, ka šis cilvēks cīnās par izdzīvošanu. Šādu piemēru mums apkārt, jebkurā pasaules vietā, ir daudz, daudz un dažādi.

Priekšnesums pēta nekur nepiederēšanas (vismaz fiziski, nē) fenomenu. Reti kurš, kas dzīvo ārzemēs, var absolūti pārliecinoši apgalvot, ka tur paliks visu atlikušo dzīvi. Nekas nav konstants un skaidri noteikts. Izrādē tiek apskatīta dažādu faktoru ietekme uz cilvēku, kas dzīvo, strādā un ar laiku eksistē kādā no mājām atšķirīgā vietā, kur jūtas kā zivs ūdenī. Ar mākslinieku Evelīnas Braunas, Zigrīdas Linheres un Tomasa Hinterbergera radīto burvīgo vizuālo projekciju un skaņas palīdzību skatītājs aizceļo uz eksotisku vietu, es pieņemu Kolumbiju, mākslinieka Huana Dantes Muriljo Bobadiljas dzimteni. Viņa runa dzimtajā valodā padara šo ceļojumu vēl jo vairāk ticamu. Atsaukšanās uz dzīvošanu vietā ar diviem okeāniem, fantastisku augu un dzīvnieku valsti, elpu aizraujošiem dabasskatiem un kalniem liek šaubīties par to, kāpēc kāds vēlētos atstāt šādu paradīzi. Protams, to saka pirmās pasaules valsts baltais cilvēks. Kā pats vēlāk atzīst, pēkšņi kontrastējošā zemā balsī un nožēlā – Kolumbija ir arī narkotiku, narkobiznesa, prostitūcijas un korupcijas vieta. Protams, viņš dodas uz Eiropu, lai realizētu un sasniegtu savu “lielo sapni”, laikam Eiropa ir Apsolītā zeme, kā Austrumu pasaulei – Amerika.

Huans Dante savā priekšnesumā apskata un pēta, iespējams, pat dalās sava mūža pieredzē. Īpaši, bet svarīgi tiek uzsvērts jēdziens “laime” – arī pats, būdams emigrants, Huans meklē laimi svešā valstī. Viņu patiesi var dēvēt par laimīgu – viņam ir kājas, rokas, mati, seja un visas īpašības, kas noder, pielāgojoties svešai kultūrai.

Savās kustībās Huans ir ļoti viegls, dinamisks, impulsīvs, koordinēts, viss notiek harmoniski, un skatītājs var novērot dažādas viņa dejas manieres. Gan lēnas, plastiskas, vijīgas kustības, gan telpas izmantošana visos līmeņos – lēcienos, stājā uz rokām, vēlienos, kūleņos, kustībās uz zemes – šeit jāpiemin atsauce uz “būšanu kā zivij iekš un ārpus ūdens”, tā tika atspoguļota ļoti asprātīgi. Dažbrīd pat liekas, ka dejotājs ir no gumijas vai kāda elastīga materiāla, kas atkal sasaucas ar viņa spēju pielāgoties un būt “elastīgam” attiecībā pret dažādiem noteikumiem un paražām.

Uuuuun…, protams, ar laiku viņa gars un miesa tiek sagrauti zem smagās nastas, ko rada valodas barjera, darba meklēšana, nepieciešamība sevi uzturēt, cīņa ar aizdomīgumu un aizspriedumiem, ko rada viņa eksotiskais fenotips. Aina ar varas institūcijām, kas izprašņā Huanu, bija vareni meistarīgi izstrādāta, jāvelta arī īpašs „bravo!” atsaucei “Šis ir jauns likums”, ar ko vara argumentē savu rīcību. Jāpiebilst, ka dejotājs šo frāzi vairākkārt ļoti burvīgi izrunāja latviski. Dažādu globālu kā arī nacionālu problēmu atsauces un reflektēšana par tām bija varena! Šaubos, ka izrāde kādu no skatītājiem atstāja vienaldzīgu.

Priekšnesuma nobeigumā tika izvēlēta augsti filosofiska un profesionāla etīde par to, kā cilvēks sevi pazaudē un aizmirst, ko burvīgi parādīja Huans. Viņu nepārtraukti nopratina par izcelsmi, rezultātā viņš vārdu pa vārdam nespēj atcerēties – kāpēc šeit atrodas, no kurienes ir ieradies, vai – kāds ir viņa vārds. Ar laiku viņš tiek novests līdz primāta stāvoklim, bez dzīvīguma vai jebkādām savām iepriekšējām pazīmēm.

Nobeigumā teikšu – ja mākslas darba beigās rodas eksistenciālas domas, es to uzskatītu par izdevušos. Bez šaubām šis tāds bija.

 

Lāsma Bergfelde par izrādi „Maizes pārdalīšanas tehnika”

Šī izrāde ir provokācija, un dejas tajā ir tik, cik nu mēs paši varam ielikt, jo kāds no mums noteikti var…. atdot otram pusi no tā, kas ir pašam, ja kādam citam ir liela vajadzība pēc tā.

Martins Šiks uz skatuves spēlējas ar īstu naudu, ar mūsu latiem, un reizē arī ar mūsu prātiem. Tieši banknošu īstums iedarbojas reizēm mulsinoši, reizēm rada sašutumu, neticību, histēriskus smieklus zālē. Mums ir savas tradīcijas uzskatos par naudu, mēs neesam raduši pie vieglprātīgas attieksmes pret to, jo šeit viņas nekad nav bijis pietiekoši. Mēs visi zinām, ka ir kāds vai kādi, kuriem tās ir daudz. Valsts kopējā nauda vienā ciparā arī izklausās diezgan daudz, taču visiem nekad nav pieticis un tā nemitīgi tiek pārbīdīta no viena lauciņa uz otru, no vienas kabatas citā. Bet sajūta, ka tās nepietiek, paliek visiem. Mūsos sēž pārliecība, ka mēs varētu vairāk, labāk, cienījamāk, ja tikai mums būtu vairāk naudas. Ar šo pieņēmumu tad arī spēlējas Martins Šiks, zālē radot spontānu pretreakciju. Par uzstāšanos saņemto naudu viņš sadala uz pusēm ar pieaicinātu mākslinieku, kas šoreiz ir Dmitrijs Gaitjukevičs. Atlikumu piesola nākamajam, kas piesakās, un tā tālāk, līdz pašam paliek 20 lati, ko pārdala uz pusēm ar kādu, kas ir gatavs pēc izrādes ar viņu kopā iet uz restorānu. Pēc tam uz pusēm tiek sadalīti arī aplausi, slava, apgaismojums un gandrīz arī divguļamā gulta mākslinieka viesnīcas numuriņā. Mēs neesam raduši skaļi saukt summas, cik pelnām mēnesī, spēlēties ar savu vai cita naudu, tāpēc arī uz skatuves nonākušo cilvēku sejās ir gan neticība, vai iedotā nauda tiešām paliek pie viņiem, gan uzcītīga vēlme nopelnīto naudu atstrādāt, kam cauri vijas tāda neveiklības sajūta – vai tikai mani “nenes cauri”. Kaut kas no tā visa atspoguļojas arī sajūtās skatītāju zālē.

Martins Šiks paspēlējas ar visiem par naudu, īstu naudu. Visi aiziet no zāles jautri un smaidīgi, daži ar vairāk naudas kabatā, daži – ar slepenu skaudību, kāpēc naudu nenopelnīja viņi. Pārējie paliek ar iespēju padomāt par naudas lomu, nozīmi un (ne)vērtību, vai vismaz par pusi no tā. Izrādās, ka nauda būtiski piedalās mūsu attiecībās. Par to ir vērts padomāt un, iespējams, piestrādāt pie “pārdalīšanas tehnikas”.

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.