Edvards Kurmiņš un Mārtiņš Emīls Aržanovskis izskatās pēc “Beavis and Butt-Head” tēliem: džinsu šorti, pusaudzīgi T krekli, Mārtiņa maletveidīgais (mullet) matu griezums un Edvarda gaišo matu ērkulis. Viņi vienaldzīgi, abstrahēti stāv viens otram blakus, stutējot “sienu” un vērojot, kā skatītāji ieņem vietas Ģertrūdes ielas teātra zālē. Šādas līdzības piesaukšana ir provokatīva – galu galā Bīviss un Batheds (tiešā tulkojumā – Dibengalvis) ir idioti. Tomēr viņu šķietami stulbās, vienveidīgās un vienkāršās darbības un reakcijas ir fascinējošas; tās ir pašpietiekamas un eksistenciāla pavediena piesūcinātas.¹ Līdzīgā manierē iespējams skatīt Andreja Jorovoja jaunāko darbu – kustību izrādi “stāv kas krīt”. Zīmīgi, ka recenziju sāku ar šī darba skatīšanās metodi, jo izrāde vienlaikus ļoti stabili stāv uz savām kājām un nemitīgi kustas (krīt?), izslīdot no mēģinājumiem to skaidri definēt. Viss ir pavisam nopietni, bet ne smagi. Viss ir mūžīgi un ļoti šodienīgi. Fundamentāli, bet ne pārāk nopietni. Izrāde rada miera sajūtu un ideju mutuli.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Izrādes aprakstā teikts, ka izrāde ir par brāļiem. Tās laikā šo motīvu nesaskatu nemaz, tomēr brāļu attiecības kā perfektu iespēju runāt par izrādē risinātajām tēmām ieraugu vēlāk, kad domāju par pieredzēto. Tāpēc pagaidām no šī motīva atkāpšos, vedinot palikt pie tā, ka izrāde ir par “vīriešu “problēmu””. Tā mums uzglūn – manosfēra, homoerotika, bromance, oktobri gaida Stambulas konvencija, kuras saistību ar “vīriešu “problēmu”” šeit visvienkāršāk skaidrot, atsaucoties uz Henrika Eliasa Zēgnera rakstu “Kur ir vīrieši?” interneta žurnālā “Satori”. Ir arī pagājušajā gadā pirmizrādi piedzīvojušais teātra trupas “Kvadrifrons” hits “Sēri krāca ūdens viļņi” – forma “divi vīrieši stundu nodarbojas ar “savām” lietām” vietējā skatuves vidē ir jau pazīstama. Darba “stāv kas krīt” pirmizrādes nedēļā pie skatītājiem nonāk arī “Bohēmas” jauniestudējums Latvijas Nacionālajā operā, un tajā graujošu sirdēstu pauzē (pēc “O, Mimī, mana aprautā jaunība!” un pirms “O, mana Mimī!”) vīrieši metas dejā, kas šajā operas iestudējumā interpretēta kā futbola bumbas spārdīšana. Tā vīrieši mēdz darīt – apspriežot šo operas fragmentu, vēlāk man apliecina kāds vīrietis. Var spārdīt bumbu, un var kā Mārtiņš un Edvards – paskatīties, kas notiek, ja viens apguļas un otrs viņam virsū gāž saplāksni palielu durvju lielumā.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Izrāde ir par bērnību, par nostalģiju. Mājiens uz laiku, kad komunicējām daudz dzīvāk, fiziskāk. Kad bijām mazāk tramīgi un mazāk līdām pa traumētu domu tranšejām, kad fiziski provocējām un reaģējām, lai sataustītu un pataustītu robežu starp sevi un citiem. Izrāde “stāv kas krīt” ir par autentiskas kustības un spēles zudumu, bet šo domu nedrīkst aizlaist pārāk tālu, ļaujot tai ieslīdēt autentiskās kustības praksē un postmodernajai dejai raksturīgajā rotaļā kā protestā pret dejas virtuozitāti. Virtuozitāte – tieša un fiziska – šeit ir.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Par ķermeņa un mentālu stāvokļu attiecībām. Mārtiņš un Edvards kustas. Kāda ir atšķirība starp kustību un žestu? Kad kustība kļūst par žestu? Varbūt kustība piesūcas ar tās veicēja būtību un par žestu kļūst reāllaikā? Vai sajūta rodas pirms, pēc vai līdz ar žestu? Vai tā rodas žesta veicējā vai tā saņēmējā? Vai novērotājā – skatītājā? Vai žests ir pašrefleksijas instruments, instinkts vai komunikācijas veids (“Hei, tagad es darīšu šādi, un tu sapratīsi, ka es tevi uzskatu par lohu!”)? Vai Mārtiņš un Edvards viens otru uzskata par lohiem? Nedaudz, iespējams. Tādā ziņā brāļi ir ļoti veiksmīga tēlu izvēle, bagātīgs attiecību modelis, kas ietver ģimenisku saistību, asinsradniecību, koleģiālu, draudzīgu kopābūšanu un divus cilvēkus, kuri rodas un aug, esot līdzās.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Kad rodas un parādās pievilkšanās, tuvība? Attālināšanās? Cik daudz reižu Edvardam un Mārtiņam jāatkārto rokasspiediens, lai tas kļūtu smieklīgs? Kad draudzīgs žests pārtop erotiskā? Seksuālā? Gaisa bučiņā, ko vienu vienīgu reizi Edvards sūta Mārtiņam? Pēkšņā pliķī pa dupsi? Kad rotaļīga šūpošanās sāk līdzināties “šķērītēm” (scissoring)? Kad iedunkāšana pārtop kautiņā, ķircināšana – vardarbībā? Iztēlojos, ka izrādes “stāv kas krīt” materiāls klīst pa palielu dzīvoklī un ieskatās dažādās telpās, bet nekad nesper soli tajās – tas piebremzē, pirms tulkojumi un skaidrojumi aprīs kustību un mēs redzēsim nevis rīcību, bet skaidras humora, seksualitātes, bezmērķības, vardarbības pazīmes. Lai gan dzīvoklis ir tikai metafora, metode, kā izrādi skatīties, pustukša mitekļa ainavu iztēloties palīdz mirdzošā deju grīda, kuras baltums ir vizuāli un emocionāli atstarojošs, tas sevī neuzsūc itin neko; izrādes gaismu mākslinieks – Vents Feldmanis, māksliniece – Dana Deineko. Viss paliek norāžu līmenī, un tas “stāv kas krīt” piešķir intelektuāli ieturētu vieglumu. Ne apjukumu, jo izrāde skaidri zina, kur tā nedodas.

Vēl viena atsauce – tēlu starpstāvoklis filmas “Sāncenši” (“Challengers”) ainā, kurā kadru pa kadram uzburta un atburta homoerotika: divi draugi čomiski apsēžas un, ķermeniski un valodiski pietuvojoties un attālinoties viens no otra, kāri aprij savas izslietās čurros nūjiņas. Jāpiebilst, ka filmas sižets ir absolūti heteroseksuāls; ne velti žurnāls “GQ” jautā: “Cik gejiska patiesībā ir filma “Sāncenši”?” Izrāde “stāv kas krīt” ir par robežām un par iespēju tās nemitīgi šķērsot, tātad – likvidēt. Par mirkli, kas vienlaikus ilgst nepārtraukti un tomēr ir tikai mirklis. Par Zēnona bultas lidojuma paradoksu – bulta vienmēr ir kustībā un tomēr fiksētā mirklī. Šī plūstamība ir ieturēta konceptuālos rāmjos, kas neļauj ieslīgt bezjēdzībā un nejēdzībā. “stāv kas krīt” lieliski papildina sarunu par identitāšu, to skaitā dzimumu, fluiditāti nevis kā abstraktu, “tādu kā mazliet ķīselīgu” principu, bet gan kā pavisam īstu, sajūtamu stāvokli.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Pārejas starp kustību manierēm rada ļoti vieglu slīdējumu cauri izrādei – par tām visdrīzāk atbildīgs bijis kustību dramaturģijas autors Vladimirs Goršantovs. Darbā izmantoti gan laikmetīgajā dejā un kontaktdejā pazīstami paņēmieni un triki, gan parkūra, reslinga, lomu spēļu elementi. Dažkārt mērķtiecīgais pozu demonstratīvisms un koķeta “ceturtās sienas” pārraušana dejotājus iemet naivas 19. gadsimta beigu ritmiskās vingrošanas nodarbības atmosfērā. Tad savukārt izrādās, ka visu šo laiku uz Mārtiņa muguras slēpusies neredzama bultu maksts, – viņa roka apmet koncentrētu loku, izvelk ieroci, kas tiek sagatavots šāvienam. Vai Edvards mirs? Vai mūžīgais konflikts būs atrisināts? Dažbrīd humors ir tiešs, dažkārt asprātīgāk apslēpts – pēkšņi “kautiņu” pārtrauc breikinga virpulis, ko varētu aprakstīt ar klišejisku teikumu, piemēram, “pēkšņi no viņa izlauzās deja”. Tad tā pazūd, un dzīve/izrāde turpinās.

Jāpaskaidro, ka uz līdzību ar “Beavis and Butt-Head” mani vedina arī “stāv kas krīt” muzikālais pavadījums, kura autors ir Normunds Balodis. Bungas skan te kā džeziska improvizācija, te kā ievads kādai grāndža radiniecei – 2000. gadu sākuma poproka dziesmai, kura tūlīt, tūlīt tiks pāri priekšspēlei un skatītāju ievadīs skaidras melodijas kursā. Tas nenotiek. Par mūzikas un skaņu meistarību liecina arī tās spēja pazust izrādē. Tā nolīdzina arī izrādes fināldaļas dramaturģisko saplakumu – parka čalas atslābina, rada ainavu, kas ir lielāka par Mārtiņa un Edvarda spēlēm. Laiks iet ārā no dzīvokļa.

Par ko ir “stāv kas krīt”?

Apbrīnojama ir abu dejotāju klātesamība un mijiedarbība, kurā nerodas performativitātes nojausma. Skatoties izrādi, atminos interviju ar tās autoru Andreju Jarovoju: “Man ir grūti skatīties to, ko es zinu no galvas,” viņš stāsta. Šķiet, ka pat dejotāji (kuri ir arī izrādes līdzautori) nezina, kas viņus sagaida pēc mirkļa. Tomēr tā nav improvizācija. Tikai divi jaunieši-vīrieši-dejotāji-brāļi-cilvēki. Lai gan Edvards, iespējams, pateicoties darbībai aktīvajā dejas kompānijā “SIXTH”, vienmēr šķitis puicisks un kustīgs, Mārtiņu no apvienības “KUUP” šeit ieraugu jaunā gaismā – brīvāku, atvērtāku un dabiskāku, nekā ierasts. Izrādē “stāv kas krīt” viņus grūti nošķirt vienu no otra.

“Divi ķermeņi. Viens mēs” – ar šiem vārdiem noslēdzas izrādes apraksts. Reti kad izrāžu pavadošie teksti spēj tik precīzi aptvert redzēto, reti kad izrāde spēj tik veiksmīgi attaisnot metafizisku apgalvojumu, kurš tāpēc vien, ka iekļauts izrādes aprakstā, ap sevi rada noguruma auru. Tās ir iemiesotas zināšanas savā labākajā formā. Par ļoti daudz ko, bet ne par neko.

1 “Beavis and Butt-Head” tēli bieži analizēti no filozofiska skatpunkta – tie uzskatīti gan par postmoderna eksistenciālisma paraugu, gan par Nīčes “pēdējā cilvēka” ilustrāciju.

*Laura ir dejas kritiķe, bijusi baleta māksliniece un ieguvusi maģistra grādu filozofijā.