Par koncertu „Jāzepa Vītola skaņdarbu horeogrāfiskas interpretācijas”

24/04/2013

Māris Spriņģis*

Otrdien, 9. aprīlī, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā norisinājās Latvijas dejas mākslas dzīvē zīmīgs notikums – Jāzepa Vītola 150 gadu jubilejas svinību ietvaros JVLMA Lielajā zālē notika JVLMA horeogrāfijas katedras studentu koncerts  „Jāzepa Vītola skaņdarbu horeogrāfiskas interpretācijas”.

Uzreiz būtu jāatzīmē, ka koncertu raksturo ne tikai dažādu horeogrāfisku meklējumu un ne mazāk interesantu risinājumu klāsts, bet arī spilgtais izpildītāju sastāvs, jo līdzās JVLMA horeogrāfijas katedras studentiem koncertā piedalījās arī Latvijas Nacionālā baleta solisti. Kā arī trīs tautas deju kolektīvi – deju ansamblis „Pērle”, deju kolektīvs „Swedbank”, tautas deju kolektīvs „Imanta”.

Pasākumu svinīgi ievadīja, kā arī palīdzēja skatītājiem iegrimt koncerta atmosfērā un izprast šī notikuma nozīmību JVLMA profesore Ilma Grauzdiņa, kura skatītājiem pavēstīja daudz interesantu faktu par J.Vītola dzīvi un daiļradi. Kā arī pieminēja to, ka J.Vītola mūzika nemaz nav tas vieglākais uzdevums jaunajiem horeogrāfiem, lai iemēģinātu roku jaunu kompozīciju veidošanā, jo, kā jau zināms, izcilais latviešu klasiķis savā daiļradē gandrīz nemaz nebija pievērsies deju mūzikas žanram. Tāpēc, pirmkārt, viens no svarīgākajiem un grūtākajiem uzdevumiem, ar ko horeogrāfiem bija jāsaskaras, bija rūpīga skaņdarbu izvēle savām topošajām kompozīcijām. Un, otrkārt, mēģināt sacerēt horeogrāfiju mūzikai, kura sākotnēji nemaz šādiem nolūkiem netika radīta.

Tuvojošās pavasara noskaņās – viegli un jauneklīgi optimistiski – koncertu atklāj Lāsmas Andžānes „Pavasara valsis”. Romantisks un gaisīgs mīlas duets neoklasikas stilā, kuru izpildīja pati horeogrāfe kopā ar Latvijas Nacionālā baleta mākslinieku Donatu Rudzīti. J.Vītola Skicei čellam un klavierēm op.12 labi veidota dejas kompozīcija, kurā varēja skaidri nolasīt horeogrāfes ieceri – vieglām un vijīgām kustībām parādīt mūzikas raksturu, kā arī divu iemīlējušos jauniešu aizrautīga deja, kuru caurstrāvo pavasarīgs prieks un vieglums.

„Lūgšana” – Alisas Košeļevas horeogrāfija, veidota J.Vītola kora dziesmai „Dieva lūgums” (A. Kažoka vārdi). Sižetiska dejas kompozīcija, kurā ar minimāliem horeogrāfiskiem līdzekļiem (ko pieprasa arī izvēlētās mūzikas noskaņa) tika atveidots lūgšanas process – četri dejotāji, tērpti baltās drānās, vienmērīgi un nosvērti kustējās pa skatuvi. Šī rituālā deja, kā jau lūgšana – nesteidzīga un meditatīva –, tika izturēta vienotā stilistikā un labi ilustrēja J. Vītola mūziku.

Lauras Grāveres duetā „Plecu pie pleca” jau iezīmējās sadzīviska rakstura sižets, kas risināts laikmetīgās horeogrāfijas stilistikā. Horeogrāfija veidota variācijai par latviešu tautasdziesmu „Ej, saulīte, drīz pie Dieva” op.6. Arī šo duetu izpildīja pati horeogrāfe kopā ar jau pieminēto LNO baleta mākslinieku Donatu Rudzīti.

Šoreiz kompozīcijas sižets nebija tieši saistīts ar skaņdarba tematiku, un dejai piemita savs atšķirīgs sižets un raksturs, taču tas pilnībā sekoja muzikālajam materiālam. Ļoti labi veidotas kustību kombinācijas – daudz interesantu detaļu un pārgājienu, kurus brīžiem gribējās vēl vairāk izcelt un pastiprināt.

J. Vītola „Šūpuļdziesma” (a moll) un klavieru sonātes 1. daļa (Allegro con passione) kļuva par nākamās sadzīviska rakstura kompozīcijas pamatu Danas Jākobsones veidotajā horeogrāfijā „Grāmata”. Ar humoru veidota, uz aktierspēli balstīta divdeja, kuru izpildīja Rūta Auziņa un Māris Konstants. Sadzīviska ainiņa ar viegli nolasāmu (kā jau labai grāmatai pienākas) sižetu, kur galvenais akcents tika likts uz izpildītāju aktierspēles prasmi, kurai pakārtojās tehniski ne tik sarežģīta horeogrāfija. Tāpēc šinī gadījumā bija jūtama nepieciešamība pēc drošākas un pārliecinošākas aktierspēles no izpildītāju puses, lai saglabātu kompozīcijas kopējo līdzsvaru.

Margaritas Ļitvinovas solo kompozīcija „Pārdomas” (Sonāte klavierēm 2. daļa Tēma ar variācijām), Marijas Dambes izpildījumā, ieskicēja kārtējo sadzīviska rakstura ainu – jaunas sievietes pārdomas par laulību, gaidot svinīgo kāzu ceremoniju. Arī šinī dejas kompozīcijā lielākais uzsvars tika likts uz dejas noskaņu un kopējo atmosfēru –  ar vienkāršu un skaidru izteiksmes līdzekļu un kustību palīdzību tika parādītas jaunās sievietes šaubas un neziņa par gaidāmo nākotni. Meitene it kā uzdod jautājumu pati sev: „Vai šī ir tā īstā, un tik ilgi gaidītā, laime?!”

„Putekļi” (Romance op. 15 vijolei un klavierēm) – Annas Soboļevas horeogrāfija, kur laikmetīgās dejas stilistikā iestudētajā kvintetā (Rūta Auziņa, Margarita Ļitvinova, Egija Abaroviča, Nadežda Beļajeva, Gunda Ģēģere) tika attēlota te vienmērīgi, te pavisam nevienmērīgi pārvietojušos ‘putekļu masa’, kura teju vai spēj aprīt visu, kas pagadās tai ceļā.

Šī veiksmīgā, alegoriskā dejas kompozīcija rada patiesi pelēcīgu noskaņu, tanī pat laikā vedinot uz pārdomām, cik ļoti interesanta un atraktīva var būt arī putekļu dzīve!

Annas Russkes solo deja „Monologs” (Prelūdija es moll op. 22 Nr. 2), kuru izpildīja LNO baleta soliste Ieva Rācene arī risināta laikmetīgās horeogrāfijas stilā, kur dominējošā loma tika atvēlēta kustībai un plastikai – veiksmīgi savirknētas dažādās interesantās kombinācijās, šīs kustības veidoja saturīgu monologu, kas tika emocionāli un spēcīgi izstāstīts.

Kulmināciju koncerts sasniedza līdz ar J. Vītola simfoniskās deju svītas „Dārgakmeņi” parādīšanos, kura, neapšaubāmi, ir latvju mūzikas dižgara viens no pazīstamākajiem horeografizētajiem darbiem.

Uzreiz jāpiemin, ka J. Vītola simfonisko svītu „Dārgakmeņi” 1962. gadā horeografizēja slavenā un nopelniem bagātā latviešu baletdejotāja un horeogrāfe Helēna Tangijeva-Birzniece, kuras ieguldījums Latvijas baleta attīstībā ir neizmērojams un nenovērtējams.

H.Tangijevas-Birznieces iecere tolaik bija sacerēt klasiski skaidru, spožu un tīru horeogrāfiju savām talantīgajām jaunajām audzēknēm, lai katra no tām varētu sevi vislabāk parādīt gan no tehniskās, gan no rakstura un temperamenta puses. Katrai balerīnai, attiecīgi muzikālajam materiālam, savs konkrēts tēls un raksturs: Marta Bilalova – Ametists, Ināra Ābele – Smaragds, Maruta Dinga – Pērle, Ināra Gintere – Rubīns, Inta Karule – Briljants. Un katra no šīm balerīnām kā spožas zvaigznes uzmirdzēja Latvijas baleta padebešos.

Taču laiks iet uz priekšu, un šinī koncertā vērojām jau citādāku, modernāku un laimetīgāku šīs muzikālās tēmas interpretāciju.

Par pamatu ņemot sākotnējo ieceri par pieciem dārgakmeņiem, horeogrāfi Elza Leimane-Martinova un Raimonds Martinovs mums piedāvāja savu, jaunu un gluži oriģinālu, J. Vītola „Dārgakmeņu” versiju, kurā katra meitene ir sava veida dārgakmens, katra ar savu raksturiņu, uguntiņu, dzēlību vai dīvainību… Un, protams, katra no šīm meitenēm sapņo reiz satikt arī savu briljantu – savu ideālo sapņu vīrieti! Bet, satikušas to, ir gatavas plūkties un ķīvēties savā starpā, lai izcīnītu sev vietiņu uz briljanta muguras…

Ar sabalansēta humora devu un trāpīgiem izteiksmes līdzekļiem horeogrāfi mums atklāj to, cik daudz humora un ironijas patiesībā var slēpties šķietami iesīkstējušajās klasiskajās formās.

Forma paliek, bet horeogrāfiskā valoda un tās saturs gan ir laikmetīgi un, pateicoties saviem citātiem, arī postmoderni, tādējādi daudz plašākai publikai pieejamāki un saprotamāki.

Arī šinī iestudējumā katrai balerīnai (izpilda Latvijas Nacionālā baleta solistes) savs konkrēts tēls un raksturs: Ametists (Alise Prudāne) – samiegojusies, vienmēr un visur kavējoša un snaudoša sieviete katastrofa, Smaragds (Viktorija Jansone) – liktenīgās un valdzinošās sievietes tēls, Pērle(s), Rubīns (Rita Lukaševica un Evelīna Godunova) – ašas, darbīgas un temperamentīgas būtnes, no kurām viena ir viegla, sprigana un bezrūpīga, kā kaučuka bumbiņa, bet otra – ugunīga un ar pipariņu!

Un, visbeidzot, Briljants (LNO baleta premjers Raimonds Martinovs) – sapņu vīrietis, šarmants un glīts, kā no žurnāla vāka, kuru reizē iekāro visas iepriekš minētās būtnes.

Katra no variācijām risināta labi sabalansēta humora, groteskas un pašironijas noskaņā. Vijīga un piesātināta horeogrāfija, kura pieprasa no dejotājām (-iem) arī stabilu tehniku, veiklību un plastiku, vienlaikus rada viegluma un nepiespiestības iespaidu – pavasarīga bezrūpība un prieks savijas ar grāciju un sitla izjūtu.

Kopumā darbs radīja ļoti pozitīvu un vieglu noskaņu, un bija, neapšaubāmi, nobriedušākais un spilgtākais koncerta numurs gan horeogrāfijas, gan arī izpildījuma ziņā. Kā arī caur šo darbu varam redzēt, ka nemirstīgā klasika arī ik pa brīdim atdzimst jaunās formās un veidos.

J. Vītola „Dramatisko uvertīru” ļoti veiksmīgi un pārliecinoši horeografizēja Ruslans Kurlovičs, kura izpildītais duets (bez nosaukuma) kopā ar Anastasiju Šņakinu, bija koncerta spilgtāko darbu vidū.

Labā un skaidri nolasāmā neoklasikas stilistikā risināts, šis nelielais duets atstāja ļoti labu iespaidu ar labi izvēlētu pacēlienu un dejas kombināciju salikumu, kā arī ar mūzikas un stila izjūtu, kas ir ļoti svarīgs priekšnoteikums, izvēloties šādu skaņdarbu savai horeogrāfijai.

Koncerta noslēdzošajā daļā, pēc tradīcijas, tautas deju bloks, un pirmā šinī sadaļā kompozīcija „Pāri jūrām danci vedu” (Variācijas par latv. tautasdz. tēmām) Ēvalda Ābelskalna horeogrāfijā atklāja mums labi pārdomātu kompozīciju deju kolektīva „Swedbank” izpildījumā.

Bet koncertu noslēdza J. Vītola „Latvju lauku serenādes” 3 daļas: I daļa Maršs – „Kaķēšanās” (Māra Konstanta hor.), kuru izpildīja autas deju kolektīvs „Imanta”; II daļa Dziesma – „Vasaras rīts” (Rūtas Auziņas hor.), ko izpildīja JVLMA studenti; III daļa Deja – „Deja un rotaļa” (Edgara Siliņa hor.) deju ansambļa „Pērle” izpildījumā.

To vidū, ar labu un pārdomātu kompozīciju un izpildījumu, izcēlās Rūtas Auziņas „Vasaras rīts”, kurā bija skaidri nolasāms sižets un horeogrāfiskā iecere.

Nobeigumā gribētos teikt lielu paldies šī koncerta organizētājiem – JVLMA horeogrāfijas katedras vadītājiem, kā arī pašiem horeogrāfijas katedras studentiem, kuri uzņēmās realizēt šoreiz ne tik vieglo uzdevumu un, kā parādīja šis koncerts, ļoti veiksmīgi ir tikuši ar to galā, jo ar šo koncertu horeogrāfijas katedra ir pierādījusi, ka J. Vītola mantojums dzīvo ne tikai mūzas Eiterpes skaņu pasaulē, bet arī Terpsihoras dejas grācijā.

*Māris Spriņģis mācījies Em.Dārziņa mūzikas vidusskolā klavieru klasē, bet pēc 9.klases beigšanas pārgāja uz Rīgas horeogrāfijas vidusskolu. Lai arī klavieru specialitāte viņam labi padevās, tomēr deja ņēma virsroku.     RHV Māris absolvēja 2007. gadā un kopš tā laika ir Latvijas Nacionālā baleta (tolaik LNO baleta) mākslinieks. Gadu pēc skolas beigšanas mācījies arī LU MVF angļu filologos, bet tad nolēma studēt JVLMA horeogrāfijas nodaļā, ko 2012.gadā arī absolvēja. Māris raksta tādēļ, ka mīl dejotāja un horeogrāfa profesiju un vēlas, lai iespējami vairāk cilvēku par to uzzinātu un varētu sekot dejas notikumiem.
TDK Imanta J.Vītolam veltītajā koncertā

 

 

 

Komentāri

Komentēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.

Thank you! Your submission has been received!
Oops! Something went wrong while submitting the form.