Jānis – Rīgas laikam līdzīgs izdevums, māksla kā čūska, kas rij savu asti
Lāsma – Fizikas un matemātikas fakultātes ikmēneša izdevuma kultūras pielikums, numura tēma: vārdu un kustības izraisītās vibrācijas telpā un laikā

Dita – Latgales reģionālā avīze, reportāža no notikuma vietas, kas publicējama vienā lapaspusē ar Aškucovas rokas bumbas komandas panākumu aprakst (festivāls izpelnījies medija uzmanību, jo vakara dalībnieku vidū ir 1 Aškucivas bijušā iedzīvotāja brāļa dēls

Laura – lauku mūzikas un mākslas skolas sienas avīze, šoreiz izdevuma tēma ir: “Saprotami par nesaprotamo laikmetīgajā mākslā”

 

Jānis Hermanis

Rīgas laikam līdzīgs izdevums, māksla kā čūska, kas rij savu asti

Drīzāk, māksla kā politika vai politiskā māksla. Vai samākslotā politika 

Sestdien, 2012. gada 16. jūnijā, Dailes teātra mazajā zālē varējām vērot dejas izrādi Schluss mit kunst. Editta Braun Company mums piedāvā laikmetīgās dejas izrādi, kurā sajutīsiet ļoti spēcīgu teātra un performances mākslas klātbūtni. Aptuveni stundu garajā, globālo politisko un sociālo problēmu motivētajā priekšnesumā skatītājiem tiek piedāvāta iespēja apdomāt pasaulē valdošo netaisnību un sajust sevī revolucionāro garu. Kas īpaši piesaista šai izrādei, ir tās ambīcija pamodināt un iekustināt cilvēkus uz tūlītēju rīcību. Vienlaicīgi šī ambīcija izvērš jautājumu par mākslas ietekmi uz sabiedrību un varbūt arī otrādi. Liekas pašsaprotami, ka sabiedrībā valdošie jaunie domu strāvojumi atrod savu ceļu arī caur dažādām mākslas formām. Tāpat arī šī izrāde lielākoties ietver sevī idejas, kas radušās globālās ekonomiskās krīzes rezultātā situācijā kad vidējais rietumeiropietis sāk redzēt tālāk par sava deguna galu. Tāpēc Schluss mit kunst dejas izrādē sajutīsiet izteiktu kapitālisma un brīvā tirgus kritiku, kā arī dzirdēsiet citātus no Karla Marksa darbiem un ne tikai. Mieru, tikai mieru! Šoreiz, kā atbildi kapitālismam, mums piedāvā mīlestību, nevis komunismu.

Deja, teātris un politika. Kas var būt labāks par šo? Ja katram cilvēkam var būt savi politiskie uzskati, tad attiecībā uz izrādes kompozīciju, horeogrāfiju un dejotāju augsto profesionalitāti nevarētu rasties nekādas šaubas. Provocējoša, estētiska un ar humoru caurvīta dejas izrāde, kura aiz sevis vienaldzīgos neatstāj.

Šoreiz TAS ir pasaules globalizācija un ekoloģiskā situācija. TAS bija pasniegts mākslas valodā laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot” ietvaros. Un to varētu raksturot kā laboratorijas darbu divās daļās. Dailes teātra mazajā zālē to risināja Editas Braunas kompānija (Austrija) un dienas noslēgumā par to runāja Dmitrija Gaitjukeviča dejas uzvedumā.

Pietiek mākslas! (Schluss mit Kunst)

Austriešu dejas kompānijas veikums skatāms kā problēmas formulējums, un svarīgāks par risinājumu šķiet pareizs jautājuma uzstādījums. Varētu to saukt par Eiropas (pasaules) mēroga brainstormingubez gatava algoritma uzdevuma atrisināšanai. Kā jau laboratorijas darbā – liekas, ka viss top uzreiz un tieši tagad. Un to, ka dejotājiem nav lomas un jautājums nāk no sirds, var redzēt ne tikai ķermeņa valodā, bet arī sejās. Šoreiz virsuzdevums ir radīt pēcgrūdienus skatītāju šūnu kodolos (vislabāk smadzeņu). Tiek izmantota gan aģitācija, gan informācija, gan jūtu eskalācija, gan ekskurss kapitālisma vēsturē. Iedarbojas arī video, attēli un subtitri. Tam visam būtu jārada vibrācijas inertajā masā, kam varētu sekot reālas izmaiņas pasaules domāšanas stereotipos.

Tam, ka uzdevumam nav vēl atrasta risinājuma metode, nav jābūt par šķērsli meklējumiem. Jo vienmēr pastāv cerība, ka varbūt nākošajā auditorijā piecelsies kājās nākošais Einšteins un viņa ideja spēs atrisināt šo sarežģīto vienādojumu, kurā visdīvainākais mainīgais ir cilvēks. Tas ir sauciens pēc jaunas paradigmas, bet vienīgais piedāvājums pagaidām skanēja no bērna mutes: Beigsim runāt, iesim stādīt kokus!

Es runāšu par…

Un arī par kokiem runāja Dmitrija Gaitjukeviča dejas darbā. Arī šoreiz, lai panāktu ķermeņu kustību radīto vibrāciju paātrinājumu, tika lietota valoda. Tas nenoliedzami skaidrāk definē pamatjautājumu, bet arī šajā gadījumā risinājums netiek sasniegts. Skaidrā motivācija un virsuzdevuma apziņa staroja gan no dejotāju sejām, gan pleciem, gan rokām, likās, ka tie ir labākie no mums, un viņi zin, par ko grib runāt.

Baroka mūzikā klausoties, aizdomājos, vai Doma dārzā augošajiem kokiem tā neatgādina bērnību. Uz tā fona sīkās problēmas kļūst gaistošas un iztvaicējas, ļaujot skatīt lietas un kopsakarības citā mērogā.

Jautājums ir skarbs un aktuāls. Tas ir jāmultiplicē pēc iespējas aktīvāk, jo iestādot šo domu pēc iespējas vairākās galvās, varam sagaidīt vēlamo rezonansi – atrast, ko darīt vairāk, ko darīt mazāk, vai arī sākt dzīvot pavisam citādāk. Lūdzu, sūtiet risinājumus, izskatītas tiks visas idejas!

Marija Pušmucāne, pārpublicējums no Latgales reģionālā laikraksta „Mūsu Aškucova”

Latgales reģionālā avīze, reportāža no notikuma vietas, kas publicējama vienā lapaspusē ar Aškucovas rokas bumbas komandas panākumu aprakstu (festivāls izpelnījies medija uzmanību, jo vakara dalībnieku vidū ir 1 Aškucovas bijušā iedzīvotāja brāļa dēls)

Mūsējais Rīgā

Ja „interesē” kaut kas no kultūras dejošanas sakarā, parasti uz Rīgu braucam Dziesmu un deju svētku laikā. Šoreiz ir citādi, jo gribējās savam acīm skatīt, kā mūsu Antons Skerškāns iedzīvojies Rīgā: aizvadītais mācību gads viņam pagājis LKA, studējot laikmetīgās dejas mākslinieces Olgas Žitluhinas vadībā.

Jūnija trešās nedēļas nogalē Rīgā notiek laikmetīgās dejas festivāls „Laiks dejot 2012”, kurā dalību ņem arī Akadēmijas studenti – viņu vidū arī Aškucovā dzimušais Antoša. „Mūsu Aškucovai” bija tā laime ielūkoties festivāla otrās dienas programmā. Un, lūk, ko mēs uzzinājām par laikmetīgo deju…

Otrās dienas atklāšanas izrāde ir „Pietiek mākslas”. To uz Rīgu atvedusi Editta Braun Companypašas Editas vadībā, kura piedalās arī izrādē. Jau izrādes sākumdaļā saprotu, ka arī es varu dzīvot mazliet zaļāk, ja beidzot savai divgadniecei iemācītu iet uz podiņa, lai nerodas tie milzīgie piečurāto un piekakāto pamperu atkritumu kalni. Taču – vai tāpēc pasaulē katru sekundi nesaražos jaunus, svaigus pamperu kalnus?! Kad iedomājas to visu globāli, kauns paliek par sevi kā cilvēku. Jo ik sekundi taču i nemanot nevajadzīgi patērējam dabas resursu un piemēslojam pasauli ar drazām. Jāpiezīmē, ka austriešu izrādē tika arī dejots. Divi puiši un viena meitene (visi gan ap gadiem 30) skaisti dejoja – skaisti kustējās. Kustības ieplūda cita citā, bez redzamas atsevišķu pozu un kustību fiksēšanas vai neveiksmīgiem balansa mēģinājumiem pozu maiņās. Viņi kustās tik organiski, it kā vienkārši staigātu vai skrietu. Un mākslinieki ir tik jauki un personīgi skatītājus uzrunājoši, ka kļūst skumji arī tāpēc. Jo tam visam nav jēgas, ja paralēli vienkārši ņemam un savu zemeslodi nīdējam ārā… Kam tad vairs māksla!?…

Tikai par dejām – klasiskām un ne tik klasiskām, varēja domāt vakara turpinājumā uz Betanovusa. Anna Soboļeva piedāvāja jaundarbu „Vilas”. Jāatzīst, ka „vila” nozīmi neatradu ne svešvārdu, ne latviešu valodas vārdnīcā, ne Googlē. Trīs meitenes – ļoti labas aktrises – atgādināja viņpasaules valstību. Varbūt tās bija mūslaiku varoņu pēc nāves mieru neieguvušās dvēseles vai gari? Mugurā melnas žaketītes un kupli, balta tilla svārki, ar kuriem ik pa laikam noslēpumaini tika aizsegtas sejas. Kaut arī lielu daļu – kustība, kas notika tuvāk grīdai bija saredzama tikai no pirmajām divām skatītāju rindām, – no priekšnesuma neredzēju, man mazā izrādīte šķita asprātīga un interesanta. Ko gan nevar teikt par sekojošo Kristīnes Vismanes un Rūdolfa Baltiņa nesaprotami dziļdomīgo lekcijdeju. Sākums gan bija daudzsološs – sēņu stāsta ietērpšana kustībā interesanta, bet tad, kad likās, nu – tūlīt jau jāsākas, nekas tā arī nesākās. Atmetu ar roku un lasīju Twiteri. Izrādās, laikmetīgā deja var būt vēl neinteresantāka par rokasbumbu (atvainojos visiem Skerškāniem). Taču – par ko bija jādomā un jādomā pēc kāpšanas uz Betanovusa? – vai tiešām Rīgā nav normālākas vietas, kur rādīt deju un kuru redzētu visi skatītāji zālē… Rīgā taču ir jābūt!

Bet Rīgā ir viena pasakaina vieta, kur deju rādīt „brīvā dabā”. Pēdiņas dabai tāpēc, ka Doma dārzs tomēr ir pilsētvide. Ja kādreiz jums ir iespēja apmeklēt kādu pasākumu Doma dārzā, lai kas tas arī nebūtu par pasākumu, patiešām – iesaku! Mūsu komandējuma vakarā še tika rādītas divas pusstundīgas izrādītes, no kurām vienā dejoja arī mūsu Antoša. Man gan personīgi labāk patika pirmais priekšnesums, kurā dejoja tikai meitenes  – desmit, jaunas un smukas („Zeltītie zvēriņi”). Jauda tāda kā īstā sporta mača, bet – ar māksliniecisku eleganci un sāpīgi dziļu domu apakšā. Diemžēl otrā izrāde uz Editas Braunas izcilā fonā īsti vairs nenostrādāja. Interesanti bija vērot, kā dejotāji apdzīvoja Doma dārzu (līdzīgi kā iepriekšējā gabalā) un kā visā iekļāvās Antons Skerškāns, taču es gandrīz neko tā īsti nedzirdēju no viņu runātā. Pieļauju, ka dejas izrādē varbūt nav nemaz obligāti kaut ko dzirdēt, jo īpaši tad, ja tās virsrakstā ir vārdi „Es runāšu par”. Visādi pļāpīga tomēr un dejojoša arī izrādījās tā modernā deja Rīgā.

Laura Vesele

No uzstādījuma “Lauku mūzikas un mākslas skolas sienas avīzes raksta “Saprotami par nesaprotamo laikmetīgajā mākslā””, sanāca paņemt tikai nosaukumu un tāpat pamainīt arī to. Lauku mūzikas un mākslas skolas reportiera lomā man kaut kā iejusties neizdevās, taču ceru, ka mana variācija par tēmu būs noderīga.

Saprotami par nesaprotamo vai nesaprotami par saprotamo laikmetīgajā mākslā

Tu aizej uz izrādi, laikmetīgās dejas izrādi, kas neapšaubāmi apsola sniegt māksliniecisko baudījumu, bet izrādes pieteikums kliedz “Pietiek Mākslas!”. Tu ej ar spītu, cenšoties saskatīt mākslu tur, kur tās nav.

Laikmetīgās mākslas raksturīgo elementu acīmredzamā klātesamība reflektē ar mākslas neesamību, kas atklājas informatīvā materiāla un dejas līdzvērtīgajā sabalansētībā šajā izrādē. Sākot ar modernās, postmodernās dejas tehniskā izpildījuma bāzē balstītajām kustībām, mākslas žanru sintēzi – deja, aktiermeistarība, mūzika, video, laikmetam raksturīgas problēmas risināšanu (kas robežojās ar tiešu un uzbrūkošu aģitāciju) un citiem laikmetīgās dejas izrāžu elementiem, kas redzami izrādē, rodas jautājums, kā izrāde, kas ir bagāta ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem var censties paust ideju “Pietiek Mākslas!”? Un, ja mums “pietiek mākslas”, kā nepietiek?

Ja respektējam autora ideju, ka mākslas mums ir gana daudz, tad, vai gadījumā pasaules ekoloģiskās sistēmas bojāejas problemātikas risināšana arīdzan nav gana apspriesta tēma? Izrāde būtībā sastāv no mākslinieciskā izpildījuma (dejas) mijiedarbības ar spēli pa skatītāja sirdsapziņas stīgām attiecībā uz pasaules ekosistēmas glābšanu. Šajā gadījumā laikmetīgā māksla tiek izvēlēta kā kanāls, ar kura palīdzību skaidrot pasaulē pastāvošo nejēdzību ietekmi uz globālo sasilšanu, nevienlīdzīgo resursu sadalījumu un, galu galā, uz katra indivīda emocionālo reakciju.

Ņemot vērā autores – horeogrāfes Editas Braunas –  un teicami profesionālo dejotāju jaušamo dziļo ieinteresētību tēmā, izrāde izsauc dejas izpildījuma meistarības apbrīnu, spurdzošus smieklus, ko raisa publiska ķermeņa atkailināšana un necerēti veiksmīga aktierspēle, kā arī sirds sāpi, apzinoties, cik tālu pasaulei saudzīga dzīvesveida piekopšanā ir Latvija salīdzinājumā ar tādu ideoloģiski “tīru” valsti kā Austrija, no kuras nāk konkrētā dejas kompānija, kas vaļsirdīgi aicina mūs neēst tomātus ziemā un mīlēt VISUS dzīvniekus.