Eņģelis

Es nestāstīšu Tev par zīlīšu sugām un šūnu dalīšanos. Es nestāstīšu Tev par to, kā aprēķināt Zemes masu un izskaidrot krāsu sajaukšanos.

Es Tev stāstīšu par nāvi un laimi. Es Tev stāstīšu par mīlestību. Par to, ko nevar izskaidrot ar formulām un kam nav vienotas formulas.

Tas ir pārāk nopietni, Tu teiksi. Tad parunāsim par to nenopietni. Uzliec roku uz sirds un skaiti.

Festivāla “Laiks dejot” izrādes – “It’s not Enough” un “Telenovele”.

Tovakar es klusēju. Viss, ko es būtu gribējis Tev teikt, bija ieliets divos kausos.

Viens kauss bija pilns loģikas un vārdu. Tas bija pilns skaistu seju, sarežģītības un “Tvnet sievietēm” sadaļas. Tas bija pieliets ar ūdeni, un pāri tā malām liecās nekļūdīgi ķermeņi, apskaužama tuvība un platoniska mīlestība. Viens kauss bija pilns pārāk nopietnas nenopietnības.

Otrs kauss bija piepildīts ar meliem un iekāri. Ar šķībiem skatieniem, asinsgrēkiem un sāpīgu kaisli. Šajā kausā lija dzīvsudrabs, skaidrs kā spogulis, un tajā es redzēju visus vārgos. Tas runāja valodā bez vārdiem, tas palika nenopietns savā nopietnībā. Otrs kauss bija pilns cilvēcības.

Kad Tu man jautāji, kurš ir īstais, es atbildēju – neviens.

Kad Tu man jautāji, kurš man lika ticēt, es atbildēju, ka pēdējais.

Pirmajā es redzēju tehniku un materiālu, bet neredzēju atrisinājumu. Es redzēju kombainu un graudus, bet neredzēju maizi.

Otrajā man nevajadzēja redzēt neko, priekšā jau stāvēja cilvēki. Viņu kustība bija tehnika, dzīvība bija materiāls un viņu negausība – atrisinājums.

Un tad es sapratu formulu.

Tajā mirklī es kļuvu kas vairāk.

Vai nu tie bija viltotie teksti vai neviltotās sejas… Bet es redzēju atbildi.

Jo lielākas bailes, jo lielāka kaislība. Jo lielāka mīkla, jo skaistāk to neuzminēt.

Un es apjautu, ka mīkla slēpjas Tevī. Un formula bijām mēs.

Kontrasts man ļāva saskatīt skaidru apziņu. Banāla ironija un ironiska banalitāte vienā un otrā kausā nostājās līdzsvarā, un es redzēju ceļu uz atbildi. Pārlieka un nepamatojama koncentrēšanās izlīdzinājās ar apgūstamu un pamatojamu impulsivitāti.

Estētiska sakārtotība sakārtojās ar estētisku nesakārtotību.

Un es zināju, ka man noteikti nevajag zināt tik daudz un, tajā pašā mirklī, nevajag darīt vēl vairāk.

Un tas es gribēju, lai pasaule izgaist, un mēs esam vieni. Bet pasaule nedrīkstēja, jo tad mēs nespētu pārbaudīt formulas vērtību. Mums bija vajadzīgi cilvēki. Ne tikai sievietes un vīrieši, ne tikai gribētāji un nīdēji. Mums bija vajadzīgi ticīgie un ateisti, uzdzīvotāji un askēti, pabērni un lutekļi. Mēs nevarējām visu ielikt formā “viens vai otrs”. Mēs nedrīkstējām tikai atļaut vai aizliegt.

Un tajā mirklī mēs varētu mīlēt pa īstam. Un tad mēs būtu prožektoru gaismās. Tad gan mēs varētu visu.

Tu man vēl pajautāji – dejot vai nedejot? Protams, dejot. Bet, kad nedejot – tad mazāk runāt.

*157 sirdspuksti, un mēs esam galā.