DANCE.LV žurnāls, lai padarītu dzīvi sev un lasītājiem interesantāku, „Laiks dejot 2012” atspoguļošanai izdomāja īpašus spēles noteikumus. Katru dienu katrs rakstītājs saņem uzdevumu, kas rakstu liek adresēt konkrētai auditorijai („publicēt” specifiskā izdevumā), kā arī izrādes skatīties un aprakstīt, koncentrējoties uz vienu rakursu jeb tēmu.

Pirmās dienas uzdevumi:

Dita – teātra žurnāls, jaunās dramaturģiskās struktūras skatuves mākslās

Inta – patriotiski ievirzīts politisks izdevums, varas attiecību loma mākslā

Maija –  reģionālā avīze, reliģisko celtņu izmantojums kultūras notikumiem

Un pirmie rezultāti:

Dita Eglīte

Jaunās dramaturģiskās struktūras skatuves mākslās

Pārpublicējums no teātra žurnāla[1]

Saņemot no „priekšniecības” uzdevumu –  meklēt, ieraudzīt, papētīt, atpazīt utt. jaunas dramaturģiskās struktūras pirmās dienas izrādēs, viss šķita skaidri un saprotami. Taču, akvaivai… Skatoties deju, viss vairs nešķita tik „klāri”. Lai gan attiecības ar dejas aprakstīšanu man ir ilgāku laiku, saprotu, ka vismazāk dejas izrādēs spēju domāt par dramaturģiskajām struktūrām. Kaut ar to droši vien vajadzētu sākt, ja jau pamatizglītība ir teātra kritiķis.

Ar „dramaturģisko struktūru” spēles mākslās, pirmkārt, droši vien vajadzētu asociēt „skaidri nolasāmu stāstu”, kurš tiek būvēts no idejas, kustības, mūzikas, gaismas, izpildītāja. Droši varētu piekasīties vārdam „skaidri”, jo kas vienam ir skaidri, citam var būt „pilnīgi garām”. Turklāt – neierasta dramaturģiskā struktūra ar var šķist neskaidra, kā, piemēram, „Laiks dejot 2012” atklāšanas izrādē- performancē “Skotijas karalienei Mērijai tika nocirsta galva”. Jo te līdzās jaudīgi „strādāja” Džozefa Kvimbija muzicēšana, Aionas Kevnijas neticami lokanais ķermenis un viņas atbrīvotā saspēle ar akmeņiem, zāli, koku lapām, ūdeni un vēl ar kādu cietam, baltam biezpienam līdzīgu materiālu. Īpašu atmosfēru radīja arī pati izrādes vieta – Doma dārzs: pirmkārt senu mūru ielokā (un runa tak par karalieni!), otrkārt, no skaidrām debesīm pilošas sīkas lietus lāsītes un vējš, kurš pārmaiņus te uzrodas, te noplok…

Vērojot Aionu Kevniju nemitīgajā kustībā, vienubrīd rodas sajūta, ka līdzīgi ir ar „suņiem un bērniem” uz skatuves, kuri parasti skatītāja uzmanību (t. sk. simpātijas) paņem simtprocentīgi. Tomēr šoreiz acu priekšā ir sieviete- dejotāja- cirka māksliniece vislabākajā nozīmē, kura ar savu iekšējo enerģiju (pie tam – mierīgi nospriegotu!) piepilda visu lielo dārzu, skatītāju domas ieskaitot.

Var jau būt, ka par „jaunumu” dramaturģiskajā struktūrā var dēvēt to, ka skotu izrādei nav izteikta sākuma un beigu. Taču, ņemot vērā, ka izrāde sevī slēpj vairākus uzskatāmus elementus no performanču mākslas, izteikts sākuma un beigu „trūkums” ir pat organisks. No tā arī izriet jautājums par to, kas vispār ir un kas nav kaut kas „jauns” – jo kaut kur jau kaut kas vienmēr šķiet redzēts vai piedzīvots. Šajā ziņā interesanti bija konstatēt, cik viltīgi tika sakombinēti studentu kompozīcijas eksāmena darbi, ar kuriem festivāls faktiski tika arī atklāts.

Vēl jau LKA studentu vārdi ir pasveši (ar pāris izņēmumiem), tāpēc programmiņā uzreiz nepievērsu uzmanību dažām sakritībām. Taču, kad jau otrajā darbā atpazinu kāju kā šauteni, saspringu – laikam tas nebūs copy paste kā zagšana, bet gan vienas oriģinālas lietas divas versijas. Runa ir par Alises Putniņas un Modra Opelta horeogrāfiju: „Rekrutēšana beigusies” un „Zem ķiršu kauliņiem”. Vēl uzskatāmāks piemērs ar „versijām” bija Agates Bankavas un Rūtas Kublickas darbā („Melns aiz naga” un „Niez bet nevar norīt”), pirmkārt, tāpēc ka no kopējā piedāvājuma bija atšķirīga mūzika (proti – flamenko), otrkārt – izpildītājs vienā gadījumā bija meitene, otrā – puisis. Jauniešu vakarā jo īpaši varēja redzēt, cik nozīmīgs laikmetīgajā dejā ir izpildītāja personības un tehniskās varēšanas individuālais faktors. Cita starpā, jau iepriekšējā festivālā spilgti parādījās Eva Kronberga, kura nu pabeigusi LKA pirmo kursu. Un arī studiju darbos – gan kā horeogrāfe, gan kā izpildītāja, viņa iezīmē spēcīgas krāsas visnotaļ lielajā kolektīvā: saturiski skaidrs vēstījums, atpazīstamas dzīves realitātes un neuzbāzīgs humors (horeogrāfija darbam „Update your facebook status” tapusi kopā ar Zintu Ķirsi).

Taču arī kopumā jaunieši atstāja labu iespaidu un sagādāja labu omu. Viņi pārliecina, ka ir dejiski, enerģiski, domājoši jaunieši, ar pārliecību, ka atraduši savu ceļu uz mākslu (lai teiktu „ceļu mākslā”, vēl sūri grūti jāpastrādā). Un, kā informē ziņu avoti – dažus no viņiem būs iespēja skatīt „vaigā un dejā” jau šovakar (šonakt) bijušo jeb „veco” studentu izrādēs.

Inta Balode

Jaunās maiņas darbi un domas

Patriotiski ievirzīts politisks izdevums, varas attiecību loma mākslā

Vēl tikai vakar, komunistiskā genocīda piemiņas dienā, atcerējāmies aizvestos, tos cilvēkus, kuru likteņi tika lauzti svešas varas zvērīga plāna dēļ. Ne jau tikai tie, kas tika sadzīti vagonos bija cietēji, izpostīto dzimtu sekas jūtam vēl šobaltdien. Taču ir arī skaidrs, ka tauta spēs izdzīvot un turpināties tad, ja, zinot pagātni, tomēr ies tālāk, dzīvos līdzi laikam un radīs prieku un iedvesmu, ar ko varēs lepoties citu nāciju priekšā.

Lai palūkotos uz Latvijas jauniešu radošo garu un spēcīgajiem ķermeņiem, mūsu laikraksts nolēma apmeklēt Starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla „Laiks dejot 2012” pirmo dienu. Pirmo tādēļ, ka Dailes teātra Mazajā zālē bija skatāmi topošo horeogrāfu, topošo dejas meistaru kompozīcijas darbi jeb, vienkāršāk izsakoties, četrpadsmit dejas, kurās tika atklātas visdažādākās tēmas, kas nodarbina mūslaiku jaunatnes prātus. Bija iemesls gan lielām cerībām un aizkustinājumam, bet, kā jau tas pēdējā laikā nereti gadās, bija jādomā arī par to, vai tad nu tiešām tik daudz iedvesmas jāmeklē ārzemēs. Saprotams, ka jaunai un viegli ietekmējamai sirdi nav viegli turēties pretī tai varai, kāda ir televīzijai vai tīmekļa mudžekļiem, bet atcerieties, ka atliek tikai palūkoties pamatīgāk un izrādīsies, ka tautas gara mantās arī ir ļoti daudz vielas iedvesmai. Citādi tā jocīgi sanāk, ka no 14 dejām tikai divās ar pusi skan Latvijas mūzika – Ainārs Mielavs, Gas of Latvia (un atkal jau nosaukums angļu mēlē!) un Antona Tkačenko, Alda Liepiņa un Eināra Latiševa skaņu zīmējums (bet kāpēc gan futbola komentētāja tekstam jābūt krieviski, ja mums ir tik burvīga kājas bumbas balss kā Anatolijs Kreipāns!). Arī nosaukumos daudz svešu valodu ietekmes, un daudz liekas sadomāšanas un sataisīšanas, kas ne ko īpašu izsaka, ne daiļo mūsu valodu. Taču ir cerības ticēt, ka nākot briedumam, aizrobežu skaņas sāks jaunos valdzināt aizvien mazāk. Mēs paši esam stipri! Un dažādās tautas, kas dzīvojam draudzīgi plecu pie pleca, var bagātināt viena otru gan caur kultūru, gan valodu, vienlaikus atceroties, ka pasaulē varam būt ietekmīgi tikai caur savu unikālo kultūru un valodu.

Mēs tiešām esam stipri – un tie šoreiz nav tikai vārdi. Palūkojoties uz šiem divdesmit diviem skaistajiem jauniešiem! Tik dažādi, katrs ar savu raksturu, bet visiem tik daiļi trenēti ķermeņi, turklāt ikvienā dejā redzams arī liels iekšējs gara spēks, liela pārliecība un ticība savam darbam. Darbs vienmēr ir bijis galvenais latvieša tikums, un mūslaiku slinkuma un vieglo ceļu meklētāju labirintos dejas pasaule ir vieta, kur darba tikums vēl aizvien ir zelta vērtē. Turklāt itin nevienam no jaunajiem censoņiem nepiemīt ne miesas, ne prāta gļēvums – visi drosmīgi metas izpildīt sarežģītos kustību elementus, ne miņas no „ai, es sasitīšos, ai, es to vēl lāgā neprotu”. Tieši ātrums un dinamika visspilgtāk raksturo deju vakara kopējo noskaņu. Tiesa jau ir, ka spēja būt pārliecinoši cēlam un lēnam nāk tikai ar gadiem. Jādomā, kā tāpēc vairākās dejās jaunieši izvēlas būt pret zāli ar muguru – tā teikt, kad būšu liels un lepns, tad pagriezīšos un skatīšos jums tieši sejā!

Liels gandarījums, ka jaunie mākslinieki daudz risina pāru attiecību jautājumus. To redzot, rodas itin lielas cerības, ka jaundzimušo skaits valstī pieaugs. Brīžiem gan manāma pārlieku liela aizraušanās ar cīņu par to, kurš ģimenē dominēs, tas tikai raisa nevajadzīgus strīdus un apēno vaigu. Cita lieta, ja kaķējas, lai bučiņas pēc tam būtu jo saldākas. Diemžēl skumji, ka jau tik jauni cilvēki sajutuši arī vientulības un atsvešinātības rūgtumu. Jācer, ka tas vairāk uz skatuves nekā pašu dzīvēs. Daži jaunie domājuši par vērienīgākām kompozīcijām, kur lomu spēlē ne tikai atsevišķu indivīdu attiecības, bet jau grafiski zīmējumi un scēniski efekti. Mums kā Dziesmu un deju svētku tautai ir svarīgi prast veidot vērienīgus rakstus. Apsveicami, ka patriotisma tēma tiek skarta arī caur militārisma jautājumu, īpaši prieks, ka arī sievietes ir gatavas sargāt savu tēvu/mātes zemi. Dzimumu līdztiesība parādās arī dejā, kur uz darbu rūpnīcā plecu pie pleca dotas i vīri, i sievas.

Vakara kopējais iespaids palika ļoti labs, skatītāji mājās devās pacilātā noskaņojumā, jo bija stiprinājuši savu ticību mūsu nākotnes spēkam, kas mājo jaunajā audzē.

P.S. Labāk manu galvu ņēma…

Mēs nekad neesam slēpuši, ka aizrobežu aktivitātes mūs interesē tikai tādā mērā, cik tās iesaista pašmāju ļaudis un atstāj pēdas mūsu zemē. „Laiks dejot 2012” atklāšanas izrādē “Skotijas karalienei Mērijai tika nocirsta galva” notiek Rīgas Doma dārzā, kas ir ļoti daiļa un svinīga vieta, bet tikai pastarpināti saistīta ar latvisko. Vācu krustneši caur saviem mūra dievnamiem realizēja savu uzurpēto varu pār Latvijas pamatiedzīvotājiem. Arī izrādes tēma, kas balstās Skotijas un Anglijas attiecību vēsturē mums ir tuva tikai tādā mērā, ka labi zinām, cik bieži varu uzurpē mazāk tiesīgie. Šajā gadījumā latvietis noteikti būtu Skotijas pusē. Taču jau atkal ir grūti sajust dvēseles tuvību ar monarhijām, kuras vienmēr nonicināja un kalpināja zemniekus. Senajiem latgaļu un kuršu virsaišiem vienmēr pirmajā vietā bija sava saime, sava tauta, nevis nezin kādas tur politiskas, rojālistiskas ambīcijas. No otras puses, skotu karaliene mums ir tuva nesalaužamās pārliecības dēļ, viņa varēja glābties, nododot savas pārliecības un savas likumīgās tiesības, bet „labāk manu galvu ņēma nekā manu tēvu zemi”. Tādēļ arī mūsu izdevums priecājas sveikt viesus no Skotijas mūsu Rīgā. Gan ģitāristam (Džozefs Kvimbijs), gan dejotājai (Aiona Kevnija) piemīt arhaisks senču spēks un neiegrožotība. Skaudro ģitāras skaņu pavadījumā dejotāja parāda, cik neiedomājami plašas ir ķermeņa iespējas (ja vien tiek kārtīgi strādāts), cik skaisti ir spēt runāt ķermeņa valodā bez ierobežojumiem, cik brīvi ir cilvēki, kas bez kādas pietātes baznīcas dārzā parausta koka lapas un paspārda akmentiņus. Latvietim pēc verdzības gadsimtiem būtu jāņem piemērs no drošsirdīgajiem skotiem – ja man ir sava balss un ir ko teikt, tad es to daru un daru tik pārliecinoši, ka varu ar savu mazo trauslo augumu būt varenāks par gadsimtiem vecajām katedrāles sienām.

Maija Treile

Reģionālā avīze, reliģisko celtņu izmantojums kultūras notikumiem

Ar zemnieka spēku un latvisku vienkāršību

Mūsu galvaspilsētā sācies Starptautiskais dejas festivāls „Laiks dejot 2012”. Pirmajā festivālā dienā varēja skatīties Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas 1. kursa studentu kompozīcijas darbus, kā arī senatnīgās auras apdvestajā Rīgas Doma dārzā iepazīt viesmāksliniekus no Skotijas – dejotāju Aionu Kevniju un mūziķi Džozefu Kvimbiju, kas  festivālu oficiāli atklāja ar izrādi “Skotijas karalienei Mērijai tika nocirsta galva”.

Abi festivāla pirmās dienas notikumi ļāva priecāties par to demokrātisko un vispārcilvēcisko raksturu, brīvu no pārgudrības, pielsētnieciskas augstprātības un snobisma, kaut arī laikmetīgā deja varbūt vēl nav tik labi pazīstama plašam skatītāju lokam.

Jauniešiem, kas izvēlējušies studēt grūto un samērā reto horeogrāfa profesiju, domājams, svētīga un saviļņojoša bija sajūta jau pirmā mācību gada noslēgumā dalīties paveiktajā uz viena no centrālajiem Latvijas teātriem – Dailes teātra –  Mazās zāles skatuves. Būtiski, ka skatītāju rindas bija pārpildītas, to pulkā bija arī studentu radinieki un draugi, kam šis vakars, visticamāk, ļāva gūt gandarījumu par jauniešu izvēlēto, netipisko profesionālo ceļu. Studentu izdoma un ieguldītās fiziskās pūles apliecināja, ka šī nav nekāda „plānā galdiņa urbēju” profesija. Tai ir vajadzīgs vienlaikus zemnieka spēks un jau no latviešu tautas pasakām pazīstamā „muļķīša” gudrība, ar kuru var pārspēt gan gudros brāļus, kas aizgājuši studēt ekonomiku vai PR, gan pašu velnu. Kopumā divdaļīgā koncerta – eksāmena programma bija daudzveidīga gan tēmu (sākot ar mīlestības jūtām līdz armijai un pasaku tēliem – nārām), gan dejotāju skaitliskā sastāva (sākot ar solo līdz sešu dejotāju grupai) ziņā. Un prieks, kas paklanoties mirdzēja 22 dejotāju sejās, ļauj cerēt, ka viņi uzņemto darbu turpinās un, cerams, nākotnē dejos un veidos horeogrāfijas ne tikai Rīgā un pasaules pilsētās, bet ļaus iepazīt laikmetīgās dejas mākslu arī Latvijas reģionos – gan uz kultūras namu skatuvēm, gan netradicionālākos spēles laukumos.

Vai gan tas nebūtu lieliski, ja arī mūsu rajona dievnamos un to dārzos ļaudis pulcētos ne tikai uz svētdienas vai svētku sprediķiem, bet arī uz kādu mākslas norisi?! Rīgas Doma dārzā Aiona Kevnija un Džozefs Kvimbijs pierādīja, ka laikmetīgās mākslas notikums nebūt nav pretrunā ar reliģiskas celtnes sakrālo raksturu. Senā dievnama mūri, kas ieskauj dārzu, mirdzoši zaļā vasaras sākuma zālīte, vakara saules un lietus lāšu dimantu mijiedarbe, putnu lidojums pāri dejotāju un skatītāju galvām un dejotājas trauslais, stiegrainais, apbrīnojami lokanais un veiklais augums, kas šķietamā vieglumā ieņēma visneticamākās pozas, ļāva apbrīnā noelsties par šīs Dieva pasaulītes un tās radību skaistumu, mainību un dziļo nozīmi, kas slēpjas ik zara šūpā, ik ķermeņa kustībā. Ārzemju māksliniece apvienoja apbrīnojamu vienkāršību un karalisku majestātismu, savā dejā viņa izmantoja arī norises vidē – Doma dārzā – esošās veltes, piemēram,  kā kaķītis ar kāju izraka bedri dārza oļos, kā arī, pametot gaisā, veidoja no tiem akmens lietu, viņa dejoja ne tikai uz dejas grīdas, bet arī zālājā, nedaudz cieta dārzā augošā koka lapotne, tomēr mākslinieces darbības nebija huligāniskas, drīzāk pat tuvas latviskajai dzīves izjūtai, kurā cilvēks ir dabas sastāvdaļa un, ja kaut ko izjauc tajā, tad pēcāk tas ir paša rokām sakārtojams vai atjaunojas pats pēc dabas un Dieva likuma.

Festivāla „Laiks dejot 2012” pirmais vakars radīja pacilātu noskaņu un atliek vien rosināt: lai arī šajā pirmsjāņu laikā dārza darbi ir saspringti un jācenšas panākt, lai viss būtu tik nevainojami, ka nav ne nezālītes, ko kaimiņam aplīgot, tomēr būtu vērts mērot ceļu līdz Rīgai, lai enerģētiski uzlādētos no laikmetīgās dejas piedāvājuma. Turklāt, ja latviskais darba tikums liek strādāt no saules lēkta līdz rietam, tad tomēr šovakar nebūs grēks 23:30 apmeklēt Doma dārzu, kur LKA studenti būs redzami Ilzes Zīriņas un Dmitrija Gaitjukēviča veidotajās izrādēs.